“….Tas ir ārkārtīgi interesanti. Gaisā nevar ieiet kā gars, jo tur parādās citi gari. Zemē – tā īstenībā gariem ir tukšā – tur viegli var ierāpties iekšā, tur var ienirt kā peldētājs. Un redziet, vidusstāvoklis ir ar ūdeni (zilā krāsā). Ūdens iztvaiko uz augšu un kā lietus atkal nāk lejā. Tur augšā – to jūs jau redzējāt – tur bieži rodas zibens (sarkans, augšā).

Ūdens ir starp cieto zemi un gaisu. Tas ir mazāk blīvs kā cietā zeme, tas ir blīvāks nekā gaiss. Jā, ko tad tas nozīmē? Tas ir kaut kas, ko vislabāk redz, ja paskatās uz zibeni. Zinātnieki par zibeni saka: tā ir elektriska dzirkstele. Kāpēc zinātnieki to uzskata par elektrisku dzirksteli?

Nu, jūs jau varbūt ziniet – ja nē, tad es tagad to pasaku – ja paņem zīmoglakas nūjiņu un berzē to ar ādas lupatiņu, gabaliņu ādas, tad tā elektrizējas, un ja tad ir mazi papīra gabaliņi, tad šī zīmoglakas nūjiņa tos pievelk. Un tā visdažādākos ķermeņus ar berzēšanu vai citā veidā var elektrizēt. To rāda bērniem skolā.

Bet tur ir nepieciešams kaut kas noteikts. Proti, ja klasē gaiss ir mitrs, tad zīmoglakas nūjiņa neelektrizējas – arī citas lietas eksperimentējot tad neelektrizējas – un tad ir vispirms ar pavisam sausu lupatiņu visu ir rūpīgi jānoslauka, jo mitrumā nekāda elektrība nerodas.

Tikai tad var radīt elektrību. Tagad zinātnieki saka: tur augšā ir mākoņi, tie berzējas viens pret otru un rada elektrisko dzirksteli, zibeni. – Jā, bet, mani kungi, katrs bērns varētu iebilst: jā, bet tev taču tieši mitrumu ir jānovērš, jo ja tavi aparāti ir mitri, tad taču elektrība nerodas! – To var iebilst katrs bērns. Tādas blēņas tātad tiek teiktas. Dabiski, ka nav vispār nekādas runas par to, ka tur augšā berzētos mākoņi.

Bet iedomājieties, kad ūdens iztvaiko un paceļas augšā, tad tas arvien vairāk un vairāk nonāk garīguma reģionā, attālinās no garīgi tukšās vielas tur apakšā un iespiežas garīgumā tur augšā, un tas patiešām ir gars, kas rada šo elektrisko dzirksteli, zibeni.

Proti, arvien vairāk un vairāk paceļoties augšā, mēs ieejam garīguma reģionā. Zeme tikai tuvumā ir materiāla. Tālāk augšā to aptver garīgais. Tur mēs patiešām tātad ieejam garīgajā. Un tā tas ir, ka tajā momentā, kad ūdens tvaiki paceļas augšā un nonāk garīgā reģionā, tad no gara var rasties zibens.

Ūdens augšā kļūst garīgs un atkal sablīvējies nāk lejā. Tātad, nodarbojoties ar dabas apskatiem, arī ir tomēr jānonāk līdz garam. Un tikai tad, ja garīgo vispār negrib ņemt vērā, nonāk pie visādām tādām absurdām lietām, kādas ir tās, ko es jums stāstīju par lidošanas sapni, vai ķirzakas asti, vai zibeni. Visur var redzēt, ka dabu nevar izskaidrot, ja vispirms neiedziļinās garīgajā…..”

“…. Jā, mani kungi, bet vai tad nav redzams, kas tur īstenībā notiek? Kas tur notiek īstenībā, to neredz, jo tas ir mazs.

Bet to var ieraudzīt! Apskatīsim tagad to, kas tur notiek ar augu, pavisam citā veidā. Pieņemsim, ka te ir Zeme. Neskatieties uz kādu augu, bet skatieties uz Zemi, kā tālumā – varbūt no kāda kalna virsotnes, tā tas ir redzams vislabāk – paceļas migla, kā to saka.

Tur paceļas migla. Migla sastāv no ūdens. Ja jūs skatītos uz augu, tad stāsts nemaz nebūtu tik atšķirīgs, tas būtu līdzīgi. Ja jūs tā aplūkotu kādu augu – tikai tad jums būtu jāsēž ļoti ilgi, visu pavasari, un jāturpina novērot – tad redzētu: vispirms tas ir dziļumā, tad ceļas augšā, sadalās lapās. Bet arī migla sadalās kā miglas plīvuros, kad ceļas augšā. Tātad tur augā tie ir tikai cietie sāļi, kas tur kāpj augšā līdz pat ziedam.

Tagad paskatieties uz Zemi: tur augšā kāpj tikai ūdens, nevis cietās daļas, kā tas ir topot augam; bet augšā paceļas ūdens. Kad augs paceļas augšā līdz noteiktai vietai, Visums to apaugļo. Ja ūdens, kas te paceļas miglas formā, nonāk līdz noteiktai vietai, tad arī to apaugļo Visums.

Un kas tad notiek?

Jā, mani kungi, tad zibeņo!

Tas nenotiek vienmēr, bet tad, kad iestājas apaugļošanās un tās lietas ir tik izteiktas kā vasarā – citādi jau arī ir zibens, bet tas paliek neredzams – tad no pasaules Visuma caur gaismu un siltumu ūdens tiek apaugļots. Tas pats, kas notiek augā, notiek arī tur augšā un ir redzams zibenī.

Un kad migla tur augšā ir apaugļota, tad tā kā auglīgs lietus atkal nāk lejā. Tātad, kad jūs redzat paceļamies miglas mākoni, tad faktiski tas ir – bet pavisam izkliedēti – milzīgs augs; tas atver savus ziedus tur augšā Visumā, tiek apaugļots, savelkas kopā, un kā lietus apaugļotie ūdens pilieni atkal krīt lejup.

Tagad jums ir izskaidrojums zibenim. Ļaudis iedomājas, ka tur augšā esot kaut kas līdzīgs milzīgiem Leidenes traukiem vai milzīgi elektrības aparāti; bet tie ir maldi. Īstenībā tur ārā tiek apaugļots Zemes ūdens, lai tas atkal varētu pildīt savas norises uz Zemes.

Un tas, kas notiek augā, tas tikai notiek daudz dziļāk, jo augs ir cietāks; tur augšā pie zieda, kad ir īstais gadalaiks, vienmēr notiek šie mazie zibeņi, tikai tos neredz. Bet šie mazie zibenīši noved pie apaugļošanās. Jums tātad tādās dabas parādībās kā migla un lietus ir tās pašas parādības, kas notiek augā, tam apaugļojoties. Un tas tad iet tālāk līdz pat cilvēkam, kur kosmiskā, pasaules elpošana, kas citādi ir tikai galvā, parādās arī cilvēka ķermeņa lejasdaļā…..”