Izveidosim divas asis: atbildības asi un pieticības asi. Atbildības ass sākas punktā Es (kungs) un sniedzas līdz punktam Viņi (kalpi). Viņi tiek saprasti kā apstākļi, slikta dzīve, nepareizi pastāvēšanas noteikumi, slikta karma, nepareizs genotips, nesaprātīgi vecāki utt.
Pieticības ass stiepjas caur diviem poliem: dievbijība un dieva pretestība. Dievbijība ir priekšstats par notiekošā likumību. Nonākot kādā situācijā, cilvēks saprot, ka notiekošais nav nejaušs, ka dzīve veidojas pēc noteiktiem likumiem, ka tā ir noteiktu attiecību attīstība, cilvēku rīcības rezultāts un pasaules dzīve sekas: viss notiek, es pieņemu notiekošo un sāku ar to un tajā darboties.
Otrs ir pieticības pols Dieva pretestība norāda, ka Dievs ir nejauks. Dievam viss ir vienalga. Runa ir par tiem, kuri aizvien sūdzas, ka Dievs pasauli uzbūvējis nepareizi, ka viņš tur augšā neko nesaprot no tā, kā mums jādzīvo. Šie cilvēki vienmēr ir neapmierināti: ar sevi, ar apkārtējiem, ar dzīvi, ar jebko, kas ar viņiem notiek. Viņi apgalvo, ka viss ir nepareizi, ka vajadzētu atņemt kādam, kam pārāk daudz, sadalīt, lai būtu vienādi utt. Dieva pretestības polā mītošais cilvēks pasauli uztver kā haosu.
Cilvēku, kurš atbildības asī ir kungs, bet pieticības asī – dievbijīgs, patiesi var dēvēt par garīgu. No vienas puses viņš balstās pats sevī, no otras, viņš atzīst un pieņem pārpersonisko pastāvēšanu. Viņš spēj darboties pasaulē un garā.
Kungs un Dieva pretinieks ir lepnuma pārpilns cilvēks. Viņš uzņemas daudz atbildības, un tai pat laikā skaidro Dievam, ka pasaule uzbūvēta nepareizi un, ka viņš visu izmainīs pie tam ātri, uzreiz, nežēlīgi, skaļi, un, protams, savās interesēs. Ja cilvēka priekšstats par nepareizi uzbūvētu pasauli saistīts ar priekšstatu par pašu kā centru, tas ir savtīgs pašlabuma meklētājs.
Dievbijīgs kalps ir vergs: nav svarīgi, vai tas ir partijas vai baznīcas vergs. Šis cilvēks godā likumus. Viņu dēvē arī par konformistu. Viņš saprot, ka realitātei un notiekošajam labāk nepretoties. Taču viņš atbildību labāk noveļ, piemēram, uz Karmas likumiem un visu, kas ar viņu pašu notiek, samiernieciski pieņem kā Dieva sodu, bet neizdara nekādus citus secinājumus un nemaina rīcību.
Dieva pretinieks, kalps ir nelietis. Viņš visu noveļ uz citiem un pie tam uzskata, ka pasaule ir slikti uzbūvēta.
Šī klasifikācija ir ļoti vienkārša, taču tā ļauj diezgan ātri noteikt cilvēka tipu. Pat daži teikumi, frāzes, lietvārdi un darbības vārdi, kādus cilvēks lieto savā vārdu krājumā, tas, kā viņš tos vērš citiem, ir skaidrs, vai viņš ir kungs vai kalps, vai viņš ciena realitāti vai pretojas visam pasaulē.
Lai pārietu no vienas grupas otrā, nepieciešams smags darbs daudzu gadu garumā. Tikai izskaidrojot klasifikāciju, nav iespējams cilvēku ievest citā grupā, jo tā ir ar garīgo un evolucionāro līmeni saistīta pozīcija, eksistenciāla nostāja. Kategorija vai līmenis, kurā cilvēks atrodas, ir atkarīga no viņa dvēseles attīstības pakāpes un no Gara izpausmēm.
Saskaņā ar šo klasifikāciju, ir redzami trīs attīstības pamatlīmeņi: nekauņa, lepnais vai vergs un garīgais cilvēks.
Pāreja no viena līmeņa citā, iespējama izzinot Ansuz Rūnu. Tad tas būs mazāk sāpīgs, bez smagām ciešanām, bez asinīm un ne tik ilglaicīgs.
Ansuz dēvē arī par Dieva aci. Tā atbilst Hīronam astroloģijā un ir tuva vienai no Hīronam tuvākstāvošajām zodiaka zīmēm, Strēlnieka zīmes enerģētika.
Ansuz ir ļoti gudra un smalka Rūna. Tā nekad netraucē dzīvot. Tieši šī iemesla dēļ to visbiežāk nepamana. Ansuz Rūna simbolizē saskarsmi ar augstākajiem likumiem, iedvesmu, saprātu, artistiskumu, mācīšanos, saskarsmi, iedziļināšanos būtībā. Pieticības ass Ansuz gaismā pastāvēšanu apliecina kā likumīgu. Tā ir nevis formāla, mentāla attieksme, bet sadarbība ar dzīves likumībām to izzināšana, uzmanīga attieksme pret to izpausmēm, cieņpilna attieksme pret jebko pastāvošu.
Sastopoties ar Ansuz Rūnu, vairojas radošā enerģija. Cilvēks saņem Augstākā sūtītu starojumu, ko okultismā sauc par iedvesmu – rodas iespēja apgaismoties. Ansuz dod veiksmes iespēju, bet tikai tad, ja cilvēks ir pietiekami gudrs un spēj šo veiksmi pamanīt.
Patiesa veiksme ārēji ir ļoti grūti pamanāma. Tā ir iespēja notvert notiekošo un vislabākajā veidā izmantot parādījušās iespējas. Veiksmes noslēpums ir tās sapratnē, tas ir uztveres atvērtības noslēpums: spēja ieraudzīt, kā konkrētajā mirklī jārīkojas, kas jādara, lai veiksme patiesi īstenotos.
Ansuz ir saistīta ar prasmi gūt sapratni. Jo sapratne nekrīt no debesīm. Tā jāsasniedz katram pašam.
Ansuz Rūnā nav nekā imperatīva. Hīrons ir ļoti smalka planēta. Tā nekad nediktē un nepavēl. Tas nav bulduris Merkurs, ne arī graujošais Urāns, bet gan mājieni un smalkas nianses. Tas ir mēģinājums smalkā veidā pievērst cilvēka uzmanību notiekošā svarīgākajiem elementiem, no kuru norišu secības viss ir atkarīgs.
Caur ikvienu cilvēku un ikvienu notikumu vai parādību un izpausmi pie mums vēršas Dievs. Dievs ir visa pār- vai virs-cilvēciskā metafora, līdzība. Nesmalkjūtīgi un nekaunīgi ir vērsties pie Dieva tieši, negodbijīgi. Bet mēs varam priekšstatīt, ka tur ir kas tāds, kas iejaucas mūsu dzīvē, kas to uztur un sakārto. Mēs varam kaut kādā veidā sadarboties ar augstāko lauku, ņemt vērā tā ietekmi. Mēs varam pateikties un izmantot šīs ietekmes, sūtīt savas kalpošanas strāvas.
Ansuz Rūna dod sapratni par to, ka ikviena cilvēka valoda ir vēršanās pie dievišķās acs individualitātes. Lai kas ar mums atgadītos, tas ir no augstākajiem laukiem nākušais. Visi pretimnākošie cilvēki ir mācību stunda, – nevis abstrakta vai formāla, bet tieša Dieva valoda. Tā var tikt nodota caur dažādiem egregoriem. Vai tas būtu uzbrucējs, garāmejošs muļķis vai viedais, ar kuru satiekamies tie visi ir dažādi egregori. Un satikšanās būtība ir viena un tā pati mūs māca Augstākā Pasaule.
Ja dzīvi saprotam kā skolu, pilnveidošanos un izaugsmi, kā mācīšanos, apziņas, iespēju un izpratnes spektra paplašināšanu, tad mēs apzināmies arī to, ka Ansuz vēsta ikviena vēršanās pie mums ir ziņojums, teksts. Jāiemācās par to neaizmirst. Ansuz Rūna izpaužas tad, ja mēs esam atslēguši savu apziņu, kad mūsu uztvere ir it kā iemigusi un mēs skatāmies un neredzam, kad klausāmies un nedzirdam. Ansuz lūdz: Pamosties! Šeit ir kaut kas tev svarīgs. Tas ir ziņojums, kam ir svarīga loma tavā dzīvē un tavā liktenī, tas skar tavu personību. Atver acis un ausis! Skaties un klausies!
Mītos tiek vēstīts, ka Hīrons ir kentaurs, kurš apmācīja tikai varoņus. Lai mācītos no Ansuz Rūnas, nepieciešams atrasties pozīcijā kungs/likums, tātad, jābūt varonim. Tas norāda uz gatavību pārvarēt šķēršļus un spēju uzņemties atbildību. Ansuz Rūna pieprasa, lai mēs būtu atvērti uztverei. Sekojot šai Rūnai, jāspēj izmainīt situācijas redzējumu. Jāspēj izmainīt pašam sevi, iekšēji, jāspēj citādi palūkoties uz notiekošo. Bet tas prasa vīrišķību. Tikai alkatīgie nespēj mainīt viedokli. Viņiem šķiet, ka viņu skatījums ir kas viņiem piederošs, piesavināts un, ja tas jāmaina, tātad vecais ir jāatdod projām. Bet kaut kā žēl, tas tomēr mans, pieaudzis. Lūk, tādēļ, uzskata, ka Ansuz nepieciešama vīrišķība. Hīrons māca varoņus, varbūt ne pārāk pamanāmus un ievērojamus, varbūt ne ar zobeniem un kara vālēm. Bet kvalitatīvs grauds Ansuz uzņemošā cilvēka dvēselē, patiesi ir varonīgs. Cilvēks mācās ieklausīties vēl neatšķiramajā, bet Dieva acij piederošajā apkārtējā vidē un pats sevī.
Darbojoties Ansuz Rūnai, radošā enerģija nevis vienkārši aktivizējas, bet burtiski gāžas kā lavīna. Nekas nenotiek skaļi, taču notiekošais kļūst arvien spriegāks, jūtīgs cilvēks ļoti labi sajūt apstākļu spiedienu, līdzīgu tam, kādu jūt matemātiķis mirkli pirms uzdevums ir atrisināts. Viņš jūt kādu iekšēju, ar vēl nedzimušu risinājumu, ar vēl neatrastām atbildēm saistītu spriedzi. Daudzi pazīst sajūtu, kad pūlamies kaut ko atcerēties: it kā zinu … bet … neatceros. Tas ir Ansuz Rūnas efekts mēs vēl neesam pacēluši galvu, bet tajā jau darbojas augstākā enerģija, mūsos jau ieplūst sapratne. Mums jāspēj būt gataviem to pieņemt, tātad, mazliet jāpapūlas. Atkarībā no attīstības līmeņa, cilvēks izjūt šo spiedienu un priecājas, jo zin, ka tas nesīs problēmas atrisinājumu, redzējums ir skaidrāks, tātad, apziņa paplašinās.
Saņemot Ansuz Rūnu, svarīgi pievērst uzmanību kontekstam. Lai saprastu notiekošo, jāspēj palūkoties plašāk un pievērst uzmanību tam, ar ko notiekošais ir saistīts, kas vēl bez manis paša tajā ir iesaistīts, kuru un ko iespaidos mans lēmums, no kā tas var būt atkarīgs, izņemot to, kas ir acīmredzams. Pilnīgi iespējams, ka rīkojoties nepareizi, mēs varam nelabvēlīgi izmainīt citu cilvēku dzīvi un nest sagrāvi vai arī viss var norisināties pašam nelabvēlīgi. Ansuz piedāvā pacelties virs notiekošā, iziet ārpus tā, skatīties plašāk. Tikai tad nāks risinājums.
Zināmā mērā Ansuz simbolizē ezotēriskās zināšanas. Ezotēriskās zināšanas arī tā ir līdzība. Tas ir kas tāds, kas atrodas aiz vai virs vārdiem, jo sapratne nevar būt izsakāma tikai vārdos. Ir nepieciešams praktisks darbs ar Hīrona enerģētiku. Ezotēriskās zināšanas ir iegūstamas tikai caur nojausmu, intuitīvu pieredzi, caur spējām atbrīvoties no paraduma vārdu jēgu uztvert vienkāršoti, tieši un formāli. Vārds ir jāspēj sajust, izjust tā vibrācijas un auru. Ezotērikā vārdu uzlūko nevis kā atomu, nevis kā cietu vielas daļiņu, bet drīzāk kā zieda aromātu, kā kaut ko ēterisku, plašu, visaptverošu un daudzveidīgu. Ja izkrīt Ansuz Rūna, tā vienmēr dod iespēju un pat nepieciešamību notiekošo redzēt ezotēriskā griezumā saskatīt pasaules dzīvības likumības, pacelties virs profānās cilvēciskās ikdienas līmeņa un kļūst skaidrs, kas un kāpēc notiek un kā jārīkojas.
Ansuz cilvēkus māca iedziļināties būtībā, izprast notiekošā kodolu, atšķirt svarīgo no nebūtiskā. Kad caur virspusējo cilvēks iedziļinās notiekošā dzīlēs, viņš to pārvalda. Mācoties no ikviena notikuma, cilvēks pamazām laika gaitā iegūst maģisku sapratnes spēku. Viņš paplašina uztveres kanālu ar augstāko pasauli. Un jo tālāk, jo spilgtāk izpaužas viņa intuīcija, jo vieglāk viņš spēj iedziļināties notiekošajā un skaidrāk redz tā būtību. Viņš kļūst redzīgs. Ezotēriķa redzējums ir skatījums nevis aptumšotā un apmiglotā realitātē, bet apskaidrots redzējums. Tas ir daudz pamatotāks, jēgpilnāks un saturiskāks mērķa un būtības redzējums.
Cilvēciskās bēdas rada virspusējs, primitīvs un tikai ārējs redzējums. Ja iedziļināmies, mums top skaidrs auglis ir sapuvis. Vai arī gluži otrādi mēs iegūstam to, pēc kā mūžīgi esam tiekušies, lai arī ārējās formas nemaz nav pievilcīgas. Pateicoties Ansuz, daudzas negatīvas apkārtējās vides izpausmes kļūst pieņemamas vai pat vēlamas, ja mēs spējam tajās saskatīt mums adresētu tekstu, ziņojumu. Mums ir izvēles iespējas: to pieņemt vai atteikties. Gribas brīvība pastāv jau tādā līmenī. Cilvēks būtībā var dzīvot neatverot acis. Bet, ja viņš dzīvo iekšēji mainot dzīvi, ja viņš tiecas pēc apjēgsmes un saturīga skaistuma, tad Ansuz viņam ir pilnībā nepieciešama, jo, pateicoties tai, mēs mācāmies novērot nevis elektriskos vai bioloģiskos laukus un pat ne čakras, bet redzēt, kāpēc tas viss notiek un kāda notiekošajā ir mūsu loma.
Ziņojumi, kuri ienāk mūsu dzīvē caur cilvēkiem un notikumiem, ir kā slepenraksti, kurus var saņemt vien tas, kurš zin sapratnes kodu. To zinot, mēs sākam dzīvot citādi. Mēs pilnīgi citādi iekļaujamies realitātē, mūsu dvēsele jūtas ērti un tas ir apmierinājums Garam. Pateicoties spējai iedziļināties būtībā, mēs izjūtam zināmu iekšēju patiesumu. Skandināvi Ansuz dēvēja par Odina vēsti tātad, par Augstākā tiešu vēršanos pie cilvēka.
Ja izkritusi Ansuz, mēs nedrīkstam atslābināties. Ansuz vēstījumi neiekļaujas vienkāršajos sapratu un risinu, bet apliecina, ka vēstījums ir daudz svarīgāks. Pats svarīgākais, kas jāiegaumē nedrīkst steigties pieņemt galējo lēmumu, ka sūtījums saprasts, jo pilnīgi iespējams, ka nāks vēl citas domas. Mēs visi labi pazīstam situācijas, kad tikai palūkojoties atpakaļ, labi saprotam, kur notikumu būtības skaidrojumā un uztverē esam kļūdījušies. Cilvēka psīhes dzīvē ir vispārzināms fakts par padziļinātu sapratni. Un tā ir nevis ārēja sociāla pieredze vai kādu normu vai stereotipu fiksācija, bet tieši redzējumi, iedziļināšanās notiekošā būtībā.
Ja atnākusi Ansuz, bet nekas nav skaidrs, ir ļoti noderīgi pacelt galvu, pastiept rokas pret debesīm un atzīties savā nesapratnē. Tai pašā brīdī viss būs skaidrs. Šāds rituāls ķermenim dots, lai mēs varētu saskarties ar augstāko pasauli. Augums ir izejas stāvokļa stimulators. Kad cilvēks tup uz ceļiem un ar galvu sit pret zemi, viņš zemojas. Šajā brīdī viņš ir tālu no samierināšanās, viņš tikai zemojas, kļūst mazs. Šādā pozā viņam viegli sajust sevi kā mikroskopisku mikrobu.
Saņemot Ansuz, svarīgi ir padziedāt (nav svarīgi, ko tieši) vai iekliegties.
Daži okultisti Ansuz dēvē par eksāmenu Rūnu – mums jāapstājas un jāpadomā par to, ka jānokārto sapratnes un uztveres eksāmens, lai gūtu iedvesmu, un par to, kā tas izdosies. Ieguvuši sapratni, mēs jūtamies mazliet uzvarējuši. Taču šī sajūta nav saistīta, kā daudzi domā, ar bioloģiskiem efektiem: tās nav dzirksteles acīs, spīdēšana tumsā utt. Uzvaras sajūta ir kā radošu risinājumu simbolizējoša atklāsme. Ansuz Rūnai vajadzētu mūsos radīt šādu stāvokli. Ja mēs, pateicoties šīm atrastajām atbildēm, pēkšņi iekrītam mazā personiskā ekstāzē, tātad Ansuz ir nostrādājusi un kārtējais eksāmens nokārtots. Ja netiekam galā, tas norāda, ka kaut kas nenotiek tā kā vajadzētu. Jāmeklē atbildes, jājautā sev un citiem.
Saņēmušiem Ansuz, mums vajadzētu saprast, ka mūs cenšas mācīt saprast. Mums jāapgūst sapratnes norises, jāiemācās atrast pareizo risinājumu. Ansuz ir saprāta pārbaude un intuīcijas eksāmens. Sapratne atbrīvo enerģiju sarežģījuma risinājumam un norāda darbības virzienu.
Jāatzīmē vēl viens svarīgs aspekts, kas skar darbu ar visām Rūnām. Lai saprastu Rūnu, kura izkritusi, jābūt pietiekami stipriem. Spēks ļoti labi raksturots Kastaņedas grāmatās. Cilvēks nespēj saprast, ja viņam nepietiek gribas, spēka un vēlmes darboties un visu īstenot atbilstoši saprastajam. Vispirms jāuzkrāj zināms enerģētiskais potenciāls, zināms daudzums pašpārliecības, kā arī pārliecības par saikni ar augstāko pasauli, zināms daudzums ticības pastāvēšanas likumībā. Lūk, tas ir maģisks spēks. Cilvēks saprot zīmes tad, kad viņš ir stiprs. Tekstus saņem tikai tie, kuri kaut kur virzās un uz kaut ko tiecas. Zem stāvoša akmens sapratnes ūdens netek. Lai ieslēgtos Ansuz Rūnā, jābūt pietiekami darbīgam – radoši darbojoties jārada ap sevi maģisks apvalks, jāsasprindzina paša maģiskā realitāte, jāenerģētizē tā lai egregori, Dievības, saņemtu iespēju sūtīt zīmes.
Sapratne = Darbošanās + Uzmanība.
Lai saprastu, nepietiek tikai ar darbošanos. Vēl arī jāvēro apkārtne, jātiecas uz mērķi. Slinkie un pasīvie neredz un nedzird zīmes, neuztver notiekošā ezotērisko (slēpto) pusi, nezin nekā par jēgpilnu zemtekstu. Tieši tāpēc viņi ir slēgti debesu ietekmēm. Tas ne tikai vienkārši nonivelē dzīvi un dara to garlaicīgu, bet daudzos jautājumos dzīve kļūst pilnībā kļūdaina. Zīmes ir augstākās pasaules vēstījumi zemes ceļus staigājošajam cilvēkam.
Apgriezta Ansuz
Apgriezta Ansuz norāda uz to, ka cilvēks uz laiku ir pārrāvis saikni ar egregoru. Lai šo stāvokli mainītu, ir nepieciešams pārstāt darboties un rūpīgi izvērtēt notiekošo un dvēseles stāvokli. Apgriezta Ansuz ir skaidrs Augstākās pasaules nedrīkst. Tas ir nevis aizliegums, bet brīdinājums, ka tālāk iet nevajag, aiziesi ne uz to vietu, kur būsi gribējis vai ne tā kā domājis izrunāsies. Tavi meklējumi ir iluzori, izvēlētais ceļš nav pareizs un metodes neder. Šādi notiek tādēļ, ka tu esi iekritis sevī, bet izkritis no egregora. Tu esi pārstājis darboties ar to, kas atrodas tev apkārt, tāpēc tevi arī atslēdza no piedalīšanās un tātad, arī no sapratnes. Tu esi pārvietojies uz primitīvāku darbošanos. Bet dzīve ir pietiekami sarežģīta un primitīvās aprēķina darbības te neder.
Apgriezta Ansuz liecina par neētisku rīcību. Ar ētiku tiek saprasta darbošanās atbilstība egregoram. ētiski strādāt egregorā nozīmē strādāt viņa interesēs. Nav ētiski savas problēmas risināt uz egregora rēķina vai izturoties pret viņu neuzmanīgi.
Apgriezta Ansuz izkrīt, kad cilvēks apzināti vai neapzināti izmanto trikus, apmānu vai viltību. Tāpēc, kad tā saņemta, jāpārvērtē par iekšējo godīgumu un par to, kā tas sasniedzams, kā arī par atbrīvošanos no pašapmāna un ilūzijām, kas gandrīz vienmēr ir saistītas ar Ego, ar savtīgumu un privātām interesēm. Apgriezta Ansuz runā par neauglīgu dāvanu izkaisīšanu vējā. Cilvēkam tiek dotas zīmes, norādījumi, bet viņš tiem nepievērš uzmanību. Viņš ir novērsies no saviem vadītājiem.
Apgriezta Ansuz runā par slaista nevēlēšanos mācīties, par kaislīgu situācijas vērtējumu. Pieķeršanās ir saistīta ar Ego interesēm, nevis ar egregoru.
Ansuz izkrīt tad, nojaukts mācību ritms: vai nu pārlieka steiga vai kavēšanās. Zudusi skaidrība, jo zudusi saskare ar augstāko pasauli. Un sapratne nav atgūstama ātrāk, kā vien caur lūgsnām vai ar intelektuālu koncentrēšanos netiks atjaunota saite ar egregoru. Citiem vārdiem, apgriezta Rūna nepārprotami vēsta par saites saraušanu ar egregoru.
Apgriezta Ansuz norāda uz to, ka piedāvātie padomi un ieteikumi ir visnotaļ apšaubāmi.
Hīrons simbolizē vertikālu saikni. Atbilde uz sarežģīto situāciju iespējama vienīgi iekšējās izpētes ceļā, stiprinot intuīciju, meklējot būtisko. Svarīgi ir gan pacelt pašam sevi, gan pārvarēt aizvainotību un virspusējību.
Hīrona princips skan: mācīt var tikai dievišķumā. Patiesa mācīšana ir saistīta ar dievišķuma atklāšanu cilvēkā. Par dzīves pieredzi var dēvēt to, no kā cilvēks kļūst gaišāks, dziļāks, labestīgāks un spēcīgāks. Tāpēc ikvienā mācību stundā mums jākļūst nedaudz dievišķākiem, jātuvinās iespējami pilnīgākam cilvēka arhetipam. Hīrons ļauj ielavīties pretrunām, kuras mūs nevis līdzsvaro, bet paceļas virs mums. Mēs gūstam zinības tad, kad saskaramies ar pretrunām. Paaugstinot uztveres līmeni, mēs sasniedzam pretrunu būtību. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo sadalīšanās satricina prātu. Iejaukšanās no tā puses ir neiespējama, tam nepieciešama intuīcija, apziņas izmainīšana un paplašināšana.
Ikviena problēma ir polāro spēku sadure, pretēju tendenču sadursmes. Svarīgākais ir mācīties pacelties virs polaritātēm. Teksts vienmēr tiek dots neparastā, pat nepierastā iesaiņojumā. Notiekošā sūtījumā galveno mēs nemaz neatrodam tur, kur esam meklējuši – jāmācās to meklēt neparastajā, jo apzināt Ansuz nozīmē to atklāt, ieraudzīt pilnīgi citur un citādu, nekā esam meklējuši.
Lai cik tas nebūtu savādi, bezjēga ir raksturīga vienīgi mums, cilvēkiem, jo viņš atrodamies uz starppakāpiena starp mehāniski dzīvojošajiem dzīvniekiem un apzināti dzīvojošajām dievišķajām būtnēm. Cilvēka dzīvi padarīt par veselīgu un normālu var tad, ja viņš pārvēršas par dzīvnieku un dzīvo dabisku instinktīvu dzīvi un daudzi priecājas par šādu mehānisku un primitīvu dzīvesveidu. Cita iespēja ir pacelšanās līdz svētā līmenim mēģinājums kļūt dievišķiem, ar gara labvēlību pildītiem un gara gaismas apspīdētiem. Arī šis mērķis dara laimīgu, bet tas ir pilnīgi citāds apzināts un saprātīgs. Hīrons ir pavadonis ceļā no dzīvnieciskuma uz cilvēcisko dievišķumu. Tieši tāpēc viņā ir savienoti divas šķietami pretējas sākotnes dzīvnieciskā un dievišķā, augstākā sākotne.
Ansuz Rūnas mītiskie simboli
Pazīstamā pilsēta Kiteža, iesvētīto mītnes zeme, kura nogrima zem ūdens vai iegrima zemē. Jau iepriekš tika vēstīts, ka ezotēriskās zināšanas slēpjas sirds dziļumos, sapratnes smalkumā, bet nevis ārējās formās. Profāns zināšanas, kuras aizplūst caur pirkstiem kā smiltis, cenšas satvert racionāli. Ezotēriķim zināšanas ir smalkas un sarežģītas. Tās var atrast vienīgi sevī. Tās nav viegli nodot citam. Kitežas pilsēta simbolizē zināšanas, kuras slēptas no tiem, kuri vēl nav gatavi tās saņemt. Leģendās vēsta, ka tā parādās zvanot neredzamiem zvaniem. Zvanu skaņas tomēr ir dzirdamas, zvani dzied saikne nav zudusi. Iespēja Kitežai atkal pacelties virszemē paliek atklāta. Lai tas notiktu, jāpārstāj būt rupjiem un mūžīgi steidzīgiem barbariem.
Zināšanas atrod tas, kurš pēc tām tiecas. Okultās ezotēriskās zināšanas cilvēkā rada sajūtu, ka viss reiz ir bijis zināms. Hīrons palīdz nonest šīs atmiņas bruņas un atbrīvot sapratnes smaržu. Kiteža simbolizē arī tradīciju, kura nav pieejama tiem, kuri vēlas to iegūt ar varu. Patiesība ir atvērta taisnajiem. Apziņa ir atvērta meklētājiem, tīrajiem cilvēkiem. Tas vienmēr var iegūt zināšanas, ja viņam tās patiesi ir nepieciešamas, ja viņam ir smagi un nospiedoši, ja viņa dvēsele tiecas pēc šīs sapratnes.
Svilpis-Lupis simbolizē dažādu Ansuz situāciju vienkāršos atminējumus. Senatnē skandināvi un senslāvi iesvētīšanas rituālus veica mežā. Varoni naktī sūtīja uz svēto birzi. Pēkšņi atskanēja drausmīgs kliedziens, kas radīja bioloģiskas, dzīvnieciskas bailes. Tas bija kulminācijas brīdis: vai nu varonis griezās atpakaļ, jo atpakaļceļš vienmēr ir atvērts vai arī viņš ne savā prātā no bailēm tiecās tālāk uz priekšu. Un pēc neilga laika viņš sastapa dūdiniekus. Viņu dūdas skanēja savādi un cilvēka augumā, viņa orgānos radīja dažādas atšķirīgas vibrācijas, kas arī radīja bioloģiskas bailes. Pasaku par svili-lupi izdomāja tie, kuri negāja tālāk, bet griezās atpakaļ. Šis tēls vēsta, ka, lai cik arī sarežģīta būtu situācija, atminējums ir smieklīgi vienkāršs.
Valkīras mirušo meklētājas, ir Odīnam pakļautas kareivīgas jaunavas, kuras Valhallā nogādāja kaujās kritušos varoņus un tur tiem kalpoja. Valkīras bija stiprinieces. Valhallā nonāca tikai varonīgie un drosmīgie cīnītāji. Tas ir cits līmenis, kurā tika pacelti tikai patiesi pacietīgie.
Valkīras vad a garīgais vadonis. Runa ir par to, ka mācību dodošās strāvas sūta augstākie karmiskie egregori un Augstākās dievības. Visi cilvēki tiek kontrolēti mācību laukā (nevis mehāniskā liktens kontroles laukā). Ļaudis pat nenojauš, ka viņiem seko debesu spēki un, ka šo spēku pietiek visiem, bet pats svarīgākais ir tas, ka valkīras ierodas tikai tad, kad cilvēks gājis bojā, jo dzīvam nonākt Valhallā ir neiespējami. Līdzīgi, ja izkritusi Ansuz, jāpadomā par to, kas mūsos mirst, no kā mēs atsakāmies. Tieši mierīgi mirst, nevis tiek izmests vai upurēts. Un jo svarīgāks ir notiekošais, jo nozīmīgāka nomirusī daļa. Satikšanās ar piedāvā atteikties no kaut kā veca.
Taisnas Ansuz mantiskā nozīme
Situācija: tiek saņemtas zīmes un veltes.
Izaicinājums: uzmanību!
Piesardzība: integrācija.
Norādījums: zīme ir nozīmīga abiem gan zīmes nesējam, gan saņēmējam.
Ieteikums: mācies skatīties uz pasauli kā uz praktisko skolotāju.
Mierinājums: jebkurā brīdī mēs varam vairot pasaules vienotību gan sevī, gan ārpus sevis.
Taisnas Ansuz sarežģījumi
Velte ir ietekme. Jebkurš padoms vai izteikums ir mēģinājums mūs ietekmēt. Ja dzīvi uztveram kā praktisko skolotāju, tad jebkuras ietekmes ir likumīgas. Ko pieņemt un, ko nē, kam sekot un no kā izvairīties, tie ir atšķirīgi skatījumi. Bet nav nekādas nozīmes baidīties no pašām ietekmēm. Situācija ir līdzvērtīga tai, ja pēkšņi dažādi orgāni mūsu ķermenī sāktu baidīties no savstarpējām ietekmēm.
Ļoti svarīgi iemācīties pieņemt dāvanas. Tās nedrīkst kampt, bet tās jāapgūst, jāpadara par daļu no paša un no savas dzīves. Daudzi ļaudis saindējas ar zināšanām, jo satver tās prātā, bet nemaina paši sevi, nedzīvo ar šīm zināšanām. Tādēļ viņiem tiek atņemts tas, kas viņiem piederējis. Jo šīs veltes ir pietiekami nopietnas.
Ansuz pieprasa nemitīgu un neapturamu attīstīšanos atklātā sarunā ar pasauli. Šāds darbs pieprasa smalku jutību pret visu, prasmi lasīt izpausmes, pie tam, nedomājot par to, ka saņemta galēja un vienīgā mācība un patiesība. Laika gaitā cilvēks uz pasauli vairs nelūkojas kā uz pretīmstāvošu. Viņš saprot nesaraujamo saiti, kas viņu ar to saista: viņš ir šūna, organisks esības elements, dabiska un iekļaujoša esības sastāvdaļa. Un tad jūt šo pasauli, saskaras un sarunājas ar to maigi, nevis agresīvi vai uzbrūkoši. Šis ir viens no attīstības stratēģiskajiem uzdevumiem: vairot tiešo dialogu ar pasauli,meklēt viedumu visvienkāršākajos cilvēkos un visinteresantākajās situācijās.
Apgrieztas Ansuz mantiskā nozīme
Situācija: sarauta saikne.
Izaicinājums: izskaidrojums.
Piesardzība: pasivitāte jūtot ikvienas paša darbības neauglību un niecību vai veltīgumu.
Norādījums: laiks tīrīt aizsērējušo aku.
Ieteikums: paskaties apkārt un atroti rokas.
Mierinājums: iegūtā skaidrība ir kā dārgs žeņšeņa augs, kura meklējumi paši par sevi ir vērtīgi un aizraujoši.
Žeņšeņa meklējumi ir ezoterisks, jutīguma pilnveidošanā un prasmē noformulēt vēlmi vērsts pasākums. Rietumu tradīcijā pastāvēja magu un dziednieku pārbaudījumi, kad viņi naktī devās meklēt mandragoru. Ja cilvēkam nepiemita pietiekami attīstīta, veselīga gaišredzība, meklējumi bija bezjēdzīgi. Būtībā runa nav par mandragoru vai žeņšeņu, bet par to, kādā veidā tika noslīpēts pats cilvēks, kā tika saasināta viņa uztvere, izsmalcināts jutīgums. Kastaņeda ļoti labi to tika aprakstījis savos darbos.
Apgrieztas Ansuz sarežģījumi
Apgriezta Ansuz ļoti bieži līdzi velk skumjas, ilgas un zaudējumus. Bet nav vērts skumt par iluzoru saistību pārtraukšanu. Patiesā saikne nekad nepārtrūkst. Pasaule ir dzīva, egregori un Dievības darbojas, ļaudis elpo, staigā, rada viss turpinās. Saikne nevar būt sarauta, tā ir tikai nedaudz klusināta.
Ja sūtījums nav skaidrs, nevajag saspringt, raustīties, bet gan nepieciešams meklēt sapratni. Mierīgi jāizturas pret to, ka sapratnes ir nepietiekami. Tas ir pilnīgi dabisks augšanas process. Nepieciešams iemīlēt tieši šāda ceļa uz sapratni pastāvēšanas iespēju, kustības iespēju, mandragoras meklēšanas iespēju. Ja tu esi to atradis, iznācis no meža saplosīts, bet lepns un neuzvarēts, tātad tava mandragora var radīt brīnumus.
Apgriezta Ansuz liecina par to, ka kaut kas tev liedz pieņemt esošās dzīves piedāvājumus. Ir jāatrod šis kaut kas, kas parasti slēpjas dziļi pašā.
Zaudējums paralizē dāvanas saņemšanas iespēju. Pēc saglabāšanās un apmaiņas likuma neauglīgi centieni nepastāv: jebkuriem centieniem ir rezultāts. Viss notiekošais attaisnojas un ir likumīgs. Mēdz būt klusēšanas periodi un sevis meklēšanas periodi, tumsas, miglas un arī skaidrības periodi. Un mierīgāk mēs izturamies pret zaudējumiem, jo ātrāk atgūstam sapratni.