Meditācija nozīmē skaidru apziņu, apzināšanos – nedomāt ne par ko un nekoncentrēties ne uz ko. Rietumos cilvēka prāts vienmēr par kaut ko uztraucas, vienmēr ir nodarbināts. Ar vārdu „meditācija” es saprotu skaidras apzināšanās stāvokli.Gluži kā spogulis… Vai tu domā, ka spogulis cenšas uz kaut ko koncentrēties? Lai kas arī nestāvētu spoguļa priekšā, tas tiek atstarots, un spogulis par to neuztraucas. Vai spoguļa priekšā ir skaista sieviete vai neglīta, vai arī tā priekšā nav neviena, spogulis it nemaz neuztraucas, tas vienkārši atstaro. Meditācija nav nekas cits kā atspoguļojoša apzināšanās. Tu vienkārši vēro visu, kas nonāk tavā priekšā.

Un, šādi vērojot, prāts izzūd. Tu esi dzirdējis par brīnumiem, taču šis ir vienīgais brīnums. Visi pārējie brīnumi ir tikai stāsti.

Jēzus staigā pa ūdeni, ūdeni pārvērš vīnā, atgriež pie dzīvības mirušos… tie visi ir skaisti stāsti. Ja izprot to simbolisko nozīmi, tie ir ļoti svarīgi. Bet, ja tu uzstāj, ka tie ir vēsturiski fakti, tad tu vienkārši esi muļķis. Simboliski tie ir skaisti. Runājot līdzībās, var teikt, ka katrs skolotājs atgriež pie dzīvības mirušos. Ko es šeit daru? Velku ārā cilvēkus no kapa! Jēzus izvilka Lācaru tad, kad viņš bija miris tikai četras dienas. Es esmu vilcis ārā cilvēkus, kuri bija miruši gadiem, dzīvēm! Un tādēļ, ka viņi tik ilgi ir dzīvojuši kapā, viņi negrib nākt ārā. Viņi visādi pretojas – „Ko tu dari? Šīs ir mūsu mājas! Mēs šeit esam mierīgi dzīvojuši, netraucē mūs!”

Simboliski runājot, tā ir taisnība: katrs skolotājs tev mēģina dot jaunu dzīvi. Ja brīnumus interpretē kā metaforas, tie ir skaisti.

Atceros kādu savādu stāstu, ko kristieši ir izmetuši no saviem svētajiem rakstiem. Bet tas eksistē sūfisma literatūrā. Šis sūfistu stāsts ir par Jēzu.

—

Jēzus ienāk pilsētā un tūlīt pat ierauga vīrieti, kuru viņš atpazīst. Šis cilvēks bija akls un Jēzus izdziedināja viņa acis. Viņš skrien pakaļ prostitūtai. Jēzus viņu aptur un vaicā: „Vai tu atceries mani?”

Vīrs atbild: „Jā, es atceros un nekad tev nespēšu piedot! Es biju akls un biju pilnīgi laimīgs, jo nekad nebiju redzējis neko skaistu. Tu man dāvāji redzi. Tagad saki – ko lai es daru? Manas acis ir piesaistītas skaistām sievietēm.”

Jēzus nespēj noticēt. Viņš izdveš: „Es domāju, ka izdarīju šim vīram lielu pakalpojumu, bet viņš ir dusmīgs! Viņš saka, ka, dāvājot redzi, esmu izpostījis viņa dzīvi.”

Jēzus pamet vīru un, dodoties tālāk, ierauga citu cilvēku, kas guļ grāvī, galīgi piedzēries, un gvelž visādas muļķības. Jēzus izvelk viņu no grāvja un atpazīst – šim vīrietim viņš iepriekš dāvāja kājas. Jēzus nedroši vaicā: „Vai tu mani pazīsti?”

Vīrs atbild: „Jā, es tevi pazīstu, lai gan esmu piedzēries. Es tev nespēju piedot: tu izpostīji manu mierīgo dzīvi. Bez kājām es nekur nevarēju aiziet. Es biju mierīgs cilvēks – nekādu kautiņu, nekādu azartspēļu, nekādu krogu. Tu man iedevi kājas, un kopš tā brīža es ne mirkli neesmu radis mieru, klusumu. Es visu laiku pēc kaut kā skrienu un beigās, kad esmu noguris, piedzeros. Tu pats redzi, kas ar mani notiek. Tu pie tā esi vainīgs! Tev vajadzēja mani brīdināt, ka gadījumā, ja dabūšu kājas, parādīsies visas šīs problēmas. Tu mani nebrīdināji. Tu vienkārši izdziedināji mani, neprasot manu piekrišanu!”

Jēzus apstulbst un dodas ārā no pilsētas. Viņš nevēlas iet tālāk, baidoties sastapt vēl kādu cilvēku. Taču, dodoties prom, viņš ierauga vīrieti, kas mēģina pakārties kokā. Jēzus uzsauc: „Ko tu dari?”

Vīrs atbild: „Tu atkal esi atnācis! Es biju miris, un tu piespiedi mani atgriezties dzīvē. Man vairs nav darba, mana sieva mani ir pametusi, jo viņa uzskata, ka mirušu cilvēku nevar atdzīvināt un ka es esmu spoks. Draugi izliekas mani nepazīstam. Pilsētā visi no manis izvairās. Ko tu gribi, lai es daru? Un, kad es vēlos tam pielikt punktu, tu atkal esi klāt! Kas tā par atriebību? Vai tu nevari mani likt mierā? Tu tā esi aizrāvies ar brīnumu radīšanu, ka tevi pat nerūp savu brīnumu upuri!”

—

Kad iepazinos ar šo stāstu, man tas ļoti iepatikās. Tas būtu jāzina katram kristietim.

Neeksistē brīnumi, izņemot vienu, un tas ir meditācijas brīnums, kurš atbrīvo tevi no prāta.

Visu pasaules reliģiju un svēto rakstu būtība ir izsakāma divos vārdos: iepazīsti sevi (Sokrāts sacīja: „Know thyself”). Brīdī, kad tu iepazīsti sevi, tu esi iepazinis visdārgāko lietu esamībā – savu apziņu, svētlaimi. Un tu esi guvis visskaistāko, gandrīz neticamu pieredzi – om mani padme hum. Tu esi pieredzējis to, ko var nosaukt par klusuma mūziku, dimantu lotosa ziedā – tas ir skaistums, kuru nevar redzēt ar atvērtām acīm, tā ir mūzika, kuru nevar dzirdēt ar ārējām ausīm. Pašā centrā tā jau eksistē; tev ir jāsper tikai viens solis.

Es mācu neņemt galvā nekādus svētos rakstus, nekādas baznīcas, nekādas filozofiskas vai teoloģiskas sistēmas.

Reliģija ir ļoti parasta lieta. Vienkārši dodies iekšup. Iepazīsti sevi, esi tu pats.