Kad es runāju ar studējušiem cilvēkiem (es pats esmu pabeidzis tikai 9-gadīgu pamatskolas kursu), man bieži krīt acīs, cik maz viņiem noder viņu lielās zināšanas. Viņi daudz un akadēmiski runā par Dievu un par pasauli, tomēr tādēļ vēl savās dzīvēs tie īpaši daudz neizmaina uz labāku. Viņu zināšanas ir tik komplicētas, ka tās dara viņus vienkāršai dzīvei nepiemērotus.
Tā kā savā skolas laikā es nevarēju sevišķi daudz mācīties, tad es izveidoju pret zināšanām praktisku attieksmi. Zināšanām vajadzēja vienmēr būt man viegli saprotamām un arī pielietojamām. Ja es mācos ko jaunu, tad vispirms tam ir jānes man praktisks labums. No šīs attieksmes radās mana vienkāršās dzīves filozofija, kura satāv no trijiem pamatprincipiem.
Pirmais pamatprincips attiecas uz to, kā nodzīvot līdz sirmam vecumam veselīgi, apmierināti un izlīdzināti. Visam, ko es mācos, beigu beigās ir jākalpo šim mērķim, un mācības un studēšana ir derīgas tikai tad, ja tās ceļ dzīves kvalitāti un pašsajūtu ilglaicīgā perspektīvā. Tātad mans pirmais princips skan tā noskaidro, kas tev dara labu.
Otrais pamatprincips attiecas uz zināšanām, kā šo dzīves kvalitāti un labsajūtu iedibināt uz ilgu laiku. Par to pastāv ļoti daudz teoriju, bet no tām visām izriet viena atziņa jo tās ir komplicētākas, jo mazāk praktiska labuma tās dod cilvēkam.
Šinī sakarībā īpaši labi apstiprinās sakāmvārds par kurpnieku, kurš nēsā vissliktākos apavus. Te es negribu iznest nekādu spriedumu par akadēmiskās izglītības vērtību, jo man pašam tādas nav, bet es esmu novērojis, ka akadēmiķi bieži savas profesionālās zināšanas nevar pielietot personīgās dzīves praksē.
Tā es pazīstu dažus ārstus, kas citus gan izcili ārstē, bet paši nevar dzīvot veselīgi. Esmu dzirdējis arī par daudziem skolotājiem, kuri savās skolās tiek mīlēti, bet kuriem ir lielas problēmas ar savu pašu bērnu audzināšanu. Sevišķi liela šī atšķirība starp teoriju un praksi ir dažiem man pazīstamiem psihologiem viņu dvēseles dzīvi var nosaukt visādi, tikai ne par izlīdzinātu, lai gan teorētiski visintensīvāk viņi nodarbojas tieši ar to.
Pēc maniem ieskatiem veselīgas, apmierinātas un izlīdzinātas dzīves līdz sirmam vecumam iemesli ir pavisam vienkārši. Visumā cilvēka labsajūta ir pilnīgi saistīta ar savu enerģijas lauku. Ja cilvēkam ir par daudz vai par maz enerģijas vai, ja viņš dzīvo nepareizas enerģijas vidē, tad viņš nejūtas labi. Tā ikdienās dzīvē visu nosaka enerģijas plūsma. Mans otrais pamatprincips ir sekojošs iekšējs un ārējs spēku līdzsvars.
Trešais pamatprincips attiecas uz to, kur ir jāizveidojas enerģētiskajam līdzsvaram. Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāatšķir trīs sfēras, kurās eksistē cilvēks.
Pirmā sfēra skar cilvēka ķermeņa labsajūtu. Ja šajā sfērā valda enerģētisks līdzsvars, tad cilvēks ir izlīdzināts. Ir relatīvi viegli panākt ķermenisku izlīdzinātību. Lai to panāktu, ir jāizdara tikai zināmi vingrinājumi, kuri organismam pēc vajadzības vai nu pievada, vai atņem enerģiju.
Otrā sfēra ietver domu un sajūtu pasauli. Ja šajā sfērā enerģijas plūsmas rada palielinātu vai pamazinātu spriegumu, cilvēks sajūt iekšēju neapmierinātību. Šo iekšējās izlīdzinātības stāvokli var paaugstināt ar mērķtiecīgām garīgo spēku ietekmēm. Tādēļ ir nepieciešams cilvēku novirzīt uz jaunām idejām, piemēram, vadot viņa ziņkārību uz neredzamo pasauli.
Trešā sfēra attiecas uz dzīves sfēru, kurā cilvēks sadarbojas ar svešiem enerģētiskajiem laukiem. Ja uz cilvēku iedarbojošās enerģijas plūsma ir par stipru vai par vāju un viņš šajā plūsmā paliek ilgāku laiku, tad visbiežāk tas noved pie veselības problēmām.
Es cilvēku veselības problēmas varu izvērtēt tikai no enerģētiskā viedokļa. Ja cilvēku slimība nav ģenētiskas, infekciozas vai baktēriju dabas, tad parasti šo enerģijas zināšanu pietiek, lai viņiem palīdzētu.
Kad es runāju par apmierinātu, izlīdzinātu un veselīgu dzīvošanu, tad es domāju par pareizu apiešanos ar enerģijas plūsmām šajās trijās sfērās. Te veselībai ir ļoti svarīga nozīme tā ir labsajūtas mērs. Tādēļ mans trešais pamatprincips ir atrodi savā apkārtnē veselīgus enerģētiskos avotus un izmanto tos aktīvi.