Mes zinām, ka druīdi ir latvju tautas pēcteči – vieni no tiem, kuri 1272.gadā, iebrūkot Kurzemē gladiatoru cīņu meistariem – līviem, tika izsūtīti uz Anglijas pirmvalsti – īru un ķeltu sali Anglijas karaļvalstī. Šajā periodā Latvijā un Lietuvā notika asas cīņas par pirmtiesībām uz Kurzemi, Zemgali un Latgali, kā arī īpaši uz Kurzemes dienvidiem – Alsungu, kur līvi iemetās spēji un kardināli.
Tas viss piederēja kuršu koniņiem, zemgaļiem, latgaļiem un arī inku pēctečiem – latvju lībiešiem, kuri mājoja Amatas krastos. Tie bija senie Atlantīdas pēcteči, kuru dotā informācija aprakstīta kādā senā akmens gravīrā Amatas krastā.
Tas ir paradokss, ka mēs vēl joprojām nezinām atšķirt līvus no lībiešiem. Iepriekšējā sentence ir šīs jēgas atšifrējums. Ar katru dienu Latvija kļūst bagātāka ar jaunām atziņām. Izrādās, ka latvju tautas garamantas ir visur pasaulē. Galvenā latvju garamanta ir cilvēks. Mūsu ļaudis ir visur pasaulē.
Druīdi ir vieni no visnoslēpumainākajiem ļaudīm – beverīni pēc izteiksmes. Gan īri, gan ķelti ir vietējās tautības iedzīvotāji, kas ilgstoši apdzīvojuši savas teritorijas. Druīdi ieceļoja skaistajā Anglijā un Apenīnu pussalā bēgot no līvu un arī vietējo kaimiņu invāzijas 1205. un 1275.gados.
Druīdu nākamais solis bija izpētīt vietējos apstākļus un izprast savas nācijas īpašās spējas pielāgoties un izdzīvot. Gan īri, gan ķelti bija pamatnācijas – ar iedzimtu skarbu raksturu, spējām pielāgoties skarbiem vējiem un kailās atmatas un salas vienmuļībai.
Viņus gaidīja viņu sievietes, kuras vienmuļi klanījās un gaidīja kādu graudu maizes no tāda vienkārša darba darītāja kā aitu un kazu gana un postoša dabas ainavu vērotāja – aitu un kazu iznēsātāja pa mājām. Tāda bija viņu ikdiena.
Un pēkšņi ierodas kāda sīka vienība dažu skaistu, iznesīgu garamantu vācēju skaita ziņā ap 28 jauniešu un viena zeltene, kuri saprata – atpakaļceļa nebūs. It īpaši iedomu pilna bija meitene – viņas grūtā dzīve tikai sākās. Kā lai iznēsā bērnu no sava vīra un pēc tam dala to uz pusēm ar jauno zemnieku, kurš viņai piedāvāja savu gultas vietu.
Turpretim jaunie latvieši tikai dziedāja un draiskojās. Viņiem nebija nekā – ne gultas, ne drēbju, ne jaunas sievas, ne kuģu, ne mājas, ne izsīkušas pārtikas, ne knaģītis, kur pakārt naudiņu vai kabataslakatiņu, ko sieva dāvāja līdzi buriniekiem. Tā sākās viņu ikdiena tālajā Tobago, Anglijā un Grieķijas pussalā – Apenīnu kalnu pakājē. Kalnos bija savādāk – tur bija vīns, karaļvalsts bagātība – meiteņu pusducis un viena lielkazlene. Tas bija viss.
Druīdi sāka savu šķelšanos ar to, ka auga vienos un tajos pašos apstākļos, tikai ar dažādiem gadalaiku un sievu kārtas vērojumiem. Latvieši tādi bija – viņi bija vērotāji, mazāk cīnītāji un karotāji, bet tikai uzteicēji vienībās un lepni cīņu meistari tur, kur citi nagloja papēžus un devās uz cīņu placi un tāljūras izbraukumiem. Viņi vēroja savu zemi, tautas ikdienu un izmantoja savu spēju iejusties ikdienā ar izjūtām – viņi bija dabas izteicēji vairāk, kā saimniekotāji. Tādi bija druīdi. Vai viņi bija vientulīgi? Nepavisam. Viņi saistījās ar debesi un jūru un pļavu un zāli ezotēri, kā mēs sakām.
Viņu ilgu pilnais skats sekoja putnam un klaidam visapkārt. Tad viņi iedomājās sevi viņu vietā un ielūkojās putna acīs. Tā bija tāluma izjūta pēc mājām. Tad pārslīdēja kāda ēna – vakara mijkrēslī un viņi saņēmās, piecēlās kājās un sadevās rokās, lai atkal būtu mājās – tālajā, mīļajā latviešu tautiņas mājiņā, savā Kurzemītē. Kur zemīte – tā viņi piesauca un atminēja savu tēvzemi.
It kā Dievs jau ar nodomu būtu devis jāvārdu siltajai druīdu attieksmei un tālajām kaujām par nākamo paaudzi, kura atvadījās no Latvijas – kurzemnieku, zemgaļu un Beverīnu pirmdzimtenes. Beverīni -jūs jautāsiet. Tā ir gluži cita pirmdzimtenes izjūta. Tā ir gluži cita nācija – tie ir dziesminieki. Tas bija pavisam vienkārši – dziedāt un apcerēt pasauli.
Viņu būtība bija klasiska vienkāršība – klusi ēst, godāt tēvu un māmiņu, bet zināt, ka ir tikai Tēvs debesīs un māmiņa aizsaulē. Beverīni bija bāra bērni, kuri prata dziedāt, ēst graudu pelavas un izsist otram zobu, ja vajag. Un tomēr viņi bija brīnumbērni, jo Dievs par viņi gādāja un juta lielu iztikšanas pilnību, ja deva viņiem īpašu talanta izjūtas brīvību – izteikt pasauli krāsās, dziesmā un sevi un pasauli ar talanta un gribas izjūtu tur, kur citi mīkstčaulīgi nīka un suta savu zemisko instinktu un varas izjūtā.
Beverīni piedzima smagos un grūtos apstākļos. Viņi dzīvoja grūti un smagi, tomēr viņu spējas atvērās spēji tad, kad dzima viņu mīlestība pret Tēviju un naids pārauga mīlestībā. Tad gadījās tā, ka pretim nāca puisis vai meitene un viņi iedegās spējā mīlā pret visu apkārtni – gan sevi, gan māti, kura guļ aizsaulē, gan bērniem visapkārt, gan to, kurš nāvē nost savu tuvāko. Viņi nevarēja saprast – kas tā par lietu, ja nav neviena aizstāvja tautai, valodai un īpaši bērniem – tautas padoma devējiem jeb tā saucamajiem Beveffniem.
Vai tad var iznīdēt otru cilvēku? Tad viņi saņēmās un jautāja – kuri tad ir īstie – kuriem jābūt un jāēd – mēs, tie, kas ēd un cīnāmies vai tiem, kuri ēd tikai tik, cik Dievs dod, iekļaujas dabas šūpulī un no jauna iedomājas sevi par dziesmas un karoga nesējiem. Tā viņi dziedāja – caur dabu, vientulību, dabas jūsmu un to mirkli, kad Tēvs viņus uzrunāja un deva tādas talanta iezīmes kā jaunas garaspējas un spēju uzupurēties tautas labā.
Tādi bija druīdi un to pakalnu apjūsmotāji, kas dzīvoja tālajā nostūrī – Latvijas Beverīnā – noslēpumainā kalna galotnē Ineša ezera apkaimē vārdā Burkānkalns. Pavisam viņu bija 29 un tad viens jaunpienācējs īpaši grūtos laikos, kad vajadzēja atjaunot svētvietas. Tas bija laiks, kad dzima jaunā Latvijas valsts, kuras noteicējai bija jābūt beverīnītei.
Izdevās tomēr tas, ka jaunas īpašas dotības atvērās ik laiciņu. Tāda ir Beverīnu būtība. Tāda ir Beverīnu būtība – dziedāt, ēst jaunu klusu graudu, iznēsāt dziesmu jaukumu un izgavilēt savu iznēsāto bērnu – Saulīti ar jaunu jēgu – vientulību pret gada skaistāko jaukumu – dzīvīti.
Latvju pēctečiem tālajā Anglijā bija gluži cita nojauta kā izdzīvot. Tā bija īpaša Beverīnu paaudze. Viņi bija nepastarpināti, viegli rezignēti un jautri reizē – kā jau tāliem Beverīnas pēcnācējiem. Viņu beverīni bija divi jauni cilvēki – vīrs un sieva no bijušās augškursas.
Viņi tiešām bija skumju pilni un nomākti, tomēr ne reizi viņi neskatījās viens otram acīs ar lāsumu vai ienaida ēnu. Tāda bija viņu pasaule – mazliet, drusku un tad ar pilnu jaudu – dziesma, deja un pleciņi un roku likums – tuvu un apkārt., uz to un tā. Tas bija viņu deju solis. Tik daudz, cik var nojaust un sajust vienam otru – tā un tikai tā, lai zina, cik tuvu ir sirds pie sirds un baltā grāmata – druīdu dziesminieku dvēsele. Lūk, dziesminieka dvēsele.
Grieķu beverīni bija jauni un stipri. Viņi dziedāja un dzēra tikai individuāli – lai citi nejūt, jo viņiem bija liegts dzert un ēst pārmēru, bet dzert vispār. Tādi bija grieķu beverīni no Augškurzemes. Viņu būtība sasaucās ar jaunu pieeju – izteikt sevi daudzu nāciju izturībā – kā ir būt svešumā un dziedāt savu izjūtu caur citu sauli, svešu karstu sutoņu un tikai vienu vīnogu ķekaru, jo dziesma nav priekšroka saulei un iztikšanai.
Viņi bija divi vīndaru kopienas pēcnācēji no tālās Augškurzemes – divi jauni ļaudis, kuru klātbūtne grieķu zemniekiem likās izturēta un smalka kā izcils vīns, kas dod jausmu par jaunu dzīvi. Viņu klātbūtne un vīna aroms bija viens otram rada. Tāda ir Beverīnu būtība. Vīna koks un beverīns.
No sirds uz sirdi laipna mīlestība plūst ~ 19. III 2019. Solvejg
Paldies!
Cik zinu,druīdi ir senas mistērijas-skandināvu priekšteči,ko var saistīt ar seno civilizāciju un kam ir apmēram 6tūkstoši gadu.Druīdu pienesums ir rūnas.Protams,ka tiem piemita cieša vienotība ar dabu.Tas varētu būt kopīgs- tāpat kā senām baltu ciltīm.Nezinu ,vai var beverīnus un druīdus pielīdzināt.
Pielīdzināt varētu latviju rakstus un rūnas:varbūt tad būtu iespēja vairāk iepazīt rakstu dažado līmeņu vēstījumus.
Ar cieņu- Māra