Redziet, šo individualitāti, kura dzīvoja tajā orfisko mistēriju skolniekā, mēs, pētot Akaša-hroniku, atrodam atkaliemiesojušos 4.gadsimtā pēc Kristus. Mēs atrodam viņu savā atkaliemiesojumā Aleksandrijas dzīves mutulī, pie kam orfiskie noslēpumi ir pārveidoti personiskos pārdzīvojumos, protams, ka augstākā veida. Tas ir īpatnēji, kā tas viss atkaliemiesojoties ir pārveidots personīgos pārdzīvojumos.

Mēs redzam šo individualitāti atkalpiedzimušu 4.gadsimta beigās pēc Kristus kā lielā matemātiķa Theona meitu. Mēs redzam, kā viņas dvēselē atdzīvojas viss, ko varēja pārdzīvot orfiskajās mistērijās, uzskatot lielo, matemātisko, gaismas pilno pasaules kopsakarību. Tas viss tagad bija personīgs talants, personīgas spējas. Tagad pat šai individualitātei par tēvu vajadzēja matemātiķi, lai šo to saglabātu iedzimtu; tik personīgām bija jābūt šīm spējām.

Tā mēs atskatāmies laikos, kad cilvēks vēl dzīvoja saistībā ar garīgajām pasaulēm, kā šī orfiskā personība, tā mēs redzam viņas ēnu tēlu starp tiem, kuri mācīja Aleksandrijā uz robežšķirtnes starp 4. un 5.gadsimtu. Un šī individualitāte vēl nebija uzņēmusi neko no tā, kas, varētu sacīt, cilvēkiem tolaik ļautu paskatīties pāri kristīgā iesākuma ēnām; jo vēl pārāk liels šajā dvēselē bija viss, kas bija orfisko mistēriju izskaņa, pārāk liels, lai to varētu izgaismot tā cita gaisma, nākošā Kristus gaisma. Kas visapkārt parādījās kā kristietība, kā piemēram, ar Theophilos un Kyrillos, tas patiesi bija tā, ka šai orfiskajai individualitātei, kura tagad bija pieņēmusi personīgu raksturu, bija pasakāms un dodams kas lielāks un viedāks kā tas, ko tajos laikos Aleksandrijā pārstāvēja kristietība.

Theophilos, kā arī Kyrillos pildīja visdziļākais naids pret visu, kas nebija kristīgi-baznīcisks tajā šaurajā nozīmē, kā to uztvēra tieši šie abi arhibīskapi.

Viņos kristietība bija pieņēmusi pilnīgi personīgu raksturu, tādu personības raksturu, ka abi šie arhibīskapi jutās peteikušies par tās personīgajiem kareivjiem. Visur tika pulcināti cilvēki, kam bija jāveido, tā teikt, šo arhibīskapu aizsargvienības. Viņiem galvenais bija vara vispersoniskākajā nozīmē.

Un kas viņus pavisam spārnoja, tas bija naids pret to, kas bija cēlies no senākiem laikiem un tomēr bija daudz lielāks par to, kas vēl izkropļotā veidā parādījās viņiem kā jaunais. Aleksandrijas kristīgajos karognesējos valdīja visdziļākais naids pret šo atkalpiedzimušo orfisko individualitāti.

Un tādēļ mums nav ko brīnīties, ka šī atkaliemiesojusies orfiskā individualitāte tika apsūdzēta kā melnā burve.

Un ar to bija pietiekami, lai sakūdītu visu šo pūli, kuri bija pieteikušies par kristietības karotājiem, pret cildeno, vienreizējo atkaliemiesojušos orfiskā skolnieka tēlu.

Šis tēls vēl bija jauns, un tomēr, neskatoties uz jaunību, neskatoties uz to, ko viņai bija jāpiedzīvo, kas arī tolaik sievietei sagādāja lielas grūtības ilgās studijās, viņa bija pacēlusies līdz tai gaismai, kas varēja atmirdzēt pāri visai tā laika gudrībai un izziņai.

Un tas bija brīnumaini, kā Hypatijas – jo tāds bija atkaliemiesojušās orfiķes vārds – mācību zālēs pie sajūsminātajiem klausītājiem lauzās vistīrākā, gaišākā gudrība Aleksandrijā. Viņa piespieda mesties pie savām kājām ne tikai vecos pagānus, bet arī tādus gudrus, pamatīgus kristiešus kā Synesius. Viņai bija nozīmīga ietekme, un viņā varēja piedzīvot vispersoniskākajā pārveidotu Orfeja senās pagāniskās gudrības atkalatdzīvošanos Aleksandrijā.

Un pasaules karma darbojās patiesi simboliski. Tas, kas veidoja viņas iesvētīšanas noslēpumu, tiešām bija kā ieprojecēts, noēnots fiziskajā plānā. Un līdz ar to mēs skaram notikumu, kas ir simboliski iedarbīgs un nozīmīgs tajā, kas norisinās vēsturē. Mēs skaram vienu no tiem notikumiem, kas šķietami ir tikai mocekļa nāve, bet kas ir simbols, caur kuru runā spirituālie spēki un nozīmes.

To naids un niknums, kuri pulcējās Aleksandrijas arhibīskapiem, krita pār Hipātiju kādā 415.gada marta dienā. Viņi gribēja tikt vaļā no viņas varas, no viņas garīgās varas.

Neizglītotais, mežonīgais pūlis bija sakūdīts arī no Aleksandrijas apkārtnes, un jaunavīgā gudrā ar blēdību tika izvilināta ārā. Viņa iekāpa ratos, un pēc norunātas zīmes uzkūdītais pūlis metās viņai virsū, norāva drēbes no miesas, ievilka viņu kādā baznīcā un burtiski saplosīja gabalos, noplēsa miesu no kauliem. Viņu saraustīja gabalos, un savā trakumā visu cilvēcisko zaudējušās masas vēl staipīja viņas miesas gabalus apkārt pa pilsētu. Tāds bija lielās filozofes Hipātijas liktenis.

Te simboliski, gribētos teikt, ir ieskicēts kaut kas, kas ir dziļi saistīts ar Aleksandra Lielā dibināto Aleksandriju, kaut arī tas notika tikai ilgu laiku pēc Aleksandrijas dibināšanas.

Šajā notikumā atspoguļojas svarīgi ceturtā pēcatlantiskā laikmeta noslēpumi, kas ietvēra sevī tik lielas, nozīmīgas lietas un kas saturēja arī to, kam vajadzēja nākt kā atraisīšanās no senā, kā vecā aizslaucīšanai prom, parādījās pasaulei tik paradoksāli lieliskā veidā tādā nozīmīgā simbolā, kā šīs 4.-5.gadsimtu mijas nozīmīgākās sievietes, kāda bija Hipātija, noslaktēšana, jo citādi to nevar nosaukt.