Pilnmēness Vērsī iezīmē svēto visas cilvēces garīgās vitalizācijas festivālu.

Džozefīne Harisone.www.shareintl.org
________________________________________
‘’No garīgo atziņu skatījuma Vesak ir nozīmīgākais notikums uz mūsu planētas ar vislielāko iespaidu uz cilvēci.’’
Meistars Džvals Kuls. Senos laikos Centrālāzijas iedzīvotāji uzskatīja, ka Tibetas rietumos esošais Kailasa kalns, kas arī identificēts kā mītiskais Semuras kalns, ir Visuma centrs. Tibetas vietējā senkultūra Bons uzskata to par svētu. Hinduistiem tas ir Šivas tronis. Un daži uzskata, ka tā ir vieta, kur katru gadu maijā notiek dziļi garīgie Vesak svētki. Alberta Falcona 1980-jos veidotā filma ‘’Vesak svētki: Budas mēness’’ apraksta ieleju Kailasa pakājē kā iespējamo šī notikuma norises vietu.

Grāmatā ‘’Dalailama: Mana Tibeta’’ tās autors Galens Rouvels apgalvo, ka cilvēki karavānām ierodas piramīdveida Kailasa kalna priekšā, lai nomestos uz tā svētās zemes. Viņi uzskata, ka, ja ar katru ķermeņa collu pieskarsies zemei un šādi aprāpos pa svēto taku apkārt kalnam, tas attīrīs viņu karmu un sniegs apgaismību. Viņi ierodas no visas Āzijas – gan ticīgie, gan neticīgie. Falcona filmā parādīti lamas no plaši cienītās Sarkancepurju sektas spēlējam tik garas trompetes, ka tās jāatbalsta uz otra lamas pleca. Ceļojums uz svētvietu jau pats par sevīm ir izaicinājums. Kailasa kalns (tibetiešu valodā: Kangrinpoče) un svētais Manasovara ezers, kur svētceļnieki simboliski sevi attīra, pirms stāšanās uz svētās takas, ir budistu Tēva un Mātes princips, kas ir līdzekļi apgaismības sasniegšanai.

Vesak svētkus budisti visā Āzijā svin maija pilnmēness laikā. Tomēr noteikta šī dziļi garīgā notikuma norises vieta rietumu Tibetā nav apstiprināta. Alise A. Beilija un Č. V. Līdbiters aprakstījuši, ka tas notiek pudeles kakla formas ielejā, ko klāj gara zāle, kalnu nogāzes klāj koki un tā atrodas aptuveni 400 jūdzes uz rietumiem no Lhasas. Līdbiters arī piemin atstatus esošu ezeru, kurā svētceļnieki apmazgājas pirms ieiešanas ielejā.
Šajā svētajā Tibetas pasākumā caur Budu pāri zemei tiek pārraidīta Šambalas enerģija. Ceremonijas laikā, kas ilgst aptuveni pusstundu un Rietumos ir pazīstama kā Vesak un Tibetā kā Sakadava, Dižas Būtnes, rases Zinošie, sastājas ielejas ziemeļaustrumu galā iepretim plakanam akmenim, uz kura atrodas kristāla lode ar ūdeni. Triju departamentu vadītāji – Manu, Maitreja-Kristus un Mahāčohans, – kā arī Septiņu Staru Meistari pārvietojas, veidojot simboliskas figūras un dziedot vārsmas senajā palī valodā. Ceremonijas kulminācijā sagrupētie Meistari un Viņu mācekļi izveido piecstaru zvaigzni, kuras galā atrodas Maitreja ar seju vērsts pret altārakmeni.

Pilnmēness brīdī, sēžot sakrustotām kājām Savā safrānkrāsas apmetnī, parādās Buda. Sākumā viņš parādās kā maziņš punktiņš debesīs. Līdbiters apraksta Budu kļūstam par gigantisku figūru ar mirdzošu auru, kas izstaro spožu ultramarīnu, zeltaini dzeltenu, aveņkrāsu, tīru sudrabbaltu un purpursarkanu ar mirdzošiem zaļas un violetas krāsas stariem, kas šaujas laukā no šīm gaismas sfērām. Šādas krāsas arī aprakstītas senos budistu rakstos kā Budas aura. Šī mirdzošā Būtne lidinās virs kristāla bumbas un trim Dižajiem Kungiem. Maitreja intonē mantru, kuru izmanto tikai šajos svētkos.
Šajā augstākajā cilvēces garīgās vitalizācijas brīdī Šambalas enerģijas tiek pārraidītas caur Budu un Maitreja kā cilvēces pārstāvis tās uztver. Tad Viņš paceļ kristāla lodi un svēta tajā esošo ūdeni; dalībnieki viens pēc otra nāk pie viņa, lai nomalkotu šo ūdeni. Svētceļnieki no Centrālāzijas, kuriem izdodas atrast ceļu uz ieleju, ņem līdzi savas ūdens blašķes, ko izmantot šajā beigu svētīšanā. Ceremonija beidzas, kad Buda paceļ Savu labo roku un pamazām izgaist un atkal ir redzams tikai kā mazs punktiņš debesīs.

Šo ceremoniju dzīvi atceras daži cilvēki, kas to ir pieredzējuši sapņos. Šādas pieredzes autentiskumu ir aprakstījusi Alise Beilija, kurai ir bijuši divi sapņi ar laika intervālu septiņi gadi, kuros viņa redzēja šos svētkus.

‘’Ezoteriskajā psiholoģijā, 2. daļā’’ Beilija apgalvo, ka mācekļu vienotās pūles pirms un pēc Vesak svētkiem ir vissvarīgākais. Tas vēl jo vairāk kļūst saprotams tagad, kad mēs ieejam jaunā tūkstošgadē. Pasaules virzība pretim brālīgumam, taisnībai un pasaules mieram ir ievērojama un Vesak svētku sniegtā iespēja ir ekskluzīva. Tas ir tā it kā būtu kļuvis pieejams gaismas ceļš šai dižajai enerģijas plūsmai no Šambalas.

Katrs no mums var sadarboties paredzētajā plānā, ar meditācijas palīdzību sagatavojot sevi kā pārraidītājus jaunajiem spēkiem, kas tiek atbrīvoti caur dižajiem Avatāriem, kas pazīstami kā Miera Gars un Sintēzes Avatārs. Beilija iesaka izveidot kalpošanas un ziedošanās attieksmi, kas ļautu dvēselei piedalīties un mums tapt pielietojamiem Plānā. Viņa arī iesaka, ka mācekļiem iekšēji vajadzētu sagatavoties vismaz divas dienas pirms šī neparastā notikuma un divas dienas pēc. Pilnmēness dienā mums nepārtraukti jātur sevi Gaismā.

Meistari un ‘’Eņģeļu un cilvēku Skolotājs’’ gaida šādus mācekļus, lai kādā līmenī būtu viņu izpratne, kas būtu gatavi kādā veidā upurēties, lai palīdzētu cilvēcei un spēlētu savu lomu diža enerģijas lauka radīšanā, kas sniegtu labumu cilvēcei visa gada garumā. Alises Beilijas 1945. gadā sniegtais ‘’Dižais Piesaukums’’ piesauc šīs augstākās enerģijas, vislabāk grupveidā, jo īpaši – Transmisijas meditācijā, un lieti noder šajā procesā.

Bibliogrāfija:

1.Albert Falzon, The Wesak Festival (filma)
2.Alice A. Bailey, Esoteric Psychology II
3.Elisabeth B. Booz, Tibet
4.C.W. Leadbeater, The Masters and the Path
5.Galen Rowell, The Dalai Lama — My Tibet
________________________________________

(www.vieda.blogs.lv)