Zivju arhetips – Ar astroloģisko Zivju zīmi ir saistīti mūžības noslēpumi.
Cilvēces vēsturē tas saistās ar laiku, kad cilvēki domāja, bet valoda vēl nepastāvēja. Un tas bija daudz ilgāks laika posms, nekā pašreizējais, kad mēs domājam ar vārdu palīdzību. Dziļi mūsos kā maza okeānu apskalota saliņa dzīvo tā mūsu daļa, kura domā bez vārdiem. Gluži tāpat – dziļi mūsos mīt atmiņa par visas cilvēces neuzrakstīto vēsturi. Astroloģijā šīs norises saistās ar Zodiaka Zivju zīmi un ar Neptūnu. Tā ir vārdos neizpaustā cilvēces vēstures atmiņa. Zivju zīme apraksta zemapziņu un neizpausto vēsturi, kas līdzinās bērna attīstībai mātes dzemdē.
Mūsu fiziskajā augumā Neptūns atbilst kāju pēdām. Tāpat kā uz plaukstām, arī uz kāju pēdām atrodas jūtīgie punkti, kuru iespaidošana ietekmē kādu noteiktu mūsu organisma daļu vai orgānu, un pēc to līnijām var noteikt kādas liktens noteiktas lietas mūsu dzīvē vai raksturā. Šajos punktos un līnijās slēpjas arī laika vēstures stāsti no ļoti tāliem laikiem. Neptūns ir mūsu dvēseles (jeb psihes) vēsture, kura balstās kolektīvajā zemapziņā. Un tajā atspoguļojas mītiskais okeāna tēls, kurā reiz tālos aizlaikos radusies dzīvība. Zivis ir Ūdens stihijas zīme. Mēs zinām, ka dzīvība radusies ūdenī – visu tautu mītos pirmatnējie ūdeņi ir dzīvības šūpulis. Jūras dievu un tēlu saistība ar miegu to dara tuvu nāves pasaulei: dzīvība atgriežas tur, no kurienes tā cēlusies.
Austrāliešu mīti ir saglabājuši atmiņas par redzējumu laikiem, kurus viņi saista ar pasaules radīšanu. Zivju zīme mūsos pārvalda tās zināšanas par pasauli un tās atmiņas, kuras nav nekā citādi apzināti fiksētas un, kuras pat nevar apzināti fiksēt.
Pats senākais mītoloģiskais tēls ir Mātes tēls. Zivis ir Ūdens stihijas zīme. Pirmatnējie ūdeņi ir dzīvības sākums. Tie dažādie Ūdens Mātes tēli, kas ar šo ir saistīti. Akadiešu Jūras Māte Tiamate (nozīmē jūra), šumeru okeāna dieviete Nammu (māte), eskimosu Inap-Inua (māte jūra), indiāņu Peru. Dižās Mātes kults ir radies tieši kā vēstījums vai apliecinājums dzīvības rašanās notikumam.
Mūsdienās pirmatnējā pasaule bieži tiek jau dēvēta kā Haoss, piemēram, grieķu tradīcijā. Daudzkur pirmatnējā Ūdens stihija ieguvusi kāda briesmoņa apveidus: grieķiem jūras ūdeņos mīt Medūz, Himēra, Ehidna un citas šausmones, skandināvu mītos pasaules okeānā mīt pūķis Ermundgangs un viņa lunkanais augums apvij zemi.
Neptūna arhetips
Dzīvības šūpulis pasaules okeāns. Nevis vienkārši Zemes jūra, bet Visuma okeāns. Tas, kurš bija jau sākumos, vēl pirms pasaules kā bezveidīga esība, kam nav ne sākuma, ne gala un, kas tiek uzskatīts par mūžīgu. Mēs nezinām, kur tas ir radies un nezinām, kas būs pēc tam. Mēs ticam, ka tā ir Mūžība. No pirmatnējā Haosa rodas pasaule un turpat tā atkal atgriežas. Zivju zīme atspoguļo dzīvības sākumu Zodiaka sākotnējo vienotību. Vārds Zodiaks ir cēlies no grieķu zoe, pie kam ir saistīts arī ar seno indoeiropiešu vārda sakni gei (dzīvot). Franču astro-mitologs Mišels Senārs šo jēdzienu tulko nevis kā Dzīvnieku aplis, kā mēs vairāk esam pieraduši, bet gan kā Dzīves rats vai gredzens. Aplis ir sens Debesu simbols, rats tradicionāls saules ritējuma tēls, gredzens sievietes dzemdes simbols.
Pasaule radās no Haosa, dzīvība dzima ūdenī. Cilvēka dvēsele neatdala šos priekšstatus. Pasaules un dzīvības rašanās ir nesasniedzama, tāpēc dievišķa.
Pirmatnējais okeāns kā Visuma mātes dzemde, kas sevī slēpj jebkuras dzīvības dīgli mitoloģijā šis stāsts ir saglabājies Pirmmātes tēlā, kas ļoti cieši ir saistīts ar pirmatnējiem ūdeņiem. Mīti vēsta par Jūras māti, kurai ir neskaitāmi daudz pēcteču un pasaule, kuru tā radījusi ir bezgalīga. Tā ir Šumēru okeāna dieviete Nammu (māte) un eskimosu Inap-Inua (Jūras māte), kā arī Peru indiāņu Mamakoča (māte Jūra). Tā ir akadiešu pirmmāte Tiamata (jūra).
Grieķu mitoloģijā senā pirmrradītāja tēls ir Okeāns diža straume, kura apskalo ne tikai Zemes krastus, bet arī Zvaigžņu, mēness un Saules mājokļus. Būtībā mums ir ļoti viegli iedomāties, ka viss Visums ir okeāns. Grieķijā Okeāns bija visu dievu un titānu radītājs. Viņa pēcteči ir arī nājādas avotu un upju nimfas, kuru ir tik daudz, ka ļaudīm pat nav pa spēkam nosaukt visu viņu vārdus.
Ēģiptē pirmatnējo ūdeņu tēls ir Nuns (ēģiptieši sacītu Naui) ar viņu ir saistīti jebkuri priekšstati par ūdeņiem ar okeāniem jūrām, debesu lietus ūdeņiem un arī ar ikgadējiem Nīlas plūdu ūdeņiem. Viņš ir deviņu augstāko dievu eneādu radītājs un visa esošā atdzīvinātājs.
Indiāņu pasaules radīšanas teika vēsta: Nebija ne cilvēku, ne dzīvnieku, ne putnu, ne krabju, ne zivju, ne zāles, ne koku, ne akmeņu, nebija ne alu, ne mežu. Nebija vēl nekā savienojoša, nekā tāda, kas varētu kustēties vai radīt skaņu. Nebija nekā, kas būtu bijis vai kas varētu būt bijis. Bija tikai auksts ūdens, mierīga, vientuļa un klusa jūra.
Ūdens tēls bieži vien ir saistīts ar pašu dzīvību. Ar ūdeni saistītie rituāli sākotnēji ir simbolizējuši dzimšanas sākumu un tikai vēlāk vairāk tika saistīti ar attīrīšanos, kas vairāk atbilst vēža arhetipam. Daudzās tautās svarīgs rituāls ir jaundzimušā mazgāšana, lai piesaistītu Lielās Mātes labvēlību. Un pati saskarsme r ūdeni jebkuram sākumā bija tieši saskarsme ar pirmsākumu un dievišķo. Ar to ir saistīti arī daudzi mūsdienu rituāli ūdens klātbūtne kristīšanas rituālos, dažādu dzērienu dzeršana sākotnēji tika dzert vienkārši tīrs ūdens un tādēji notikusi rituālā saskarsme ar dzīvības sākumu.
Zivs kā nozīmīgā ūdenī mītošā būtne ir svarīgākais ar ūdens mistiku saistītais tēls. Daudzu tautu mitoloģijā zivs tēls ir pirmatnējā radītāja tēla atspulgs. Šumēru hieroglifs zivs apzīmēja arī dzīvību un auglību. Indoeiropiešu pisk (no kurienes izriet arī norvēģu fisk, vācu Fisch, angļu fish, latīņu – pisces) ir vārds arī ar nozīmi barība.
Indiešu, ēģiptiešu un ķīniešu tradīcijā zivs tēls ir saistīts ar cilvēces glābšanu un cilvēka dzīvības atjaunošanos uz Zemes. Zivs glābj no plūdiem indiešu mītā viņa izglābj pirmciovēku Manu. Vēlākajaos antīkajos mītos Zivis Veneru un Kupidonu izglābj no Tifona, par ko viņas kā zvaigznājs tiek novietotas debesīs. Grieķu Mēness dieviete Artemīda tika attēlota ar zivs asti.
Kur ir radusies pasaule? Kur ir tās avots? Visu kultūru mītoloģija un arī Bībele runā par bezgalīgo tukšumu. Haoss būtībā ir neattēlojams pie tam tajā slēpjas draudi visai pastāvošajai pasaulei. Platons par Haosu dēvēja Visaptverošo un visuzņemošo: neredzamo, neapzināmo, neaprakstāmo un bezgalīgo. Priekšstati par šo sākotnējo stāvokli mīt katrā mūsos. Tie ir ne tikai aprakstīti mītos, piemēram, skandināviem šo pasauli dēvē par Nīflheimu tumšo bezgalīgo ūdeni, no kura tiks radīta pasaule.
Haoss ir bezveidīgs, nesadalāms un tāpēc blīvs. Tajā nav tukšas vietas, nav izplatījuma. Haoss ir izkušana, pazušana, nāve un tai pat laikā pati sevī satīta matērija, pats sevī satīta kosmiskā sākotne, kurā noslēpta esība. Tieši tāpēc Haoss ir tik neaizsniedzams un tik ļoti bailes izraisošs.
Mīts par pasaules sākšanos no niecīga punkta ir ļoti izplatīts: mazais punkts sāk augt, līdz pakāpeniski izveido Visumu. Haoss ir mātes dzemde, kurā rodas pasaules dīglis tam ir tuvs kosmiskās olas tēls, kurā savienoti pirmelementi. Ola ir šķidra un bezveidīga. Tā drīzāk ir līdzīga mirušam akmenim, bet tad kaut kādā savādā veidā no tās attīstās cālis ar miesu un asinīm. Tieši šī ir visīstenākā un vispatiesākā visuma rašanās līdzība. Olā pat zem mikroskopa nav iespējams ieraudzīt putnu un tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka tajā attīstīsies putns.
Gluži kā jebko pasaulē, arī Visuma arhetipus mums vieglāk ir izprast caur sevi. Cilvēks Visumu uztver caur sevi. Zodiaka zīmes ir arhetipa kā neizsakāma veidola vai tēla zemes projekcija, horizontāls pavērsiens. Salīdzinājumā ar planētas dinamiku šis statiskais tēls ir kādas noteiktas enerģijas kamols, kopojums. Es runāju par enerģiju, kura virza mūsu un pati mainās atkarībā no dažādu Zodiaka zīmju rakstura. Cilvēks, nonākot uz Zemes mūsu Saules sistēmā, noteikti saņem zināmas savas Zodiaka zīmes rakstura iezīmes. Pie tam, viņu ietekmē arī pārējie arhetipi, kas meklējami viņa astroloģiskajā dzimšanas kartē, direkcijās, solāros…
Arhetips Saule Zivju zīmē – šumeru Saules dieva Utu tēls. Viņš dāsni izlej savu gaismu ne tikai zemei, bet apgaismo arī pazemes valstību. Viņš atnes mirušajiem ēdienu un siltumu. Viņš pārvalda orākulus un sargā mirušos varoņus un tiesnešus, kuri zin patiesību un aizsargā nepatiesi cietušos. Arī Zivju Saulei ir raksturīgi būt dāsnai un līdzjūtīgai pret tiem, kas nonākuši bēdās un, kam nepieciešama palīdzība. Šī dievība nav galvenā savā dievu panteonā un tas saistās arī ar Zivju nomales stāvētāja lomu zodiakā – viņu tieksmi uz pašatklāsmi dzīves smaguma punktos, situācijās, no kurām vairās citas zodiaka zīmes.
Arhetips Merkurs Zivju zīmē – skandināvu hermafrodīts Imīrs, kura vārds nozīmē “dvīnis” ir šī Merkura novietojuma mītiskais līdzinieks. Imīrs iemieso sākotnējo vienotību pirms pasaule vēl nebija sadalīta divās daļās. Šai tēlā ir nesavienojami saistīta esība un domāšana, jūtas un prāts. Prāts izzina vienoto, sadalot to sastāvdaļās. Merkurs ir kritumā Zivīs – tas viņam ļauj pastāvīgi just pretējo lietu vienotību un tāpēc viņa skatījums ir izplūdis. Šādā Merkura novietojumā domas netiek analizētas, bet sapludinātas. Skaidri izteikties vārdos šeit palīdz domas tēlainā plūsma.
Arhetips Venera Zivju zīmē tas ir Višnu, visaptverošās un auglīgās mīlestības dievības tēls. Višnu cēlies no Dzīvības pirmatnējā avota, Pasaules okeāna. Dzīvība sāk veidoties jebkur, kur uz Zemes rodas ūdens. Veneras eksaltācija Zivju zīmē tās dzīvības spēks pārvar jebkurus ierobežojumus tas ir kā zāle, kura aug cauri asfaltam. Tas nevērtē labs vai kaitīgs augs, nezāle vai puķe tas visam dod valgmi. Viņa atnes mīlestību dzīvē visās tās formās, pašatdevi dzīvības norisēm un radošā, mistiskā veidā iedvesmo jūtas, izraisīdama emocionālu ekstāzi.
Arhetips Urāns Zivju zīmē tas ir indiešu demiurgs, pirmatnējos ūdeņos mītošais Varuna. Viņam piemīt dižais maijas spēks, ar kura palīdzību gluži tāpat, kā tiek radīti un pārveidoti mākoņi debesīs, tiek radīti un iznīcināti ari dažādie pasaulīgie veidoli. Varuna izklīdina ilūzijas, atbrīvo no bailēm un aizsargā no nejaukiem sapņiem.
Gluži līdzīgi arī Urāns Zivīs ļauj iekļūt zemapziņas dzīlēs un caur vispārcilvēcisko jūtu lauku visiem atklāj senāk slēptās un sakrālās idejas. Viņš pievērš uzmanību neizpaustajam, attīsta intuīciju un, skaidrojot dvēseles noslēpumus zinātniskā kontekstā, dod dažādas atklāsmes psiholoģijas jomā. Tas ir kolektīvās zemapziņas, ētisko un reliģisko normu un priekšstatu transformācijas laiks, kas veicina palīdz atbrīvoties no pagātnes nastas.