Rakstiņš brieda jau labu laiku. Tomēr autora nostāja – neķerties klāt cepšanai, pirms mīkla rūgstot nekāpj pāri malām, – lika rakstīšanas procesam pagaidīt. Būtībā šeit rakstītais iecerēts kā papildinājums agrāk tapušajam „Smalkais rupjajā. Un otrādi”.

Tēma par katrā no mums mītošajiem dažādiem – arī vēlmju – dēmoniņiem būtībā ir neizsmeļama. Katram no mums viņi ir pazīstami, un katrs zina, par ko ir runa. Katram ir arī savs redzējums, ko ar viņiem darīt – ļauties tiem vai arī rīkoties pēc principa „Es sacirtu jodam galvu / Deviņos(i) gabalos”. Šeit nav iecerēts sniegt atbildes uz jautājumiem, jo galu galā katrs dēmoniņš un katrs cilvēks konkrētā gadījumā var prasīt citu pieeju un var būt īpašs. Autoram ir tikai padomā paturpināt iepriekš iesākto skatījumu uz šīm lietām, sasaistot kopā vēl dažus agrāk neapraudzītus aspektus.

Vispirms sasaistei atcerēsimies šo to no „Smalkais rupjajā …”. Tajā bija citēts ezotēriķa Modra Slavas teiktais, ka būtībā ir divas pieejas – minētas jau iepriekšējā rindkopā – aktīvā jeb dēmoniņu kaušanas pieeja un otra – ļaušanās pieeja, kad cilvēks bez pretestības ļaujas pavedināties un tādējādi dēmoniņiem varbūt kādreiz apnikt.

Par pirmo pieeju viss tā kā būtu skaidrs. Ja ir sliktas tieksmes, ar tām ir jātiek galā, jo – ar ļauno taču ir jākaro (pie šīs pieejas mēs vēl atgriezīsimies raksta gaitā). Otra pieeja izsauca diskusijas. Portāla dalībnieks ar pseidonīmu „A.” sniedza ļoti interesantu salīdzinājumu: „Bet tas, kurš domā „pielabināties velniņiem” … un baro savu kaislību dēmonus ar mērķi viņiem apnikt, līdzinās tantei, kura piebaro kaķīšus, cerībā tiem noriebties…”.

Salīdzinājums ir ļoti spilgts, un tāpēc pie tā aplūkošanas ir vērts pakavēties. Vispirms mums visiem ir jāsaprot, ka jebkurš salīdzinājums tikai ideālā gadījumā identiski atspoguļo aplūkojamo pamatnostādni. Parasti salīdzinājums ietver lielāku vai mazāku alegorijas devu, kuru, saprotot burtiski, pamatnostādni var pazaudēt. Modra Slavas teiktais par velniņiem, kuri, nedabūdami pavedināmo materiālu, nomirst no garlaicības, protams, arī ir salīdzinājums. Šeit pievestajā citātā par kaķīšiem un tantuku šis salīdzinājums ir saprasts burtiski, bet ne pēc būtības. Tomēr arī no tēlojuma ar kaķīšiem un tantuku var izvilkt to esenci, kas ilustrē vēlmju darbošanās mehānismu. Protams, kaķīšiem tantuks nekad nenoriebsies. Cilvēka vēlmju gadījumā mehānisms ir iestrādāts tā, ka notiks otrāds process – agri vai vēlu tantukam noriebsies kaķīši. Nē, ne jau visi uzreiz. Tie atbirs smuki pa vienam, parasti sākot no visnekaunīgākā. Un – jo tantuks pret kaķīšiem būs vienaldzīgāks, jo mazāk tie ņaudēs pēc barošanas. Savukārt, ja kaķīši jutīs, ka tantuks tos nebaro, tikai ar varu apslāpēdams vēlmi barot, – uuīīī! – būs tāda ņaudēšana, ka tik turies! Kamēr tantuks pavedināsies uz visas pensijas izpirkšanu Kitīketos vai Viskās.

Cilvēkam, uzsākot garīgo meklējumu ceļu, nereti tiek uzsvērta „pareiza” nepieciešamība no kaitīgajiem paradumiem atbrīvoties. Varbūt tiek pasvītrots, vai arī cilvēkam pašam šķiet, ka jāatbrīvojas uz sitienu no visa „nepareizā” uzreiz. Esmu saticis daudzus šādus bālus cilvēkus, blāvām iekritušām acīm. Problēma tur ir samilzusi – vēlmju upes aizsprosta noturēšana ir atņēmusi enerģiju DZĪVOT. Tā nu cilvēciņš apātiski eksistē, turot aizsprostu un maldīgi domājot, ka viņš auļo pa garīguma ceļu. Un pamēģiniet viņam pateikt, ka tā, kā viņš dara, varbūt nemaz nav labi!

Portālā ievietotajā rakstā „Psihosintēze un garīgums” R. Asadžioli, aplūkojot garīgo meklējumu uzsākšanas periodu, saka: „Daudzi šajā periodā pieļauj kļūdas, cenšoties izskaust, apspiest savas „sliktās” izpausmes – seksuālos un agresīvos impulsus, nesaprotot, ka tā viņi tikai liek šķēršļus garīgai izaugsmei, kas nebūt neprasa atbrīvošanos no tiem”. Asadžioli teiktais ir ļoti būtisks, ja atceramies „Smalkais rupjajā …” izteikto domu par nepieciešamību integrēt rupjās vibrācijas, lai nonāktu līdz smalkajām. Šeit atgriezīsimies pie iepriekš minētās „pieejas”, jeb karošanas ar ļauno. Pēdējā žurnālā „Mistērija” (Nr. 3, 2007.) diskusiju klubā jau pieminētais Modris Slava saka: „Tā ir kļūda nodalīt balto no melnā. Ļaunais paredzēts, lai to vērstu labajā”. Šeit der atcerēties hrestomātisko tēzi, par to, ka ar tumsu nav jācīnās, ir tikai jāiededz gaisma un – tumsa taps par gaismu! Atļaušos uzsvērt, ka gaisma vispirmām kārtām nāk no APZINĀŠANĀS. Apzināšanās ir tā eļļa lukturu dedzināšanai Jēzus līdzībā (Mat 25), jaunavām gaidot līgavaini.

Nocitēšu dziednieku Oļegu Demidovu („Zintnieks” Nr.5, 2007.), kurš saistībā ar atsacīšanos no dažiem pārtikas produktiem un ne tikai no tiem vien, saka: „Atsakoties… ražojam…neapmierinātības emocijas, kuras pārpilda mūs un kuras nogulsnējas mūsu zemapziņā, mūsu būtības dziļumos. Šīs emocijas traucē mums lūgties un meditēt, jo tās pastāvīgi par sevi atgādina. Tas pats attiecas uz seksuālajām enerģijām. Apspiežot sevī šīs enerģijas, mēs radām seksuālos dēmonus, kuri dzīvo mūsu zemapziņā, taču visas apspiestās enerģijas kādreiz (obligāti!) izrausies ārā”.

Atsacīšanās jēdziens pats par sevi ietver pretestību. Savukārt, pretestība – tā ir vēlmju upes dambēšana.

Ir milzīga atšķirība starp jēdzieniem „vientulība” un „vienatne”. Sajutāt? Vientulība ietver pretestību, ietver piespiedu vai labprātīgu atsacīšanos no sabiedrības. Vienmēr iekšēji pasmaidu, ja kāds saka, ka viņš bauda vientulību. Tas nozīmē, ka – vai nu viņš nesaprot, par ko viņš runā, vai melo pats sev (protams, ja nav mazohists). Cita lieta – vienatne. Vienatni patiešām var baudīt, jo patiesā vienatnē nav ne miņas no atsacīšanās. Vienatnē nav pretestības – tieši otrādi: patiesa vienatne ir ļaušanās, tā ir uzticēšanās. Vienatnes baudīšana ir pašpietiekamības izpausme. Tas ir signāls, kad cilvēkam vairs nav nepieciešama burziņu un līdzcilvēku enerģija. Tas ir signāls, ka cilvēks stabili nostājies uz garīgā ceļa. Nav noslēpums, ka atziņas un atklāsmes cilvēku visbiežāk piemeklē, esot vienatnē.

Vēl var padomāt par Bībeles 10 baušļiem un uzsvērt – ir stipri par maz tos nepārkāpt tikai darbos! Jāsaprot (lasi – JĀAPZINĀS!), vai nav kārdinājums kādu no tiem pārkāpt kaut domās. Ja ir – notiek vēlmju upes dambēšana, un tātad ir tēma, pie kā apzināti strādāt.

Nobeigumā vēlētos pieskarties portālā izlasītam jautājumam, kurš skanēja apmēram tā: „Ko man teikt tiem, tas taujā pēc dzīves uzdevuma?”. Jautājums ir visai retorisks, taču atbilde ir vienkārša – dzīves uzdevums ir DZĪVOT. „Dzīvot” nenozīmē eksistēt, visu enerģiju veltot vēlmju upes aizsprosta noturēšanai. Šādi nekad nenotiks rupjo vibrāciju integrācija. Protams, jēdzienu „dzīvot” arī nevajadzētu sakropļot ar pseidobrīvību, kas rodas, pilnīgi ļaujoties vēlmju upei. Albēra Kamī „Kaligulā” ir lieliski parādīts, pie kā tas noved.

Garīgajos tekstos ir sastopams „zelta vidusceļa” jēdziens. Jā, „zelta vidusceļš” noteikti var tikt asociēts arī ar Kundalīnī enerģijas pacelšanos, jo Sušumnas kanāls ir starp Idu un Pingalu. Tomēr šeit gribētos uzsvērt zelta vidusceļa nozīmi, karojot vai ļaujoties saviem dēmoniņiem. Interesants process, kas prasa individuālu pieeju!