Tā ir jau nopietna tradīcija – divreiz gadā mūs apciemo mūsu mīļie draugi – Visuma Miera Deju (Dances of Universal Peace) skolotājs Ralfs Nimmanns (Ralph Nimman) un Vitālija Zeļeņevska, Ralfa dzīvesbiedre un pavadošā mūziķe. Viņu dzīve ir ne tikai viņu pašu dzīve, bet arī Visuma Miera dejas abu pašreizējā mītnes zemē Anglijā, Ralfa dzimtenē Vācijā un Vitālijas dzimtajā Latvijā. Tieši Miera Dejās viņi sastapās un tām joprojām ir ārkārtīgi svarīga loma abu dzīvē – viņi uzskata dejas par nopietnu garīgu praksi un tām tiek veltīts milzum daudz darba, laika un enerģijas. Tieši šīs attieksmes dēļ viņu viesošanās Latvijā arī mūs arvien tik ļoti bagātina un iedvesmo – gan individuālam pašpilnveides darbam, gan darbam Miera Deju Latvijas tīkla labā. Mūsu satikšanās un kopā pavadītais laiks arvien aizrit ļoti smalkā radošā, Miera, Harmonijas un Mīlestības pilnā gaisotnē. Aizvien Ralfs un Vitālija ir sagatavojuši dziļas un nopietnas deju programmas. Es varu tikai iedomāties, cik pamatīgu, uzcītīgu un ilgstošu darbu prasa šādu semināru sagatavošana, cik daudz pārdomu, pārrunu, pat riska uzsākot ko jaunu, līdz tam nedarītu, cik daudz paļāvības vienam uz otru, ieklausīšanās, ļaušanās tam plūdumam un ritmam, kas Dejas laikā tiek radīts un attīstās pats savu ceļu. Dejojot kopā ar Ralfu un Vitāliju, Dejas lauks ir īpaša viegluma, prieka un gaismas pilns un rezultāts, sekas un citāda veida personiskas izpausmes un atziņas dažkārt top jūtamas un redzamas pat krietnu laiku pēc viņu vadītajiem deju semināriem. Brīnumaina ir tā īpaši vieglā – uguns, gaisa un dzirkstošas veldzes pārpilnā, Ralfa un Vitālijas modinātā enerģija, kas virmo deju laikā. Tik ļoti daudz Gaisa un Uguns enerģijas, kas raksturīgi tieši Ralfam un Vitālijai.

Šī gada augusta tikšanās ietvēra divus Latvijas Miera Deju kustībai ļoti nozīmīgus pasākumus. Viens no tiem – vienas dienas Deju seminārs „Iedziļināšanās Visuma Miera dejās”, precīzāk sakot, Dejas gandrīz septiņu stundu garumā. Seminārs norisinājās 3.augustā Vecrīgā, Akvilonas centra zālē un tajā lielākoties pulcējāmies dejotāji, kas esam labi pazīstami ar Miera dejām. Mūsu vidū viegli iejutās arī tie, kuri Miera Dejas bija dejojuši salīdzinoši maz vai vispār pirmo reizi ar tām sastapās.

Otrs nozīmīgais notikums bija izbraukuma nometne, kuru organizēja viena no mūsu dejotājām, Rita Rācene. Laiku no 8.-10.augustam pavadījām Vidzemes vidū, pusceļā starp Smilteni un Strenčiem, vietā, kur daudz mežu, pļavu, putnu un ogu, – vietā ar savādo nosaukumu Kazruņģis. Rita bija uzaicinājusi mūs viesoties savas dzimtas mājās baudīt lauku gaisotni, dejas un kopību. Kopā ar brāli Rita parūpējās par pirts vakaru, gādāja par pirts rituāla norisi un nodrošināja draudzēšanos ar pirts labajiem gariem. Mēs esam ļoti pateicīgi Ritai un viņas ģimenei par to, ka viņi dalījās ar mums savā dzīves telpā, lai arī tas ienesa zināmas neērtības viņu ikdienišķajā dzīves ritumā, kā tas parasti mēdz notikt, ja mājā sarodas daudz viesu.

Šai nometnē pulcējās pārsvarā dejotāji ar ilgāku vai īsāku Miera Deju dejošanas pieredzi un Miera deju Latvijas tīkla veidotāji un atbalstītāji: Jeļena, Margarita, Latifa, Marina, kura bija kopā ar bērniem Mariju un Mihailu, Gunta un, protams, pati Rita. Mūsu pulkā jauki iejutās arī viešņa no kaimiņzemes Lietuvas, Audrona, kuras vadītajā meditācijā guvām daudz jaunu atziņu un Spēku turpmākam darbam Miera Deju Latvijas tīkla veidošanā un stiprināšanā.

Par nozīmīgu šīs kopīgās nedēļas nogales notikumu izvērsās Latvju Dainu dziedātāju un Visuma Miera Deju dejotāju tikšanās. Daži no mums jau krietnu laiku par to bijām sapņojuši un uz to domājuši, zināmā mērā pat zinājuši, ka tā notiks, taču vēlmes īstenošanās vieliskā plānā notika tieši šai reizē. Šī tikšanās bija kā kāds brīnums, kas Dižā Scenārista lapās visdrīzāk jau sen bija iegrāmatots un tagad vieliskajā pasaulē uzplauka mūsu vidū kā brīnišķs zieds. Visuma Miera Deju un Dainu dziedātāju lauku satikšanās, savīšanās, saplūsme…

Dainu dziedāšanas, zintēšanas laiks, jaunu, pārsteidzošu tikšanos laiks sākās tai brīdī, kad mēs bijām tīri pirtī pērti un balti mazgājušies. Mūsu vidū ienāca ļaudis no Druvienas Folkloras kopas Pērlis: Jānis Vītols, kuºu daudzi pazīst kā Johanu, viņa sieva Dace, meita Rasa un Ilze Ulmane, kuri paši mīt lauku viensētā un kopj bites, zirgus, govis, laukus, pļavas, mežus un arī seno tradicionālo kultūru – dziedāšanu, dejošanu, tradicionālo svētku svētīšanu. Turklāt jau vairākus gadus kopj latviešu Dainu dziedāšanu kā garīgās pašpilnveides ceļu. Jānis Vītols saka: „Mans mērķis un vēlme ir nevis dziedāt Dziesmu, bet drīzāk ļaut lai Dziesma dzied mani. Es dziedu senās svētās Dainas un ieklausos, kas manī notiek dziedāšanas laikā.” Mēs līdzīgi sakām par Miera dejām: mēs dejojam un ieklausāmies Dejā, ļaujam Dejai ar mums notikt.

Mēs klausījāmies Johana un draugu dziedātās Dainas. Tie, kuri spējām un zinājām, dziedājām kopā ar viņiem un sajutām sevi viņu radītajā Dziesmu laukā kā savējos. Mēs dziedājām Mīļās Māras pagalmā trīs sudraba avotiņi, … Brien Dieviņi, rudzu lauku, … Tad Ralfs cēlās un aicināja mūs kopīgās Miera Dejās un mūsu jaunie draugi atvērti un brīvi ienāca Dejas laukā … mēs dejojām Armaiti, Anahita, Atār, Vaijū, skanēja tradicionālā Zoroastriešu vēršanās pie Zemes, Ūdens, Uguns un Gaisa stihijas pārvaldošām dievībām un izrādās, ka pavisam vienkārši notiek tas, ko daudzi jau zin – zoroastriešu augstākais Dievs Ahura-Mazda gaiši un skanīgi sadzīvo ar latvju Dievu. Tā savienojās latvju Dainas un Miera dejas un kārtējo reizi apliecināja – Viss ir Viens – lai kādā valodā mēs Dievu un Viņa radīto pasauli slavējam, lai kādā valodā un veidā mēs savu līdzdalību tajā apliecinām.

Deja, dejojama mieram – Mieram sevī un pasaulē. Dejā piesaucam Mīlestību un Daili – sevī piesaucam Mīlestību un Daili un sūtam to otram. Sūtam to pasaulei, vēlam tam, kuºš mums pretī stāv, raidām Mīlestību un Daili tam, kuºš varbūt nav Mīlestību saņēmis un Daili redzējis. Vēlam to tam, kuºš naida un dusmu pilns – pat brīžos, kad šķiet tik grūti saprast – kā gan var ienaidniekam Mīlestību sūtīt, vēlam Mīlestību, jo tikai Mīlestība glābj no iznīcības.

Kā jūra nāk krastā no vētras nestās bangās un pārklāj zemi putainiem viļņiem, kam nekas vairs pretoties nespēj, tā mūsu sūtītā Mīlestība pārklāj naidu un naidam vairs nav kur patverties. Naids iznīkst, kad cita iznīcība to nestiprina un nebaro. Naids izšķīst Mīlestības vilnī.

Mīlestības, Miera un Dailes dejas dejojam pasaulei, dejojam sev, jo mūsos, kā ikkatrā, Mīlestība mīt. Kā maza sēkliņa varbūt vai kā milzīga starojoša saules gaisma. Kāda sirdī tā nupat kā dzimusi, tikko kā dzinusi asnus, tikko kā izšķīlusies un vēl gādības un rūpju prasa. Miera dejas dod Mīlestību tik milzīgā daudzumā, kā tūkstoš krāsās zaigojošā vilnī. Tās ir kā ūdenskritums, kā starojoša varavīksne, kā saules siltums un spozme – Mīlestības deju starojums nekad nepāriet, tas virmo no viena pie otra arī tad, kad katrs savās mājās, katrs savā zemē esam. To jūt un līdzko deja sākas, tā deju aplis, deju lauks, izplešas pasaules plašumā. Pasaules Miera deju dejotāju saimes sajūta atdzimst ikreiz no jauna tai mirklī, kad saslēdzamies jaunā aplī, kad atskan pirmās mūzikas skaņas un ieskanas balsis, kad pirmie soļi sāk rakstīt dejas rakstu. Kas reiz piedzīvojis sajūtu lielā Deju aplī dejot, tas ikreiz, satiekoties arī nelielā aplī, ātri sajūt lielā apļa klātbūtni un gaismu. Tāda ir mana Mīlestības deju atmiņa.

Mūsu kopīgie rīti un vakari, sarunas, dejas un dziedāšana atkal un atkal modināja un rosināja to īpašo virmu, kas raksturīga Miera Deju kopībai. Tas patiesi bija ritrits, kurā dzimušas jaunas atziņas, sajūtas un atklāsmes, kurā modinātās enerģijas mūs sien kopīgā sasaitē un vibrē mūsos vēl ilgi pēc notikuma un vēl ilgi izpaužas brīnumainās sajūtās un mūžīgajā pārveides ceļā ienes to īpašo smaržu vai virmojumu, kas tikai no Visuma Dejām nāk…

Notikums – laika ietilpības ziņā tikai divas dienas garš, bet piepildītības ziņā – šķiet teju vai nedēļas garumā. Kad svētdienas pievakarē atgriezāmies Rīgā, šķita neticami, ka tikai piektdienas pēcpusdienā izbraucām. Tad vēl pieskaitot ceļa garumu vairāk kā četru stundu ilgumā, liekas neticami – kā Laiks var būt tik savāds un atkal – mēs taču zinām – patiesībā Laika nav.

Mēs bijām kopā šai Deju un Dziesmu laukā – Vitālija, Ralfs, Rita, Jānis, Dace, Jeļena, Margarita, Latifa, Audrona, Rasa, Ilze, Marina, Mihails, Marija, Gunta … Mēs esam kopā, jo šādas tikšanās nebeidzas nekad, tās tikai mūžīgi turpinās un mūžīgi notiek no jauna.

Viesošanās tradīcija pamazām izvēršas abpusēja. Ne tikai Ralfs un Vitālija mūs apciemo Latvijā, – arī mēs arvien biežāk ciemojamies Anglijā. Daudzi no mums jau vairākkārt bijuši ikgadējā Sakrālās mākslas nometnē netālu no Oksfordas. Savukārt šai rudenī mēs dosimies uz Ralfa un Vitālijas vadīto Miera Deju nedēļas nogales ritritu Londonā. Par to vairāk variet lasīt Ralfa vietnē:

Piebildīšu vēl tik to, ka mūsu deju aplis, lai arī dejā ir cieši savienots, arvien ir atvērts jauniem dalībniekiem. Nāc mūsu vidū – dejo, dziedi, esi mūsējais! Esi brīvs kā putns, dzirkstošs kā ūdens avotā, gaišs kā saules stars! Esi Mīlestības pilns un ziedošs!