Loading ...
Neziņas pārvarēšanas ceļā, kas ir cilvēka dzīve laikā un garīgā telpā, katram palīdzīgs rīks ir atšķiršanas spējas. Vedās filosofisku kategoriju apzīmēšanai dažbrīd izmanto izteicienu „ne šis, ne tas” tādēļ, ka vienkārši nav vārdu, kas raksturotu Galīgās Realitātes patieso dabu, „kailo patiesību” kāda tā ir, kad no ārējiem fenomeniem nolobīts viss šķitums.
Dažkārt šķitumu dēvē par valdzinājumu, mirdzumu, glamūru, ilūziju utt. Atšķiršanas būtība ir atsegt pašu kodolu, to mūžīgo un pārlaicīgo, ko varbūt izdodas ieraudzīt, viedēt, zintēt aiz virspusības plīvura, ja tur ir kaut kas vēl, ne tikai tukšuma trulā skaņa un skāņa svētku pēcgarša mutē.
Saulgriežu laiks ir tas, kad „Rāmi, rāmi Dieviņš (resp. Gars jeb vedu Ātmans) brauca” lejā pie cilvēka personības lūkot, vai pa iepriekšējo laika rata pusgriezienu no vasaras saulgriežiem laicīgais cilvēks ir kopis kādas atšķiršanas spējas vai arī turpinājis dzīvi neziņā. Tāpat kā „Dieva dēls Jāņu dienu Saules meitu dancināja” vasaras saulgriežu laikā, kad mūsu augstākā Patība vēršas pie dvēseles jeb Saules meitas, lai tā uzrunātu personību kādai garīgās izaugsmes takai. Ziemas un vasaras saulgrieži patiesi ir tas kosmisko ciklu laikposms, kad visvairāk iespējami rezultāti garīgai atmodināšanai no dusēšanas „stikla kalnā” jeb laicīgās pasaules maldos visā to pievilcīgajā šķitumā. Mūžīgās Garīgās Realitātes cilvēkā- Gars (Dieva dēls, Ātmans), Viedais Atšķīrējs (Buddhi) un Apziņa (Manas) tik tiešām ir „ne šis, ne tas” vidusmēra cilvēka uztverei, taču tūkstošgadīga objektīva realitāte lietpratējiem.
Atšķiršanas spēju kopšana prasa atteikšanos un netīkamus upurus, nolieguma noliegšanu, „pašdarbu”, kas nav izlasāms kādās „rokasgrāmatās” un psihotehnikās, bet vienīgi izdzīvojams sevī. Tas ir lielais kaujas lauks, kad Patība ir miglā un dūmos starp diviem „karaspēkiem”, un racionālajam prātam nav skaidrs uz kuru pusi doties. Tad atliek paļaušanās uz iekšējo Viedumu, uz atšķīrēju, kas izkopts un lolots ikdienas darbā, ne tikai dienās ar „baltajiem krekliem”. Un vārdi te tikai raupji ieskicē garīgos procesus un izšķiršanās. „Vārdi ir pirmavota mazmazbērni”, teica Šrī Rāmana Mahāriši.
Es aicinu katru padomāt, apcerēt, meditēt par savu spēju atšķirt lietas, ar kurām esam saskārušies savā pieredzes ceļā, savā „kaujaslaukā starp diviem karaspēkiem” tieši šobrīd, kad kosmiskā pagriešanās atkal notiek uz Gaismas pieaugšanu! Planētas laika loku plūdmaiņa norisēja aizlaikos, un notiks arī vistālākajā nākotnē, bet mums katram ir dots tieši šis iespējamās modināšanas laiks. Patiesi šeit un tagad. No Kosmiskās evolūcijas un indivīda Garīgās attīstības viedokļa laiks ir mūžīgs, taču mēs varam neizmērojami paātrināt cilvēciskās būtnes mērķa sasniegšanu, ja katrs apzināti mēģināsim tieši tagad sadzirdēt to „Dieviņu, kas stāv aizdurvē nosarmojušu kumeliņu”, un to „Dieva dēlu, kas grib dancināt Saules meitu”, kurai tāds „nedzirdīgs” nēsātājs jeb tautu dēls jeb neziņas valgos esoša personība.
Lai mums izdodas pārvarēt neziņu un šķitumu kā Latvijas sabiedrībai kopumā, un katram atsevišķi kā Augstākās Garīgās Realitātes nēsātājam! Lai top, šķilsim gunis, degsim skalus!
K.R.
