Ziemassvētki sabraukuši
Stāv lejā dziedādami,
Sanāksim pulciņā,
Vilksim svētkus kalniņā.
Ziemassvētki, kā ikkatri Saules svētki, tiek ar prieku un ilgošanos gaidīti un tomēr arī prasa zināmu darbošanos no mūsu puses, kas Saules atgriešanās brīdi tik ļoti gaida. Ļaudis skandina zvārguļus, rībina bungas, izrotā māju ar virpuļojošiem puzuriem, velk maskas, spēlē, dzied un dejo, un tādēji iedvesmo paši sevi un citus prieka un gaismas vairošanai.Vairākus gadus Ziemas Saulgriežu tuvošanās laikā LKA Nordistikas centra ļaudis kūrējuši svētkus, kas līdzējuši Ziemassvētkus kalnā vilkt.
Šogad līdztekus citiem Ziemeļzemju ziemassvētku pasākumiem aicinām visus mūs iesaistīties kopīga Ziemassvētku fotoalbuma veidošanā. Aicinām piedalīties ar Ziemas bildēm un ne tikai ziemas bildēm, arī ar Ziemas stāstiem, Ziemas dzejām, pasakām un teikām. Lai bilžu sūtītājus iedvesmo stāstītāji, lai stāstniekus iedvesmo bilžu autori!
Bilžu un stāstu sūtīšanas laiks ir no 11. decembra līdz 6. janvārim. Jāsūta uz e-pasta adresi e_misterija_foto@inbox.lv. Un noslēgumā, protams, gaidāms kāds īpašs notikums, par kuru pagaidām netiek izpausts nevienam un nekas.
Gluži tāpat varam veidot vienu kopīgu ziemas vēstījumu. Es rakstu pirmo teikumu… un katrs cits to var turpināt, mainīt sižetu, ieaicināt citus dalībniekus šai stāstā.
Baltā ziemas dienas rītausmā Lielā meža malā iznāca mazs troļļu bērniņš. Viņš bija gluži nesen piedzimis un ilgu laiku pavadījis siltā mājoklī, dziļā kalnu alā, kopā ar saviem vecākiem, māsām, un brāļiem, kas daži bija mazāki par viņu, bet citi arī lielāki un pasaules savādos brīnumus jau redzējuši un, no Zemes apceļošanas atgriezušies, jau dažādas savādības stāstījuši. Katram mazam trollim reiz pienāk brīdis no savas pazemes mājas izlīst virspusē. Tāpat notika arī ar mūsu mazo varoni. Viņš nebija redzējis Debesis un Saules gaismu, viņš nebija redzējis sniegu un kokus, kādi tie izskatās no zemes virspuses, lai arī gluži labi viņam bija skaidrs tas, kādi tie izskatās pazemē, kur viņu saknes veido savādus vijumus un dīvainas sprogas, kas tik bieži noder troļļu ikdienas dzīvē. Trollis bija tik apmulsis no Saules spožās gaismas un sniega mirdzuma. Viņš stāvēja un brīnījās degunu izslējis pret debesīm un ošņāja gaisu, kas savādi koda nāsīs.
Troļļa kažociņš ir gana biezs, lai viņam nesaltu pat vissaltākajā spelgoņā. Trollēns atcerējās savu seno draugu Lausku, kas biezā spožā kažokā tērpies, siltiem zābakiem kājās un nekad nezūdošo sudraba āmuriņu rokās pārstaigā kalniem pārklātos laukus. Lausks bija biežs viesis arī troļļu pazemes mājās un viens no garāko ziemas stāstu stāstītājiem. Lausks labāk jūtas līdzenumos un klajumos, tomēr pilnīgi saprot, ka viņa sirsnīgie draugi troļļi vislabāk jūtas kalnos, kur ir dziļas alas, stāvas nogāzes, bangojoši ūdenskritumi… Stāstīt Lauskam patika, vienīgi ko vienu viņš neatklāja nekad kur mīt viņš vasarā… Trollēnam tas likās pietiekami neinteresanti, jo viņš pat nezināja, kas tā vasara tāda ir. Līdz šim rītam Trollēns nezināja pat to, kas ir ziema. Tagad viņš stāv kraujas malā, skatās, kā saule spīd viņam acīs un domā …