Izlasīju žurnālā, ka nez kāds tur fonds vai apvienība aicina ļaužus čenelingam pievienoties.

Kā jau visa jaunā piekritējs, biju gatavs gājējs. Kālab ne, tas taču būtu vareni – uzzināt jaunumus pa tiešo „no turienes”!

Pieteicos un noliktajā laikā biju klāt.
Mani satika pati apvienības Priekšdāma. Izjautājusi mani par un ap manām vēlmēm būt klāt čenelingā, Priekšdāma beidzot sacīja:

„Labi. Es redzu, ka tu esi gaismas un spēka cilvēks. Tu esi tiesīgs būt klātesošs čenelingā.”

Es gaismas un spēka cilvēks! Villa uz visām mana ķermeņa daļām no pašlepnuma saslējās stāvus. Jau domās saskatīju, kā mans bērnības draugs Igoročiks kļūs balts no skaudības, kad viņam šito pateikšu.

„Tikai pirms tu varēsi piedalīties čenelingā, tev būs jāiziet iniciācijas process. Čenelingā nevar piedalīties kurš katrs, bet tikai iesvētītie. Iesvētīšanas rituāla laikā cilvēks tiek attīrīts no visa, kas viņam traucē tālāk attīstīties gaismas ceļa iešanā. Attīrīts cilvēks tad nu ir gatavs čenelingot.”

Daudz nedomājot, es tūdaļ piekritu. Man kā tagad jau gaismas un spēka cilvēkam nemaz nenāktu par ļaunu vēl papildus attīrīties. Papildus attīrījies, es taču kļūšu par vēl vairāk gaismas un vēl vairāk spēka cilvēku! Šāda perspektīva mani vilināt vilināja.

Iniciācija notika turpat blakus telpā. Mani apsēdināja uz krēsla. Priekšdāma aizdedzināja sveces un sāka veikt nenosakāmas kustības ar rokām.

„Vai tava sieva, adot zeķes, tur ieada iekšā ornamentus?” Priekšdāma, rokas vicinot iejautājās.

Atbildēju, ka mana sieva nav diez ko čakla adītāja, bet tad, kad ada, visādus musturus ieada gan zeķēs, gan džemperos.

„Ahā!” Priekšdāma iesaucās un ar rokām turpināja man neredzamo enerģiju diriģēšanu. Tad ar spēju iesaucienu „booaaa!!!” viņa sastinga un teica:

„Tava sieva nodarbojas ar melno maģiju. Ja tu gribi arī turpmāk būt par gaismas un spēka cilvēku, tev jāiet prom no sievas!”

Es apstulbu. Mana Trīne un melnā maģija? Man jāiet prom no Trīnes? Es neticēju pats savām ausīm.

„Un, protams, kā pats saproti, tikai tad, kad būsi to paveicis, tu varēsi piedalīties čenelingā,” Priekšdāma turpināja, „tevī virsū ir čupiem uzslāņojumu no melno zīmju maģijas un šitāds tu kropļosi čenelinga signālu.”

Es atbildēju, ka man tas viss ir negaidīti, man vajag padomāt un devos prom.

„Nedomā gari, parīt čenelinga seanss. Es un mēs pārējie tevi kā gaismas un spēka cilvēku gaidām!” Priekšdāma man nosauca pakaļ.

Es pa taisno devos pie sava bērnības drauga Igoročika. Par gaismu un spēku man vairs prāts nenesās lielīties. Biju apstulbis no tā, ko nupat piedzīvoju.

„Kas ar tevi, tu tāds satraukts,” Igoročiks sacīja, mani ieraugot.

„Ai, biju uz iniciāciju priekš čenelinga,” atbildēju.

„Priekš kā?” Igoročikam nebija ķēriens uz svešvārdiem, „kas tas par šunelingu?”

„Tak ne jau šunelings! Če – ne – lings!”

„Paga, paga!” par spīti manam satraukumam Igoročiks bija pagalam mierīgs, „runāsim latviski! Ko latviski nozīmē „čenelings”?”

„Nu, tas ir tā,” biju mazliet izbrīnīts par visnotaļ gudrā bērnības drauga nezināšanu, „tu it kā klausies, ka ar tevi runā kāds no citam pasaulēm.”

„No citām pasaulēm?” Igoročiks bija izbrīnīts, „vai Dievs?”

„Varbūt arī, ka Dievs,” atbildēju, sevī apzinādamies, ka šādā kontekstā uz čenelingu nemaz nebiju paskatījies.

„Tas gan nav labi,” Igoročiks kļuva domīgs, „atceros, kā viens dikti gudrs vīrs reiz lekcijā teica, ka ja cilvēks runājot ar Dievu, tā ir lūgšana, bet, ja Dievs runājot ar cilvēku, tā esot šizofrēnija.”

„Nu varbūt, ka ne Dievs,” ietilpināšanās šizofrēniķu kategorijā mani diez ko nevilināja, „tie varētu būt kādi augstāku pasauļu gari.”

„Ā!” Igoročiks pakasīja pakausi, „bet ko pats vārds „čenelings” latviski nozīmē?”

„Tas ir vienkārši,” es uz brīdi atguvu pašapziņu, „tas ir cēlies no „channel”, kas nozīmē „kanāls”.”
„Ahā!” Igoročiks kļuva mundrs, „tagad es saprotu. Tātad, ja „channel” ir kanāls, tātad, čenelings ir kanalizācija. Respektīvi, mēs te, apakšā ķeram to, ko šie no augstākām pasaulēm d…”

„Kā tu tā vari domāt,” es Igoročiku spēji pārtraucu, „tas taču ir atzīts process un skat, pat publikācijās aprakstīts.”

„Un vai tas, kas aprakstīts, izpildās ar’?” Igoročiks painteresējās.

„Ne vienmēr. Taču tad tiek saņemti skaidrojumi, kāpēc nav izpildījies…”

„Nuja, tas ir saprotams. Reizēm ir vajadzīga nākošā kanalizācijas deva, lai aizskalotu iepriekšējās sm …”

„Tad tu gribi teikt, ka tās visas ir muļķības?” es Igoročiku atkal pārtraucu.

„Reizēm nav. Taču lielākoties tā ir līdzcilvēku maldināšana. Bēdīgākais, ka tas viss novērš cilvēku no galvenā – no ceļa pie sevis. Jā, atrast kanālu pie sevis un tad izkanalizēt laukā visu to, kas nav cilvēka augstākai būtībai piederošs un nošķir cilvēku no augstākam pasaulēm, lūk, tā ir lieta! Tā būtu riktīgi vieda kanalizēšana! Taču tas ir grūti, jo cilvēkam nemaz negribas redzēt tos sū …, ko katrs mēs lielākoties kopš bērnības sevī nēsājam. Tā vietā ērtāk ir domāt sevi baltus pūkainus esam, tēlot nez kādus gaismas nesējus, tvarstīt kaut ko no pasaulēm, kur var būt sajaukušās dažādas enerģijas un aicināt uz to pārējos. Taču ko tas dod pašam cilvēkam? Neko. Cilvēks paliek ar tām pašām savām bijušajām problēmām un papildus iegūst vēl vienu – uzpūstu ego, kurš ir sajūsmā par būšanu kontaktos ar „augstākām pasaulēm”. Turklāt pēc principa „līdzīgais pievel līdzīgo” kanalizētāju pašu netīrība pievelk attiecīgus sū … no tām citām pasaulēm”.

Man pārskrēja šermuļi.

Es zināju, ka pāriedams mājā, sabučošu savu Trīni sevišķi mīļi un lūgšu viņai noadīt sev džemperi ar daudz jo daudz rakstiem.

Labi, ka man ir tāds Igoročiks!

Apukšas Čakrs,
Nez kura gada 1. aprīlī