Zināšana ir pārliecība par kaut ko. Uzzināt var tikai tas, kurš nezina. Bērni viegli uzzina, jo viņi nezin. Tas, kurš iedomājas zinām, uzzināt vairs nespēj. Esošās zināšanas tiecas bloķēt jaunas. Zināšanas, nogalinot neziņu, nokauj pašas sevi.Gudrība ir zināt, ka nezini. Gudrais vispirmām kārtām zina, ka nezin, bet negudrie nezina pat to.
Lai zināšana nesastingtu un nepārvērstos traucējošā ne zināšanā, tā ir jāatšķaida ar iespējams un varbūt. Tad zināšanām nāks klāt jaunas, papildinot esošās.
Princips, jeb likumsakarība ir zināšanu vistīrākā forma. Princips iemests vidē, piemērojas tai un apaug ar vides un laika informāciju pašam principam paliekot nemainīgam. Tāpēc tas, kurš apguvis principu vienā jomā, spēj to viegli saskatīt citā. Bet tas, kurš pārzina tikai principa konkrētās vides izpausmi, bet nezina principu, ir zinošs muļķis, kurš, zinot, ne zina.
Principi nemainās, bet principu izpausmes formas mainās nepārtraukti. Principu zināšana ir patiesā gudrība un tā nav atkarīga no informācijas blāķu lielum ar ko ir bijusi izdevība iepazīties un atcerēties. Zināt principus nozīmē redzēt tos visdažādākajās izpausmes formās. Tie, kas zina formu, bet nezina principus, nespēj ilgi mainīties līdzi, jo viņi zina, lai gan patiesībā ne zina. Ne zinošais ir slēgta informācijas krātuve, kur principu zināšana ir tās atslēga.
Principu ir daudz. Tie mijiedarbojas savā starpā, radot jaunus principus, formas un jaunas izpausmes. Principi ir dažādi, hierarhiski varētu pat teikt. Principi sastāv no principiem un tā uz abām pusēm. Jo vairāk un dziļākus principus cilvēks zina, jo viņa zināšanas ir pilnīgākas un jo grūtāk viņam ir palikt nezinošam, lai uzzinātu jaunus un vēl dziļākus principus.
Cilvēka atmiņa, lai arī cik tā nebūtu attīstīta, ir ierobežots lielums. Tāpēc izzinot principu, tā formas, kas palīdzēja to izzināt, ir jāaizmirst. Zinot principu ir iespējams radīt un saprast jebkādu formu, bet nav nepieciešamības turēt ierobežotā apjoma prātā statiskas, neizmantojamas un traucējošas informācijas blāķus.
Zināšana ir pieķeršanās informācijai, bet pieķeroties cilvēks zaudē spēju ņemt no pasaules jaunu un neizzinātu informāciju. Varbūtīga domāšana ir zināšanu paturēšana, nepieķeroties tām, tā ir zināšanu izmantošana ar gatavību jebkurā mirklī tās aizstāt ar citām, jaunākām un pilnīgākām. Varbūtīga domāšana ir nezināšana, zinot, pretstatā zināšanai, nezinot.
Cilvēks atrodas intensīvā nezināmas informācijas plūsmā, kas, meklējot ceļu uz cilvēka prātu, triec pīšļos tā iedomātās zināšanas. Tā rodas ciešanas un slimības, tā cilvēki mirst. Nāves iemesls ir nespēja piemēroties mainīgajai pasaulei. Cilvēki mirst no zināšanas, kas ir ne zināšana. Ja no rīta uzzini patiesību, tad vakarā mirsi, ja vien nesapratīsi, ka tā vēl nav patiesība.