Ģermāņu tautās tik dažādi dēvētas svētes – Mittwinter, Wintersonnenwende, Julmonat, Julmond, Julm䭥d, Jul, Alban Arthuan, Yule, Sonarblod, Wihimanoth, Heilsmond, Weihemond, Heiligen – vai Christmond, Christmonat, Wending, Weihnachtsmond, Weihnachtsmonat, Wintersonnenwendfest.Saules atkalatdzimšana Zemes mātes klēpī. Garu laiks. Jaunā Dieva piedzimšanas brīdis. Jauns sākums. Gaismas un dzīvības atgriešanās svētki. Ziemas Saulgrieži ir pagrieziena punkts. Saules atgriešanās, Gaismas uzvara pār tumsu. Brīdī, kad nakts ir visgarākā un diena visīsākā, brīdī, kad nakts ir visdziļākā un tumšākā, sākas gaismas atgriešanās. Kad pagājusi visgarākā nakts un īsākā diena, ar katru nākamo dienu dienas atkal kļūst garākas. Tie ir prieka pilni svētki. Mēs svētam šos svētkus, jo Sauli un tās mirdzošos, kvēlos starus uztveram kā sava likteņa sildītājus un izgaismotājus. Bez Saules mēs nespējam augt paši un mūsu lauki un pļavas būtu neauglīgi. Mūsu Zeme nespētu pastāvēt bez Saules atdevīgās un dāsnās gaismas un siltuma.

Latvijā 11.decembra vakarā šogad Saule ir sasniegusi tālāko rieta punktu Dienvidos. Tālāk tā vairs nepavirzīsies. Ik gadu pienāk tāds mirklis, kad vakaros diena īsāka vairs nekļūst. Tas ir laiks ap 13.decembri, kad mūsu kalendāros rakstīti Lūcijas, Gaismas un Ausekļa vārdi. Katrā atsevišķā gadā ir iespējamas nelielas nobīdes laikā – diennakti agrāk vai vēlāk. Šogad, 11.decembrī Saule noriet plkst. 15:42. Tai pat minūtē Saule rietēs līdz 19.decembrim, bet pēc 19.decembra no vakara puses diena ik pārdienas vai biežāk kļūs par minūti garāka. Diena rūk vēl tikai rītos. Būs īsākā diena 21.decembrī, tad gaismas laiks ik dienu augs garāks, bet rīti kļūs garāki tikai pēc 1.janvāra nākamajā gadā.

Gadu mijas un gadalaiku mijas laiks ir dīvains laiks aizvien un neparasts. un brīnumains arī. Jau tālos aizlaikos, vēl pirms kristietības tradīciju ieviešanas, Ziemeļu tautas ir īpašā godā turējušas Ziemas Saulgriežu laiku, kas visbiežāk tiek dēvēts par Ziemas vidus laiku, jo Saule uz pavasari griežas ļoti lēnām, gandrīz vai mēnesi tā tikpat kā stāv uz vietas. Tas ir simboliskais, mītos vēstītais, Dievu bojāejas laiks Ragnaroks, kad visi Skandināvu dievu kalna Dievi iet bojā smagā cīņā ar Ledus milzeņiem, lai pēc tam atdzimtu atkal Jauni Jaunā Saules lokā.

Garākā nakts un īsākā diena gadā. Ziemas vidus arī tajos mūsu Zemes apvidos, kur Saule pavisam pazūd un īsāku vai garāku laika posmu pat neparādās virs apvāršņa. Dažādos laikos un gadsimtos šis tumšākais mēnesis un laika posms gada ritējumā dēvēts nedaudz atškirīgi. Vissenākais Ziemas mēneša nosaukums ir saistīts ar zviedru vārdu (“Jul” = Rad – rits, ritenis) un ciklisko maiņu dievības Jāna ierašanos. Jul ir senie ģermāņu tautu Ziemas saulgrieži, kas notiek ap 21.decembri ik gadu un šis nosaukums ir cēlies no sennorvēģu “jol”, kas mūsdienu norvēģu valodā ir „hjul“ ar to pašu nozīmi, kā zviedru valodā – rats, ritenis. Arī angļu Yule, kas nāk no anglosakšu vārda Yula un nozīmē gada aplis, ir saistīts ar sennorvēģu jòl vai jùl. Bet tikpat labi tas var būt saistīts, kā daži citi senlaiku pētnieki uzskata, ar citu vārda jol nozīmi – prieks un vēstī par senajiem ziemeļzemju ļaudīm, kas tumšajā gadalaikā bieži satikās un pavadīja laiku dažādās jautrās izdarībās, lai gaišā jautrībā un, spēlēs un sarunās kliedētu dabā valdošās tumsas noskaņas.
Daudzviet Ziemeļu novados Saules atgriešanās laiks ir visaukstākais, vētrainākais un tumšākais laiks gadā. Tas ir tumsas mežonīgo, saltuma pārņemto medību laiks un simboliskā Dievu cīņa par jaunas dzīvības, par jauna gada un jaunas Gaismas atgriešanos. Tieši tāpēc šie ir gan spēcīgi, gan arī prieka pilni svētki, kas palīdz novērtēt tik nepieciešamās Saules dzīvības vērti.

Ģermāņu tautās decembri dēvē par Julm䭥d. Tas beidzas Ziemas Saulgriežos. Nakts pirms Saulgriežīem tiek dēvēta par Mātes nakti (senais nosaukums – modraneht). Šīs nākts sapņus vērtē kā īpaši nozīmīgus un pravietiskus. Tā ir veltīta Frigai, tieši Friga ir visvairāk saistīta ar Ziemas Saulgriežu laiku. Ziemas nakts svētes ilgst 12 nakšu garumā pēc tumšākās (īsākās) nakts un šajās naktīs notiek simboliskais ceļš cauri visam 12 Mēness mēnešu gadam (354 dienas). To sauc par 12 nakšu laiku un pēc tām sākas nākamais mēnesis, ko senajā tradīcijā dēvē par Harting (hart – vācu val. – ciets). Mēs Latvijā vēl joprojām janvārī dažkārt tradicionāli dēvējam par Sala mēnesi, lai arī oficiālajā apritē šis nosaukums nav saglabājies.

Zināmā mērā šo laiku var uzskatīt arī par posmu gadā, kad laiku neskaita vispār un dažādās tradīcijās ir ievērots ikgadu atšķirīgs, no Mēness ritējuma atkarīgs, neskaitīto dienu skaits.

Laiks no Miglas mēneša pilnmēness līdz Ziemas vidus, Zemas Saulgriežu svētēm, ir dvēseles izziņas svētākais laiks, kad augstākais Dievs Odins atrodas nāves dievietes Hēlas valstībā, kur upurējoties, caur atklāsmi un atmiņu gūst citādi neiegūstamas zināšanas. Atklāsmē un atmiņā balstītas zināšanas simbolizē divi Odina kraukļi, Hugins (atklāsme) un Munins (atmiņa), kas citos laikos lido pasaulē un nes Odinam vēsti par tur notiekošo. Ragnaroks, sāgās vēstītā dievu un gaismas bojāeja, sākas Miglas mēneša pilnmēnesī (šai gadā tas bija (kas šogad bija 24.novembrī) – no šī laika līdz Jaunas Saules atdzimšanas laikam Veļu zemzemes vārti ir atvērti. Tagad, kad Saule ir atdzimusi un gaisma atgriežas, kad Dievi atdzimuši un atgriežas virszemē, Veļu zemes, viņsaules, vārti aizveras. Tā ir atdzimšanas simboliskā vēsts, dzimst jauns gads, atgriežas Saule, gaisma un siltums. Tas ir mūžīgās dzīvības atdzimšanas un atjaunotnes vēstījums un patiesība, kas mums ik gada notikumos tiek stāstīta.

Laika posmā no Vasaras Saulgriežiem 21.jūnijā līdz Ziemas Saulgriežiem 21.decembrī, dienas gaisma ir mazinājusies, dienas garums ir rucis īsumā, nakts un tumsa ir pamazām pārmākusi dienu un gaismu. Dabā ir kļuvis ar katru brīdi aukstāks. Ziemas saltuma un vēju valdīšanas laiku ļaudis aizvien ir saistījuši ar ledus milzeņu varas laiku pār cilvēkiem. Daba ir ziemas guļā – koki ir kaili un sniegā, ūdeņus klāj bieza ledus kārta, visapkārt virpuļo sniega vērpetes un auro vēji. Īstā atmoda sāksies vēlāk, bet pirmais jaunās atmodas vēstnesis jau ir dienas, kuras pēc garākās nākts kļūst ik dienu garākas. Gada vistumšākā naktī dzimst jauna Saule. Zemes ļaudis saņem atpakaļ uzvarošo gaismu un dzīvību. Māte Zeme, dieviete, dzemdē jaunu Sauli, augstāko dievību, kas pilnā spozmē atklātībā parādīsies savos svētkos – jaunības svētkos, Beltainā (2. pilnmēnesī pēc Pavasara vienādībām) un piedzīvos savu nāvi 2. Pilnmēnesī pēc Rudens vienādībām, Samhainā.

Ziemas vidus svētais augs ir āmulis, Saules dievam Baldram nāvi nesušais augs.
Nozīmīgs tēls ziemeļģermāņu Ziemas vidus svētēs ir āzis, spēka dieva Tora svētais dzīvnieks. Salmiem rotāts ozola vai oša koka zars simbolizē Tora aizsardzību un nākamā gada auglību.

Ziemassvētki ir Zemes un Saules, ļaužu un dabas vienotības svētki, savstarpējās samierināšanās un miera līgšanas svētki. Brīvie lauku un mežu zvēri saņem barību. Cīņas un nesaskaņas ir rimušās, visapkārt valda Ziemassvētku miers. Tas ir prieka, dziesmu un rotaļu laiks.

Ziemas Saulgriežu svētki notiek tieši pusgadu pēc Vasaras Saulgriežiem. Šī laika simboliskās Rūnas – Isa, Jera un Eiwaz. Isa ir ledus un sastinguma Rūna. Jera – gada lūzuma Rūna, Saules dieva Baldra atgriešanās. Eiwaz – Iggdrasila Rūna. Iggdrasils ir Mūžības koks (Dzīvības koks), kas uztur dzīvību. Un Ziemassvētku egle kā Dzīvības Spēku simbols ir šo tradīciju atblāzma. Ziemassvētku laika svarīgākie rituāli ir Saules slavinājums.