Loading ...
Rituālus vikkāņi veic bieži, visdažādākajās dzīves situācijās, bet pirms runāt par to kā, kur, kad un kāpēc, jāuzsver, ka rituāls ir plašs jēdziens. Ar to nav automātiski jāsaprot gājiens uz mežu pilnmēness naktī lai vicinātos ar maģiskiem rīkiem un skaitītu slepenus vārdus. Kaut kādā mērā rituāls ir arī tējas vai kafijas krūzes sagatavošana katru rītu vai paradums ieskatīties spogulī pirms doties ārā no mājas, ja vien tas tiek darīts ar īpašu nolūku.
Vikkas izpratnē rituāls ir galvenokārt instruments, lai kaut ko izmainītu. Balstoties uz filozofiju, ka katrs var paveikt jebko, bet tikai tik lielā mērā, cik uz to spēj fokusēties un noticēt, rituāls ir veids kādā koncentrēt enerģiju un palīdzēt prātam noticēt. Veiksmīgā rituālā viss ir vērsts uz to, lai palielinātu šādu koncentrēšanos un izmainītu prāta stāvokli – izmantojot simbolus, kustības, skaņas, krāsas. Šī iemesla dēļ efektīgākie rituāli ir tie, ko veicējs sastāda pats, izmanto sev nozīmīgus simbolus, un ar kura mērķi ir dziļa personīga saikne.
Dažiem vikkas novirzieniem, kā piemēram Gārdnera, ir stingri priekšraksti kā rituāli jāveic. Par to, vai šo Gārdnera popularizēto rituālu pamatā tiešām ir kādas senas un slepenas zināšanas, protams, ir daudz diskusiju, tomēr, ja šie rituāli “strādā”, vai to izcelsmei ir izšķiroša nozīme? To struktūra ir kalpojusi par pamatu lielai daļai šodien notiekošu vikkas rituālu.
Rakstot jaunus rituālus, cilvēki parasti sāk ar jau pazīstamu rituālu pārstrādāšanu. Pirmie pierakstītie rituāli bijuši izteikti īsi – viena vai divas lapas teksta, bet Gārdnera ietekmē, kas uzskatīja, ka labāk ir vairāk, tika pievienots arvien vairāk materiālu. Tā rezultātā, rituālu apraksti bieži ir ļoti detalizēti, kaut gan pamatstruktūra vienmēr tiek saglabāta. Vēlāk Gārdners gan rakstīja, ka aizvien pieaugot pieredzei, var samazināt rituāla apjomu un pat pilnīgi no tiem atteikties, bet iesācējiem vienmēr būtu jāpieredz un jāapgūst pilna rituālā prakse.
Gandrīz visas pazīstamākās vikkas tradīcijas savus rituālus sāk ar kāda veida dalībnieku attīrīšanu (zāļu/sāls vannas, badošanās, meditācijas, centrēšanās un iezemēšanās). Tas nenozīmē, ka vikkānis jūtas netīrs vai grēcīgs, bet gan atspoguļo nepieciešamību atbrīvoties no nevajadzīgām domām un vēlmi izrādīt īpašu cieņu piesauktajām dievībām. Speciāls rituālais apģērbs vai arī apģērba novilkšana ir vēl viena norāde pašam sev, ka tiks veikts kāds īpašs pasākums. Tāpat tiek uzsvērts, ka pirms rituāla sākšanas jābūt sagatavotām visām nepieciešamajām lietām, jo nekas tā neizjauc gaisotni simboliskas sveces aizdedzināšanas brīdī, kā konstatējums, ka kabatā nav sērkociņu.
Vairākums vikkāņu izmanto apļa vilkšanu, lai iezīmētu rituāla veikšanas vietu. Apļa vilkšana var notikt gan fiziski (ievelkot svītru zemē, noberot ziedus, noliekot akmeņus), gan arī tikai enerģētiski (izmantojot rituālu priekšmetu vai bez tā – koncentrējot enerģiju rokā). Bieži tiek atzīmētas debespuses, precīzi pēc kompasa vai aptuveni pielāgojoties telpas iespējām, sauktas par ‘ceturkšņiem’ (angl. quarters). Parasti apli sāk vilkt no austrumu vai ziemeļu punkta ejot virzienā pa saulei. Attiecībā uz apli jāatceras, ka tas ir aplis tikai divu dimensiju skatupunktā, jo faktiski tiek veidota enerģētiska lode, no novilktā apļa enerģiju virzot uz augšu un uz leju.
Altāra esamība un tā izvietošana apļa vidū, pie kāda no ceturkšņiem vai ārpus apļa ir atkarīga no konkrētās vikkas tradīcijas vai eklektiski praktizējoša vikkāņa personīgajām vēlmēm.
Apļa novilkšanas brīdī visi rituāla dalībnieki var atrasties tā iekšienē, vai arī to novelk rituāla vadītājs un tad uzaicina visus pievienoties. Šādā gadījumā ir iespējams, ka ienākot aplī notiek katra dalībnieka svētīšana un/vai simboliska paroles prasīšana. Klasiski izmantotas frāzes – kā tu ienāc? pilnīgā mīlestībā un pilnīgā uzticībā (angl. how do you enter? in perfect love and perfect trust). Atkarībā no tā, cik stingra ir tradīcija, tiek pieņemts, ka apļa robežu nedrīkst pārkāpt rituāla laikā, vai vismaz to darot enerģētiskās lodes “sienā ir jāizgriež durvis”, ko attiecīgi atver un aizver.
Apļa nozīme ir dažāda, visbiežāk pieminot (a) svētītas vietas radīšanu – tā pielīdzinot apļa vilkšanu viegli transportējama tempļa celšanai, (b) enerģētiski slēgtas telpas veidošanu, kurā rituāla laikā pakāpeniski uzkrāt enerģiju un tad spēji to atbrīvot saskaņā ar rituāla nolūku, (c) aizsardzībai un ierobežojumiem, lai panāktu, ka rituāla piedalās tikai būtnes, kas aicinātas. Apļi ar aizsardzības nozīmi tiek uzskatīti par obligātiem vikkas tradīcijās, kas balstās uz kabalas praksēm, kur rituāla mērķu sasniegšanai notiek dažādu būtņu izsaukšana. Ja rituāla enerģiju koncentrē un virza tā veicējs (zinot un kontrolējot no kurienes un uz kurieni), atsevišķi ierobežot uzaicināto loku un īpaši aizsargāties nav nepieciešams.
Rituāla vietas attīrīšana kā fiziski tā garīgi mēdz notikt gan pirms, gan pēc apļa vilkšanas, izmantojot sāli, ūdeni, sveces, eļļas, smaržvielas u.c.
Nākamais tradicionālais rituāla posms parasti ir visdažādākie ielūgumi un uzaicinājumi elementiem, enerģijām, būtnēm, dievībām piedalīties rituālā, svētīt to, pārraudzīt vai izpildīt lūgumus. Ja rituāla dalībnieki ir daudz un pārstāv dažādas tradīcijas, visvieglāk vienoties kopīgi piesaukt tikai visas stihijas, un personīgi tuvākās būtnes katrs aicina pats.
Rituāla tālākā daļa ir tieši atkarīga no tā mērķa. Mēdz izdalīt (a) mūža gājuma rituālus, piemēram, vārda došana, konkrēta vecuma sasniegšana, roku sadošana, iniciācija; (b) manifestēšanas vai pievilkšanas rituālus, piemēram, dziedniecībai, mīlestībai, aizsardzībai, labklājībai un (c) godināšanas vai svinēšanas rituālus, kas veltīti kādai dievībai vai notiek atzīmējot gada rata svētkus. Jāatceras, ka enerģija izvēlās mazākās pretestības ceļu, tāpēc rituāla nolūkam jābūt noformulētam pēc iespējas precīzāk.
Faktiskās darbības, kas notiek rituālā tālāk var būt visdažādākās. Sākot ar vienas afirmācijas izteikšanu, mezgla iesiešanu auklā, amuleta izgatavošanu vai patriecamas lietas simbolisku sadedzināšanu, un beidzot ar sarežģītākām procedūrām, kas ietver piemēram, personas iegremdēšanos ūdenī, skriešanu apkārt mājai vai 100 sveču iededzināšanu. Gan tādos gadījumos, kad tiek izmantoti jau iepriekš sarakstīti rituāli, gan tad, kad tiek radīti jauni, svarīgi, lai izmantotie priekšmeti/darbības rituāla dalībniekiem patiešām simbolizētos ar iecerēto mērķi. Sarežģītu priekšrakstu ievērošana attiecībā uz to kādā mēness fāzē, diennakts laikā, debespusē un pie kādas krāsas sveces veikt rituālu nav nepieciešama, bet rakstot pirmos rituālus var palīdzēt izdomāt asociācijas.
Nākamā rituāla daļa ir būtiskākā, lai rituāla mērķis tiktu sasniegts. Tā ir enerģijas sakopošana, un tai sasniedzot maksimālos apmērus – atbrīvošana. Bez kvalitatīvas enerģētiskas darbības rituāls pārvēršas skaistā teātra izrādē. Vikkas rituālos enerģijas celšanai mēdz izmantot dziedāšanu, skandēšanu, bungošanu, elpošanu, dejošanu, meditācijas – faktiski jebko, kas palīdz prātam pārslēgties (neizmantojot vielas ar potenciāli toksisku efektu, ja vien tas nav īpaši apgūts skolotāja vadībā un to paredz konkrētais reliģiskais novirziens). Senāk kā viens no enerģijas iegūšanas veidiem bija arī upurēšana, bet mūsdienu vikka to nemēdz izmantot, jo tā pārkāpj ētikas un morāles pamatprincipus nevienam nekaitēt.
Savāktās enerģijas atbrīvošana ir rituāla kulminācijas brīdis, kad iecerētais mērķis tiek palaists visumā lai sāktu realizēties. Alternatīva metodei, kurā enerģiju mērķa piepildīšanai rituāla laikā cenšas sakoncentrēt tā dalībnieki, ir dažādu būtņu izsaukšana lai nosūtītu tās paveikt nepieciešamo. Šāda metode ir biežāk sastopama vikkas tradīcijās ar lielu ceremoniālās maģijas uzsvaru, un to nav ieteicams veikt bez nopietnas sagatavošanās un/vai apmācības ko un kā izsaukt.
Noslēdzot rituālu parasti izsaka pateicību būtnēm, kas piedalījušās un aicina tās doties prom. Pāri palikušo enerģiju var iezemēt. Apli, ja tas nav uzskatīts par zudušu rituāla kulminācijas brīdī, var atsevišķi nojaukt ejot pretēji saulei. Rituālam bieži seko arī mielasts, un tas var būt gan vienkārši patīkams vakara turpinājums, gan dalībnieku iezemēšanas veids, gan arī rituāla laikā svētītā ēdiena baudīšana.
Kaut arī šis uzskaitījums parāda tradicionālas vikkas rituāla sastāvdaļas, sarežģītība un priekšrakstu ievērošana nav kvalitātes garants. Impulsīvi, pēkšņas iedvesmas nesti rituāli var būt tik pat iedarbīgi kā vairākas nedēļas plānots pasākums. Kāds, ko šeit necitēšu, esot reiz teicis, ja tev būtu kaut tik daudz ticības kā vienā sinepju graudā, tu varētu kalnus pārcelt. Līdz ar to rituālam svarīgas ir tikai trīs lietas: skaidrs nodoms, simboliska saite un mazliet pārliecības.
Aija Madara
