Ziemas nakts (Niblung, Laubris, Gilbhart, Nebelung, Laubrost, Nebelmond, Nebelmonat) – Senajās ģermāņu tautās novembra mēnesis ticis dēvēts ļoti dažādos vārdos tas bijis gan Lapu dzeltēšanas un krišanas (Laub lapa, Rost rūsa, reissen trūkt, gilben dzeltēt, hart – spilgts), gan Miglas mēnesis (Nebel migla). Līdztekus šiem nosaukumiem tiek lietoti arī ar šī mēneša Pilnmēnesi saistītie nosaukumi. Ķeltu tradīcijā Miglas mēneša Pilnmēnesi dēvē par Asins vai medību mēnesi. Šī laika svētku tradicionālie nosaukumi ir Samheins, Nāves svētki, Senču svētki, Rudens vidus, dažkārt ķelti tos dēvēja arī par Trešajiem Ražas svētkiem, savukārt ģermāņi par Ziemas nakti (vācu val. – Winternacht) svētkiem. Šo laiku var dēvēt par starppasauļu laiku.
Ar Ziemas nakti saistītie aromāti: ciedrs, pačulija, vetivers, roze, sandalkoks, lavanda, kajeputs, muskatrieksts, kanēlis, timiāns, kā arī var izmantot citas sildošās vielas un smaržas.
Ziemas nakts dieviete: Holla kad viņa purina savas dūnu segas un spilvenus, snieg. Un Hollas svētais augs ir plieders (vācu val. Hollunder). Plieders zied vasaras sākumā baltiem ziediem un tā ziedi atgādina milzīgas sniega kupenas un smaržo savādi un reibinoši. Tagad rudenī pliederam ir melnas ogas (mēs runājam par šo šķirni, nevis par to, kuram ogas sarkanas un ļoti indīgas). No pliedera ziediem gatavo brīnišķīgu sīrupu un no ogām stipru un sildošu liķieri vai vāra ievārījumu tieši šim laikam vērtīgu. Bet tā ogas nav ēdamas tieši no koka nevārītas tas ir nedaudz indīgas. Holla visdrīzāk ir tā pati Hēla, jo arī šo dēvē par Lielo Dzīvības un Nāves dievieti. Dažkārt stāsta, ka mirušie nonāk viņas valstībā. Diezgan droši, ka Holla zina labi, ko dara elfi, rūķi un Undīnes, jo Holla pārvalda arī šo brīnumaino būtņu apdzīvoto valstību. Dažkārt vai nu Hollu dēvē par Perthu vai visdrīzāk, Pertha ir pilnīgi cita dieviete, jo ir Nakts un Tumsas dieve. Tās Rūna Peortha glabā apaugļošanās noslēpumu un Rūnu maģijas noslēpumu. Peortha Rūnu bieži saista ar Skorpiona zīmi zodiakā.
Taču ne jau tikai šim laikam raksturīgā lapkriša, ilgās un dažkārt arī nomācošās tumsas dēļ, un izteiksmīgās krēslas un miglas dēļ tas tā ticis dēvēts. Līdztekus ārējiem notikumiem un dabas apstākļiem pasaulē aizvien darbojas kāds noslēptāks, neredzamāks, vairāk tieši iekšēji sajūtams spēks ārējo norišu cēlonis vai ierosinātājs. Ārējo, vielisko notikumu garīgās sākotnes auglis. Viss sākas dzīlēs, lai pēc tam izpaustos ārēji. Senatnē ne tikai senģermāņu un senskandināvu tautās, ne tikai vikingi, bet arī ļaudis Latvijas novados rudenī svētījuši Krēslas stundu un Saulei norietot pulcējušies vienkopus, lai stāstītu teikas, senus stāstus, atcerētos un vēstītu par senpagājušiem laikiem un notikumiem.
Tas arī ir laiks, kad viņsaules vārti vieglāk veras un mirušo senču gari nāk šaizemē viesoties. Visā Eiropā Miglas mēnesis ir saistīts ar nāves pielūgsmi un tās bijāšanu tas nenozīmē bailes, bet nopietnu un cieņpilnu attieksmi. Tas nozīmē pasaules mūžīgās bojāejas apzināšanos, kas nes sev līdzi jaunu atdzimšanu, jaunu pavasari. Tikai mirušais spēj atdzimt. Tas ir arī Veļu laiks Latvijā, kad viesos aicinām un gaidām mirušo senču dvēseles. Pateicības laiks par seno viedumu un neredzamo, vien nojaušamo un, ja vēlamies, apzināto palīdzību. Veļu cienāšanas rituāli ļauj apzināties, ka viss ir savstarpēji saistīts ne mēs varam bez mirušo slēptās un mīklainās klātbūtnes, bez viņu nemitīgi pārvērsties spējīgās enerģijas, ne arī viņi var bez mums. Mielošanas rituāls skaidri parāda mūsu atbildību par viņu pastāvēšanu, par viņu uzturēšanu.
Ziemas nakts ir gada 11. Pilnmēness svētki. Tas ir otrais Pilnmēness pēc Rudens Saulstāvjiem. Seno ķeltu tradīcijā Samheinu pieņemts svētīt no 31. oktobra līdz 2. novembrim. Taču, ja šo laiku skaitām pēc Jaunā Mēness iestāšanās brīža, tad iespējamas diezgan lielas nobīdes laikā un katru gadu svētās Samheina nakts brīdis ir nedaudz citā mūsdienu kalendārajā datumā. Šai, 11. Pilnmēnesī, Saules atrodas zodiaka Skorpiona zīmē, Mēness Skorpionam pretējā, Vērša zīmē. Šogad Samheina Pilnmēness notiek jau 26.oktobrī un pēc jaunā kalendāra Mārtiņos, 10.novembrī sākas Jauns Mēness. Pēc 10. novembra pavisam droši varam sākt maskoties, rībināt un dziedāt ķekatu dziesmas un ķekatu danci diet.
Nezinātājam var būt ir sarežģīti izsekot šim planētu ceļam zodiakā un debesīs, bet, ja sākam tam sekot regulāri, viss kļūst skaidrāks un nav nemaz tik sarežģīts, kā še varbūt lasot šķiet. Var jautāt par to, kāpēc saistībā ar Asins un Medību Pilnmēnesi tik ļoti tiek izcelta zodiaka Skorpiona zīme. Gluži vienkārši tāpēc, ka Rietumu astroloģiskajā tradīcijā tieši Skorpiona zīme vistiešāk ir saistīta ar nāvi, pārveidi, miršanu pirms pārdzimšanas, ar reiz dzīvojušā iziršanu, noārdīšanos, kam, kā jau skaidri zināms, sekos atdzimšana citā veidolā.
Gada ritējumā šis laiks ir rudens vidus, Gada nakts sākums – gada tumšākais laiks. Arī kristīgajā tradīcijā tas ir īpaši saistīts ar senču gariem, mirušo pieminēšanu, ar Visu dvēseļu dienas svētīšanu.
Skandināvu mītoloģijā Ziemas nakts ir Saules un gaismas dieva Baldra bojāeja. Gluži reāli tas tā arī ir dabā jo tālāk Ziemeļos nonākam, jo zemāk šai laikā Sauli redzam paceļamies virs apvāršņa līdz tā pazudīs pavisam un būs redzama tikai jaunam pavasarim sākoties, kas sakritīs ar Meteņa laiku mūsu pusē. Ziemas nakts laiks ir simboliskais pasaules bojāejas laiks, kad viņsaules vārti atvērti – jābūt sevišķi piesardzīgam un svarīgi turēties gaismā, allaž turēt gaismu istabā, lai nepazustu nezināmajā tumsībā. Tā ir Dievu cīņa, par kuru vēstīts senajās skandināvu sāgās, kad ledus valstības milzeņi īsteno uzbrukumu Dievu gaišajai valstībai Asgardai. Tas ir laiks, kad uzmanība īpaši pievērsta Valhallai. Skandināvu augstākā dievība Odīns ir ne tikai Augstākās, Dievu valstības Asgārdas, bet arī kritušo varoņu mājvietas Valhallas, valdnieks. Tikai varoņi nonāk Valhallā, kur tos nogādā uzticamās un drosmīgās valkīras.
Taču līdztekus varoņu valstībai ir vēl cita pazemes un nāves valstība, Hēla (H� elle; vai neskan līdzīgi hel gaisma?…) Viņsaule, ko pārvalda pati viņsaules dieviete Hēla, divsejainā dieviete, kurai sejas viena puse ir daiļa un starojoša, bet otra ģindenis. Hēlas Rūnu, HagalaR, dažkārt dēvē par vienu no smagākajām Rūnām. Tā ir Rūna, ko var piesaukt palīgā drosmīgie un pārmaiņām gatavie ļaudis.
Bet mums jāturpina stāsts par Miglas laika svētēm, par Ziemas nakts svētēm… Ne tikai Latvijā vēl joprojām, bet senāk arī lielā daļā Eiropas zemju, pēc klusā Veļu laika beigām jaunieši uzvilka biedējošas maskas un nodarbojās ar rituālo zagšanu, kas simbolizēja seno Einherdjāra parašu, kad varoņi iemiesojās mirušo tēlos, līdzi iegūdami arī viņu īpašības spēku, gudrību, veiklību … Latviskajā tradīcijā tas saistīts ar ķekatu laika sākumu, kad garām klusais Veļu laiks un sākas rībināšanas un maskošanās, tumsas biedēšanas laiks. Mūsdienu nemainīgajā kalendārā 10. novembris ir Mārtiņi, ķekatu laika sākums.
Šī laika Rūnas Wunjo, HagalaR un NauthiR. Wunjo simbolizē Odina šamaniskās prasmes – viņš kā zintnieks sarunājas ar mirušajiem. HagalaR zintniece, bet NauthiR Odina Nodoms saprast Baldra sapni. Baldrs ir Saules dievs, Ziemas laikā mirušais dievs. Pie tam tradicionāli burtu d šai burtu salikumā tikpat kā neizrunā: saka: Bals, kas skan tik līdzīgi ķeltu gaismas Dieva Bela vārdam. Pie tam, – baltiem ir balts, slāviem белый … Šī laika rituāls Odina ceļojums Hēlas valstībā, kura laikā tiek lasīts Zintnieces pareģojums. HagalaR simbolizē arī Ziemas Spēkus, Ledus Milzeņus un Attīrošo Uguni.
Ķeltiem gads ir viena liela diena, kurai ir rīts, diena, vakars un nakts. Samhainu dēvē par gada nakti. Ķeltiem tas ir jauna gada sākums. Šis laiks simbolizē nakts pāreju jaunā dienā, tumsas pāreju jaunā gaismā. Bet tomēr gaismas jau vēl vairāk netop un nakts turpina grimt arvien dziļāka. Var jautāt, kā tad tā kāds šim laika posmam sakars ar ko jaunu. Tieši tāds šī ir tumsa, kurā nekas nav zināms, nekas nav izprotams, nekas nav redzams. Šis ir laiks, kurā viss var notikt. Mēs varbūt varam iedomāties, kā jūtas sēkla vai grauds vai ozolzīle tumsās zem zemes. Tā vēl neaug. Viņa vienkārši guļ tumsā. Es ļoti iesaku šādu meditāciju ieiet ozolzīlē vai kādā citā sev mīļā auga sēklā un sajusties, kā viņa tur jūtas, kamēr nekas vēl nenotiek, kamēr viņa vēl neaug, jo viņa neaug. Viņa guļ, – mitrumā un tumsā. Un nav pat gaidīšanas, nav ieceru. Ir tikai Miers un Klusums.
Visapkārt ir miers, klusums un lielais nekas.
Nekas nenotiek es guļu mierā un klusumā. Nekas nenotiek.
Mana elpa plūst tikko manāmi,
Es esmu dzīva, bet nekas nenotiek.
Es nezinu neko un es nejūtu neko visapkārt ir miers un klusums.
Manī ir Miers un Klusums.
Šī ir ļoti mierīga un nomierinoša meditācija. Tā palīdz atbrīvoties no liekas steigas un pārmērīgas spriedzes, bet tai nepieciešams laiks, jo viņa nebeidzas ar uzplaukšanu. Tikpat mierīgi, kā ieejam sēklā, tikpat mierīgi un nesteidzīgi no tās iznākam.