Psiholoģiskie sarežģījumi

Dieviete Artemīda kopā ar nimfām devās, kurp vien vēlējās. Viņas nimfas bija pašas izvēlētas un arī ceļi pašas izraudzīti. Artemīda nekad necieta. Gluži otrādi, neviens no tiem, kas viņu jebkad bija aizskāris vai aizvainojis vai draudējis kādai no viņas pavadonēm vai citai viņas aizstāvībā esošais nevarēja izbēgt no viņas soda. Un tā ir aizvien – ja kāds dara pāri sievietei-Artemīdai, cies nevis viņa, bet gan viņas pretinieks.Artemīdas atspulgs

Sieviete-Artemīda gūst gandarījumu ieguldot savu fantastisko enerģiju jomā, kas viņai ir tuva un nozīmīga. Ja vien nav arī ļoti spēcīga Hēras vai Dēmetras arhetipu ietekme, vai ģimenes vai apkārtesošās sabiedrības spiediens, vairāk kā ģimenes pavards viņu saista sabiedriska darbošanās un nemitīgas pārmaiņas. Lai arī viņa vairās no cieša emocionālas tuvības un tai sekojošās atbildības, viņa ļoti ilgi spēj saglabāt tuvas un brālīgas attiecības ar draugiem, – kā ar sievietēm, tā ar vīriešiem. Kā arī labi jūtas kopā ar savu draugu un paziņu bērniem.

Artemīdas pirmtēls veido ļoti spēcīgu raksturu. Sievietei-Artemīdai piedien pašas mestos izaicinājumus pieņemt un īstenot līdz galam. Tikai atradusi savu īsto vietu Artemīdas sieviete jūtas droši un stabili, pretējā gadījumā var krist depresijā.
Ja lasot teikas par Artemīdu mēs saprotma, cik nežēlīgi viņa izrīkojās ar saviem ienaidniekiem un kaitniekiem, tad mūs neizbrīnīs tas, ka zemapziņā šāda attieksme var saglabāties arī mūsdienu Artemīdas pirmtēla pārvaldītai sievietei.

Nosliece uz atraidījumu

Sievietei-Artemīdai vīrietis ir interesants tikai līdz tam brīdim, kamēr viņa spēj saglabāt mednieces instinktu. Ja vīrieti saista dziļām emocionālām attiecībām un domā par precībām, Artemīdai vairs nav nepieciešams būt medniecei un viņa zaudē par viņu interesi un, ja viņš izrāda pieķeršanos vai kļūst atkarīgs, tas artemīdu vairs pavisam nesaista. Tātad, Artemīdai attiecības ir interesantas tikmēr, kamēr vīrietis saglabā zināmu emocionšlu attālumu. Tā rīkojas sievietes, par kurām var sacīt, ka zemapziņā viņas saglabā sajūtu, ka ir „vienīgās pašas sev” un saglabāt savu neatkarību viņām ir svarīgāk par visu. Lai mainītos, viņām būtiski apzināties mīlestības un uzticēšanās vērtību.

Vīriešiem šādas sievietes atgādina nāras – skaistas un tai pat laikā aukstas un nejūtīgas. Junga sekotāja, psihoanalītiķe Estere Hardinga saka, lūk, ko: „Mēness aukstums un Mēness dievietes bezsirdība simbolizē šo sievietes rakstura iezīmi. Neskatoties, ka viņā nav siltuma un varbūt tieši tādēļ – tieši bezpersoniskais erotiskais valdzinājums piesaista vīriešus.”

Sieviete-Artemīda var būt nežēlīga pret vīriteti, kurš viņu mī, ja viņai zudusi par viņu interese. Tad viņa izturas pret viņu tā it ķa viņš viņai uzmāktos.

Ārdošās dusmas: Kalidonas vērsis

Dievietes Artemīdas ārdošo spēku simbolizē nevaldāmais Kalidonas vērsis, kuru viņa atraisīja no pavadas, kad bija aizvainota.

Mēits vēsta: „Vērša acīs gailēja asiaņa liesma, viņa elpa bija kā pērkona grāvieni, viņa ilkņi bija tik lieli kā Indijas ziloņa ilkņi. Viņš izmina uzdīgušo labību, izrāva ar visām saknēm vīnogulāju un olīvkoku stādījumus – tur, kur viņš bija gājis pāri, palika neauglīgi lauki un pārbiedētas aitas”. Tas ļoti skaidri apraksta ārdošās sekas – sievietes-Artemīdas līdzība, kad tā nostājusies uz kara takas.

Par Artemīdas dusmām stiprākas ir vienīgi Hēras dusmas. Taču abu dieviešu naids tomēr ir atšķirīgs – gan tas, uz to tas vērsts, gan arī tā iemesli ir dažādi. Dieviete Hēra visdrīzāk savas dusmas vērš uz „citu sievieti”, bet Artemīda drīzāk dusmojas uz kādu konkrētu vīrieti vai uz vīriešiem vispār tad, ja tie nespēj pietiekami novērtēt viņu pašu vai viņas paveikto.

Sievietes-Artemīdas dusmas var remdēt vienīgi līdzīgi kā tas ir mītā par Kalidonas vērsi: tā dusmas varēja zaudēt spēku, kad drosmīgā Atalanta bez bailēm ieskatījās viņam acīs. Tāpat arī sievietei-Artemīdai, lai tiktu galā ar pašas trako raksturu un iemācītos pār to valdīt, jāiemācās ieskatīties acīs pašas destruktīvajai un ārdošajai rīcībai un ieraudzīt pašai sevi.

Lai nostātos pret iekšējo vērsi, nepieciešama īpaša drosme. Sieietei-Artemīdai jāierauga, kādas smagas sekas attiecībā pret pašu nesusi viņas rīcība. Tikai tad viņa ieraudzīs, cik bezjēdzīgs bijis viņas priekšstats par pašas visvarenību un neaizskaramību. Samierināšanās ir vienīgā iespēja atgūt cilvēcību. Viņai nāksies atzīt, ka ir tāda pat sieviete, kā citas – ar saviem trūkumiem, vājībām, nepilnībām un nebūt ne visvarena dieviete.

Nepieejamība

Artemīdu dēvēja par nepieejamu. Sieviete-Artemīda, kura ir pilnībā pašas mērķu pārņemta un tādēļ bieži vien citu jūtas un pārdzīvojumus neredzoša, tiek uzskatīta par emocionāli vēsu būtni. Viņas vienaldzīgā attieksme pret līdzcilvēkiem, kuri par viņu rūpējas, viņos izraisa nevērtības un nevajadzības jūtas. Tas viņus ļoti sāpina u sarūgtina.

Sievieti-Artemīdai ir jāiemācās klausīties un dzirdēt to, ko viņai saka citi. Labākais, ko viņi var darīt ir – gaidīt, kamēr viņa atrausies no ta, kam pieversusies un pavērsšisies pret viņiem. Citādi konflikts ir neizbēgams,vismaz tikmēr, kamēr Artemīda vēl nav sapratusi savas kļūdas un nav mainījusi attieksmi pret citiem. Par Artemīdu saka, ka tā ir dieviete, kuru „…tikko redzēju, bet nu viņas šeit vairs nav”. Viņa zibens ātrumā varēja noslēpties mežā, gluži tāpat kā mežonīgie avēri, kurus var ieraudzīt tikai uz brīdi, bet nākamajā mirklī viņi ir jau pazuduši gandrīz bez pēdām. Ja sievietei-Artemīdai raksturīga īpaša emocionāla atturība, tad tomēr viņas attiecības ar citiem var pilnveidot pašas īpašā vēlme pēc tām. Šajos gadījumos, ja arī „pazudīs”, viņa drīz vien atkal centīsies „parādīties”.

Nežēlība

Nereti Artemīda bija nežēlīga. Medniekam Akteonam, kurš neapdomīgi ielavījās viņas alā, nepietika prāta sa’jēgt, ka tiekties pēc neaizskaramās dievietes ir vissmagākais noziegums. Tieši tādēl arī Artemīda pārvērta viņu par briedi un uzrīdīja viņam savu dzinējsuņus, kas to saplosīja gabalos. Arī nejaukā Niobeja, kas aizvainoja Artemīdas un Apollona māti Lēto, dzīņu atriebība bija nežēlīga.
Nevēlēšanās piedot pārestības un citu nodarīto ļaunumu, uzticība draudzībai, izteiktais gribasspēks, prasme aizstāvēt savus uzskatus, nolsiece uz aktīvu darbošanos – lūkm tas vislabāk raksturo Artemīdu. Diemžēl arī nezēļība var būt drausmīga. Visi divpadsmit Niobejas bērni tika nogalināti, lai viņa nekad vairs nespētu ar tiem lielīties Lēto.

Nekādas līdzjūtības, – tās ir sekas tam ,ka sieviete-Artemīda nereti ir ļoti kategoriska savos spriedumos. Viņa dala pasauli melnajā un baltajā. Pie tam, – ne tikai rīcība, bet arī ļaudis, kas tā vai citādi rīkojušies, ar tikt novērtēti ka neizturami vai arī brīnišķīgi. Vidusmērs nav iespējams.

Lai novērtētu pasauli citādi, viņai jāpilnveido spēja just līdzi un līdzpārdzīvot. Tas kļūst iespējams tik nopietnā vecumā, kad bagātinājusies dzīves pieredze. Daudzas sievietes-Artemīdas jaunībā ir maksimālistes, pārliecinātas par sevi un savu neatkarību, tāpēc nevēlas nekādus kompromisus. Citus žēlot, saprst un iejusties citos viņas mācās tikai laika gaitā, kad pašas cietušas neveiksmes, vai raudājušas pāsu pieļauto kļūdu dēļ. Dzīves skloa, caur kuru nākas iziet sievietei-Artemīdai, palīdz viņai saprast, ka viss ir daudz sarežģītāk, kā viņas melnbaltajā sadalījumā – krāsu un to nianšu ir daudz vairāk. Tikai tādēji rodas spēja piedot pašai sev un citiem, kas agrāk nekā nebūtu reāli.

Galējā izvēle: upurētā vai izglābtā Ifigēnija

Vienā no Artemīdai veltītajiem mītiem – mītā par Ifigēniju – ir vēstīts par sievietei-Artemīdai ļoti svarīgu izvēli: vai nu glābt Ifigēniju vai būt viņas nāves cēlonim.
Eposs par Trojas karu vēsta par to, kā grieķi atveda savus kuģus kādā līcī, lai no turienes dotos ceļā uz Troju. Taču viņiem tas neizdevās, jo nebija piemērota ceļavēja. Viņu vadonis, cars Agamemnons bija pārliecināts, ka bezvēju bija uzsūtījuši dievi un vērsās pie karavadoņa, kas bija sapulcinājis šo karaspēku: tas apstiprināja: grieķi bija apvainojuši dievieti Artemīdu un viņas naiduvērst labvēlībā var vienīgi Agamemnona skaistās meitas Ifigēnijas upurēšana Artemīdai. Agamenenons atteicās, bet drīz uz kuģa izplatījās slimības. Tad Agamemnons atsauca pie sevis sievu Klimtainestru un pavēvēlēja viņai atvest šurp Ifigēniju, lai viņu izdotu par sievu grieķu varonim Ahillam. Bet patiesībā viņas dzīvība bija jāmaina pret labu ceļavēju, lai varētu doties uz Troju.

Tas, kas notika pēc tam, tiek stāstīts divos variantos. Pirmajā sacīts, ka Ifigēniju nogalināja, kā to vēlējās Artemīda. Otrajā, – ka Artemīda viņu izglāba no upurēšanas un nogādāja viņu tālajā Tavridā, kur padarīja viņu par savu priesterieni.

Šīs divas versijas vēsta par divējādo Artemīdu. No vienas puses viņa glābj sievietes no patriarhāta varas un vērtē sievišķās vērtības, no otras – viņa vēlas, lai sievietes upurētu to, ko tradicionāli dēvē par „sievišķo sākotni” – uzņēmību, gādību, pieķeršanos tuvajiem. Acīmredzami, katrā sievietē-Artemīdā ir kāda daļa, kas raksturīga Ifigēnijai – viņa ir jauna, uzticama, skaista būtne. Ifigēnija atspoguļo sievietes nepieciešamību pēc tuvības, ģimenes attiecībām, paļaušanās. Vai viņa spēs, neskatoties ne uz ko, saglabāt šo savas būtībs daļu. Vai arī Ifigēniju upurēs nelokāmajai un bezkaislīgajai Artemīdai?

Pilnveides ceļi

Lai pārvarētu ierobežoto Artemīdas arhetipu, sievietei-Artemīdai jāpilnveido iespējas, it īpašī uzņēmība un prasme veidot tuvas attiecības. Viņai svarīgi kļūt vairāk saistītai, jāiemācās mīlēt un rūpēties par kādu. Te viņai var palīdzēt mīļotie vīrieši (retāk – sievietes) vai arī viņai jādzemdē bērns.

Nereti pozitīvas pārmaiņas iespējamas vienīgi tad, ja sieviete-Artemīda uz kādu laiku „apstājas” – kad viņa jau ir sasniegusi nospraustos mērķus vai pieredzējusi zaudējumus, vai arī pēc tam, kad viņā dzisi mednieces gars. Viņas mīļotajam vīrietim jāspēj vienīgi gaidīt to mirkli, lai saņemtu Afrodītes palīdzību.

Mīts par Atalantu: psiholoģiskas izaugsmes līdzība

Atalanta ir varone, kuras drošsirdība un pašaizliedzība ir īpaši izteikta. Jau drīz pēc dzimšanas viņu pameta kalnos, kur viņu atrada un baroja lācene. Kad Atalanta bija izaugusi un kļuvusi par daiļu jaunavu, par viņas iemīļoto kļuva mednieks Meleagrs. Šis pāris kā nešķirams bija izslavēts teju visā Grieķijā. Un slava auga it īpaši pēc viņu veiksmīgās cīņas ar Kalidonas vērsi. Taču diemžēl drīz pēc šīm medībām Meleagrs mira uz mīļotās Atalantas rokām. Viņas devās prom no kalniem, kuros mitinājās kopā ar iemīļoto, devās pie sava tēva un tika atzīta par viņa mantinieci.

Daudzi tiecās pēc viņas, bet Atalanta visiem atsacīja. Kad viņi kļuva pārāk uzmācīgi un pieprasīja, lai taču viņa izvēlas sev par vīru kādu no viņu vidus, viņa apsolīja būt par sievu tam, kurš viņu pārspēs skriešanā. Uzvarētājs kļūs par viņas vīru, zudētājam nāksies šķirties no dzīvības.

Visās sacensībās uzvarēja Atalanta. Beidzot laimi nolēma izmēģināt Hipomens, kurš kaismīgi mīlēja Atalantu, bet viņam nebija nekādu atlētisku spēju un viņš bija gatavs maksāt dzīvību par savu pārdrošību. Visu nakti pirms sacīkstēm Hipomens lūdza palīgā mīlestības dievieti Afrodīti, kura beidzot arī uzklausīja viņa lūgšanas un iedeva viņam trīs zelta ābolus, kas viņam palīdzētu uzvarēt sacensībās ar Atalantu.
1.ābols: Apziņa, ka viss paiet. Sacensību sākumā Hipomēns nometa zem Atlantas kājām pirmo ābolu. Šis ābols piesaistīja Atalantas uzmanību, jo bija zaigojoši krāšņs. Atalanta apstājās, lai paceltu ābolu un kamēr viņa to aplūkoja, Hipomens aizskrēja viņai garām. Atalanta ieraudzīja savu izmocīto seju abola atspulgā un nodomāja: tāda es izskatīšo vecumdienās.

Daudzas enerģiskas sievietes neapzinās laika plūdumu tikmēr, kamēr nav sasniegušas pusmūžu un sapratušas, ka mērķi, uz kuriem ir vērts tiekties, kļūst arvien mazāk. Tad viņas pirmoreiz apzinās to, ka viņām nebūs ļauts būt mūžīgi jaunām un viņas sāk nopietni pārdomāt, kā dzīvot tālāk.

2.ābols: Mīlestības svarīguma apzināšanās. Atalanta koncentrējās uz sacensību un ātri vien panāca Hipomenu. Tad viņš zem Atalantas kājām nometa otro afrodītes doto ābolu. Līdzko Atalanta bija pieliekusies un pacēlusi ābolu, viņa atcerējās mirušo mīļoto Meneagru. Viņa sajuta mīlestības valdzinājumu, Afrodītes ietekmē Atalantā radās vēlme pēc fiziskas un emocionālas tuvības. Šādi pārdzīvojumi līdz ar aizejošā laika apzināšanos sievieti-Artemīdu rosina aizdomāties par mīlestību.

3.ābols: dzimtas turpināšanas instinkts un radīšana. Hipomens jau redzēja finiša līniju, kad Atlanta viņu atkal apdzina. Viņa bija tuvu uzvarai, bet tad Hipomens nometa trešo ābolu. Mazāk par sekundi Atalanta svārstījās, vai viņai šķērsot finiša līniju un uzvarēt vai pacelt ābolu un zaudēt. Viņa izvēlējās pacelt ābolu. Hipomens uzvarēja sacensības un ieguva Atalantu.

Afrodītei piemīt dzimtas turpināšanas instinkts, – šai gadījumā tas ir Dēmetras uzturēts. Daudzas aktīvas, mērķtiecīgas un enerģiskas sievietes pēc trīsdesmit gaudu robežas pārkāpšanas tas piespiež pārvērtēt savu dzīvi.

Pie tam trešais zelta ābols nozīmē ne tikai bioloģisko vairošanos. Sievietei vidējos gaods sociālaias statuss vairs nav tik nozīmīgs, kā agrāk. Viņā pamodusies Afrodīte rosina sievietes-Artemīdas pašizpausmes vēlmes.

Kad, pateicoties Afrodītei, sieviete ierauga sevī mīlestību, viņa līdz ar to arī pārvar Artemīdas pirmtēla vienpusību un iegūst iekšēju veselumu. Tagad viņa koncentrējas ne tikai pati uz sevi, bet atsaucas arī uz citu tuvo cilvēku jūtām. Viņa atzīst mīlestības vērtību un līdzīgi kā Atalanta nonāk vissvarīgākās savas dzīves izvēles priekšā.