Mēs esam viens – WE ARE ONE

Sestdiena. Emocionālā diena. Satikšanās.

Ir desmit no rīta Rīgas ielās… Un rīts patiesībā jau ir uzausis. Jau pirms laba laika lēkusi Saule, jau pirms laba laika katrs no mums, kas sapulcējušies tikšanās vietā, ir izgājuši no mājām. Jau pirms laba laika ikkatrs no mums ir domājis par tikšanās brīdi, bijis Notikuma gaidīšanas sajūtā.

Mūsu iedvesmojošais Visuma Miera deju ceļš uz Liepāju ir sācies. Notikums sāk notikt ne tikai mūsu sapņos, domās un iecerēs. Tas sāk īstenoties taustāmajā realitātē, tepat un tieši.
Liepāja mūs sagaida, kā jau tas raksturīgi Liepājai – vējaina un brīva, kas dažkārt šīs pilsētas, Kurzemes pērles, nepazinējam var likties nedraudzīgi un vēsi. Turklāt mūsu kopējais sirds siltums laikam ir tik milzīgs un plašs, ka Liepājas jūras vēji nesaldē, vien aizpūš to, kas mums lieks un nevajadzīgs sakrājies. Liepājas dzintari, viļņu izskaloti, mirdzinās krasta smiltīs. Un nomākusies debesmala mums par prieku sārtojas saulrieta krāsās.

Un Liepājā, Deju semināra ievadvakarā mēs sastopam vēl citus – gan no Rīgas braukušus dejotājus, gan liepājniekus un ventspilniekus, gan tādus, kuriem VMD (Visuma Miera Dejas) ir jau vairākus gadus zināma garīga prakse vai dzīves veids, gan arī pilnīgi jaunus ieinteresētos dalībniekus.

Svētdiena. Pilna diena Dejas un mūzikas.

Stihiju dejas un kustības. Stihiju izjūtas sevī – mācīties sajust un būt. Siu cilts indiāņu vadoņa vārdu iedvesmotais Zemes pielūgsmes, pateicības un atbildības svētums mūzikā un brīvā, radošā dejā, radošā atvērtībā pašiem sev, vienam otram un Zemei.

Un ne tikai – tas bija jūtams uzreiz un jo tālāk ejot laikam, kļūst arvien spēcīgāk un dziļāk sajūtams un novērtējams – ceļš caur it kā vienkāršu deju, caur dziedāšanu – patiesībā ir neapturams un neatgriežams ceļš dziļi sevī un dziļi pasaulē…

Liepājas seminārs katram nesis ko jaunu – jaunu dejas vai garīgu piedzīvojumu vai pārdzīvojumu, jaunas pārdomas vai atziņas. Un ne vienmēr jaunas pieredzes guvumi saistīti vien ar jaunienācējiem. Arī gadiem dejojušie var sajust un saņemt ko neparedzētu, saskatīt, sajust vēl līdz tam nepazītas dzīles. Un ne viss atklājas uzreiz. Atziņas var atnākt mirklī. Sajūtas arī. Bet ir pārveidošanās, kas ir tikai iekustinātas vai izdīgušas, izdzinušas asnus un … ķermenis ir pārsteigts, apmulsis. Viss notiek tikai pamazām. Arī tādas pārdomas ir nesušas šīs brīnišķīgās kopīgās Visuma Miera Deju dienas kopā ar Ralfu, Vitāliju… kopā ar mums visiem.

Ralfs Nimmanns ir VMD vadītājs no Kembridžas. Viņam ir ilgstoša un nopietna pieredze Dejās un nu jau aptuveni 10 gadus regulāri, divas reizes gadā viņš viesojas Rīgā, vada Dejas un dejo kopā ar saviem draugiem šeit Latvijā.

No sarunas ar Ralfu Nimmannu: lai gan viņaprāt vieglāk ir dejot, nevis runāt par dejām, tomēr šajā īsajā un kā aizvien koncentrēti aizņemtajā viesošanās laikā Latvijā, mums izdevās atrast laiku īsai intervijai.

Cik sen tu jau dejo?

Kopš 1992.gada.

Vai tu atceries savu pirmo satikšanos ar Visuma miera dejām?

Jā. Tas bija Berlīnē. Es jau vairākus gadus biju aktīvs chantu (sakrālo dziesmu, vārdu un mantru) dalībnieks un vadītājs. Mans draugs uzaicināja mani uz Visuma Miera deju nedēļas nogales pasākumu. Viņš man stāstīja, ka tur mēs dziedāsim un dejosim vienlaicīgi. Tā kā dziedāšana man bija ļoti tuva, es piekritu piedalīties šai notikumā. Deju seminārs notika vienā no Berlīnes baznīcām un šīs Dejas vadīja Nur un Akbar (Noor & Akbar Helweg), Deju skolotāji no Dānijas. Un šajā pirmajā Visuma Miera Deju nedēļas nogalē es pieķēros šīm Dejām. Es sāku pierakstīt notis, akordus un soļus. Tā bija pirmā lappuse manā Deju dzīvē. Šobrīd ir jau kāda 92. lappuse.

Vai tu Dejas pieņem kā Garīgu ceļu, kā īpašu garīgu skolu?

Nevis kā noteiktu garīgu ceļu, bet kā garīgu ceļu. Parasti uz šādu jautājumu es atbildu, ka mana reliģija ir kveikerisims, bet mans garīgais nams ir Subud brālība (kas Latvijā vēl pagaidām ir maz pazīstama, G.S.), bet Visuma Miera Dejas ir kā mana trešā garīgā kāja:-)…

Tad tā ir kā māja ar trim istabām, kurā katrā dara kaut ko savu… Bet reizēm taču tās visas trīs lietas arī satiekas?

Jā, viņas ir saistītas savā starpā. Jo viss ir saistīts …

Kad tu satiki savu Skolotāju, tieši Deju skolotāju?

Ko tu domā ar vārdu Tavs Skolotājs, man ir daudz skolotāju.

Varbūt to, kas tev ir visvairāk mācījis?

Man šķiet, ka Nur un Akbar ir tie cilvēki, kuri man ielika ļoti nopietnus pamatus. Vēlāk es apmeklēju Muršida Sādi Duglasa Klotca (Saadi Neil Douglas-Klotz, kurš radījis Visuma lūgšanas deju un Rituālu balstoties uz „Mūsu Radītājs…” vārdiem aramiešu valodā un tulkojumu) seminārus. Un tajā laikā, kad es zināju aptuveni simts Deju, es nodomāju – tas patiesi ir nopietni. Un sāku ļoti pamatīgu Deju mācīšanos Vācijā. Man bija trīs vācu skolotāji un viens šveiciešu skolotājs. Tas bija kurss, kas turpinājās divus gadus. Tad es pārcēlos uz Angliju. Es biju nolēmis atrast Mentoru (Visuma Miera Dejās tā sauc skolotāju, kuram ir tiesības mācīt Deju vadītājus – prasme nodot pieredzi, pat laikā saglabājot Deju sākotnējo garu), lai turpinātu nopietni apgūt Dejas. Tas bija Tanzens Filips O`Donahjū (Tansen Philip O`Donohoe).

Taču ļoti nozīmīgs manis kā Deju vadītāja pilnveidošanās un iedvesmas avots ir ikgadējā Sakrālās mākslas nometne „Miers caur mākslu”. Tā ir starptautiska nometne, uz kuru atbrauc gan dejotāji, gan Deju skolotāji no visas pasaules. Tur es varu mācīties no visiem, no kā vien es vēlos.

Pagājušajā gadā es nolēmu mainīt savu Mentoru un tagad mans Mentors ir Amida Harvejs (Amida Harvey). Es jūtu ļoti spēcīgu mūsu savstarpējo savienību, sasaiti starp mūsu sirdīm. Man šķiet, ka viņš ir viens no labākajiem Visuma Miera Deju skolotājiem pasaulē. Bet es viņus daudzus pazīstu.

Kad tu vispār sāki vadīt Dejas?

Jau uzreiz pēc tam, kad atgriezos no pirmā nedēļas nogales Deju semināra, par kuru stāstīju, es savā Chantu grupā stāstīju par Visuma Miera Dejām un sāku tās vadīt. Es esmu muzikāls cilvēks, esmu vadījis dažādus muzikālus kolektīvus, man tas bija ļoti viegli.

Un kad tu pirmo reizi atbrauci uz Rīgu, uz Latviju?

1999.gadā, Vasaras nometnē Anglijā es satiku dejotājus no Latvijas, kas arīdzan bija atbraukuši uz šo nometni – Latvijā tajā laikā jau dejoja Visuma Miera dejas, tās bija pazīstamas. Viņu vidū bija arī mana nākamā sieva Vitālija. Tad mēs braucām viens pie otra ciemos – Vitālija brauca uz Angliju, es braucu uz Latviju. Tagad es esmu Latvijā aptuveni divas reizes gadā uz dažām dienām. Un man ļoti patīk vadīt Dejas arī šeit.

Mana pieredze vēsta, ka Tavas viesošanās dienas Latvijā ir ļoti intensīvas un piepildītas ar Dejām. Arī šajā reizē bija tāpat – chanti (mantru, sakrālo Vārdu dziedāšanas) vakars, divu dienu Deju seminārs Liepājā, vēl viens Deju vakars Jūrmalā, Undīnē… Vai tas ir viegli? Kaut vai sagatavot un vadīt šādu divu dienu Deju semināru, kādā mēs piedalījāmies Liepājā?

Es zinu tagad jau kādas tūkstoš Dejas. Man parasti ir savas ieceres, ko esmu nodomājis darīt šādā seminārā, bet dažkārt tomēr nākas tajā ienest izmaiņas, ja es jūtu, ka cilvēki kaut kam nav gatavi vai gluži otrādi – vēlas kaut ko citu, nevis to, ko es esmu iecerējis. Tas ir ļoti radošs process.

Lai arī, kā jau es sacīju sākumā, vairāk baudas man sagādā dejošana, tomēr man ir arī atziņas, kuras dejas ir rosinājušas un kurās es labprāt dalos.

Es zinu, ka Dievs mūs ir veidojis pēc savas līdzības, tātad radošus, un mums tas jāīsteno, mums jāīsteno dievišķā dzirksts, kas ielikta mūsos, caur radošām darbībām un radošām izpausmēm. Mums jābūt radošiem, tas ir mūsu pienākums, ja mēs apzināmies dievišķo sevī. Un dejas ir tik radošas un iedvesmojošas.

Deju aplis, kuru mēs veidojam ir kā viens. Tas māca un rāda mums, ka mēs kā katrs atsevišķais cilvēks šai aplī varam sajust sevi kā apļa sastāvdaļu, kā tā vienības neatraujamu daļu. Un tai pat laikā, izjūtot apļa vienotību, mēs varam aizmirst par katra paša viena personību, izšķīdināt personisko aplī. Tā ir apzināšanās un sajūta, ka mēs esam viens, mēs esam cieši kopā, cieši saistīti. Apļa vienotības sajūtu mēs varam paplašināt aiz apļa, iznest to ārpus tā… Arvien paplašināt… Arvien tālāk… Mēs esam viens…

Un Vienotības sajūta nepāriet. Tā saglabājas…Vienotības sajūta patiesi nepāriet. Šie ir ne tikai vārdi vai atgādinājums, ar kuriem šķīrāmies pēc kopīgā Deju vakara. Šī ir pilnvērtīga sajūta un pārliecība – mēs patiesi esam saistīti visi vienā okeānā, deju, mūzikas, mīlestības okeānā, Pasaules okeānā. Neatkarīgi no tā, kur mēs dejojam – Rīgā, Liepājā, Ventspilī…Kembridžā.. MĒS ESAM VIENS.