Pievēršoties jautājumam par cilvēka un Visuma attiecībām, mēs gribam uzsvērt, ka šo attiecību pamatu veido savstarpēja atkarība. Cilvēks – tas ir Zemes bērns, bet Zeme – tas ir Visuma bērns, lūk, tāpēc cilvēks ir arī Visuma bērns.
Atomi, kas veido cilvēka ķermeni, ir Dabas sastāvdaļa, tos var atrast Kosmosa vistālākajos nostūros; tieši tāpēc astrofiziķi apgalvo, ka „Cilvēks ir zvaigžņu bērns”.

Bet, ja cilvēkam par visu jāpateicas Visumam, arī Visums lielā mērā var būt pateicīgs cilvēkam, protams, ne jau par savu esību, bet par savu nozīmi.

Patiešām, kas būtu Visums, ja to neredzētu cilvēka acis, ja apziņa to nespētu aptvert un dvēsele tajā atspoguļoties?

Pēc būtības Visumam un cilvēkam nepieciešams vienam otru iepazīt un pazīt vienu otrā, kā par to saka sens teiciens „Iepazīsti sevi un tu iepazīsi pasauli un Dievu”.

Teiktais nenozīmē, ka mēs balstāmies uz Radīšanas antropocentrisko koncepciju.

Mēs nenoliekam cilvēku Dievišķā Plāna centrā. Drīzāk var teikt, ka mēs savu interesi koncentrējam uz cilvēci.

Pēc mūsu domām, tās klātbūtne uz Zemes nav nejaušu apstākļu sakritības sekas, bet gan kosmiskā Saprāta, kuru dēvē par „Dievu”, nodoma auglis.

Tomēr, ja Dievs sakarā ar savu visaptverošo būtību ir neaptverams un neaprakstāms, tad likumi, ar kuru palīdzību viņš sevi parāda savos darbos, tādi nav.

Kā jau norādījām, cilvēks spēj, ja vien tas nav viņa pienākums, šos likumus apgūt un izmantot savā labā materiālā un garīgā ziņā. Tāpat mēs uzskatām, ka to apgūšana un pielietošana dzīvē ne tikai piešķir tās būtībai jēgu, bet arī nodrošina laimi.

Sakarā ar cilvēka un Visuma attiecībām rodas jautājums: vai vēl kaut kur, izņemot Zemi, eksistē dzīvība?

Mēs esam pilnīgi par to pārliecināti. Tā kā Visumā atrodas apmēram simts miljardi galaktiku, bet katrā no tām apmēram simts miljardi zvaigžņu, tad droši vien eksistē miljoni planētu sistēmu, kuras līdzīgas mūsējai.

Tāpēc uzskatīt, ka tikai Zeme ir apdzīvota, nozīmē parādīt savu aprobežotību un zināmu egocentrismu. Starp citu, no planētu dzīvības formām dažas noteikti atrodas augstākā evolūcijas līmenī nekā dzīvība uz mūsu planētas, bet dažas – zemākā.

Taču tās visas ir daļa no Dievišķā Plāna un piedalās kosmiskajā evolūcijā. Uz jautājumu, vai citu planētu būtnes spēj kontaktēties ar zemes cilvēci, mēs atbildam pozitīvi, bet tas nenozīmē, ka mēs dzīvojam tos gaidīdami.

Mums ir citas prioritātes. Tomēr moments, kad tāds kontakts notiks – bet tas noteikti notiks – būs absolūts bezprecedenta notikums. Jo tad cilvēka vēsture savienosies ar Visuma dzīvi…