Pirms dažiem gadiem kāds izcils rakstnieks un vajāts kabalists ieteica protestantu un Romas katoļu draudzēm šādi formulēt savu ticības apliecinājumu:

Protoevaņģēlijs.

„Es ticu Velnam, Visvarenajam Ļaunuma Tēvam, visa Sagrāvējam, Debesu un Zemes Dumpiniekam;
Un Antikristam, Viņa vienīgajam Dēlam, mūsu Vajātājam,
Kurš bija ieņemts no Ļaunā Gara un Svētuma zaimojošas, stulbas Jaunavas piedzemdēts;
Tika cilvēces slavēts un valdīja pār to
Un pacēlās pie Visvarenā Dieva troņa,
Kur atstūma viņu malā un no kurienes viņš ņirgājās par dzīvajiem un mirušajiem;
Es ticu Ļaunajam Garam,
Sātana sinagogai;
Netikumīgo savienībai;
Auguma bojāejai;
Un nāvei un mūžīgai Ellei. Āmen.”
Tas izsauc riebumu? Liekas ekstravaganti, rupji, zaimojoši? Šis jaunais ticības apliecinājums, lai cik rupjš arī liktos, izteic pašu būtību baznīcas ticībai. Uzskata par mazāk bezgodīgu, mazāk maldīgu šaubīšanos par Svētā Gara pastāvēšanu vai Jēzus un Dieva līdzīgo dievišķību nekā par Velna personības pastāvēšanu. Mūsdienu kristietības mērķa kodols ir izteikts vienkāršā frāzē: „Bīsties Velna!”
Katoļu garīdzniecība un daži no pasaulīgajiem Romas katoļu baznīcas piekritējiem aizvien vairāk cīnās par Sātana un viņa velnu pastāvēšanu. Ja de Musso ar tādu neatslābstošu uzticību apstiprina spiritisko fenomenu objektīvo realitāti, tad tas ir tādēļ, ka, pēc viņa domām, tie sniedz vispārliecinošākos pierādījumus Velna darbam. Šis ševaljē ir lielāks katolis nekā pats pāvests. Viņa loģika un secinājumi, balstīti uz nekad nepastāvējušām un neuzstādītām premisām, ir unikāli un vēlreiz pierāda, ka piedāvātais ticības apliecinājums visdaiļrunīgāk izteic katoļticību.
„Ja maģija ir spiritisms,” viņš saka, „būtu tikai himeras, mums nāktos uz mūžiem atteikties no visiem dumpīgajiem eņģeļiem, kuri tagad satrauc pasauli; jo tad mums šeit vairs nebūtu dēmonu… Bet, ja mēs zaudējam savus dēmonus, mēs vienlaikus ZAUDĒJAM MŪSU PESTĪTĀJU. Jo no kā atpestīt mūs nāca tas Pestītājs? Un tad vairs nebūtu grēku Izpircēja, jo no kā tas Izpircējs varētu mūs izpirkt? Tātad vairs nebūtu kristietības!!”
Ak, Svētais Ļaunums, Tēv, Svētais Sātan! Mēs lūdzam tevi – nepamet tādus dievbijīgus kristiešus kā ševaljē de Musso un dažus baptistu garīdzniekus!!

No savas puses mēs gribētu atgādināt Dž. K. Kolhukuna viedos vārdus(no grāmatas ”Maģijas, buršanas un dzīvnieciskā magnētisma vēsture”), kurš saka, ka „tie cilvēki, kuri mūsu laikos pieņem doktrīnu par Velnu stingri burtiskā un personiskā [nozīmē], liekas, neapjauš, ka viņi patiesība ir daudzdievības piekritēji, pagāni un elku pielūdzēji” .
Tiecoties pēc pārākuma pār visām senajām līgām, kristieši pretendē uz Velna atklāšanu, kuri oficiāli atzinusi baznīca.
Spožie baznīcas tēvi neapšaubāmi ir pārņēmuši savus jēdzienus par „tumsas gariem” no ebreju kabalistiem un pagāniskajiem teurgiem , vienīgi ar to, atšķirību, ka viņi izkropļoja un pārspēja bezjēdzībā visu, ko jebkad bija radījusi vismežonīgākā indiešu, grieķu un romiešu pūļa fantāzija. Persiešu Arimans un indiešu Vritra niknumā un panikā aizbēgtu , ja pie viņiem grieztos vietējais Luters ar vārdiem: Svētais Sātan!”

Pirms dažiem gadiem kāds autores paziņa ievietoja avīzē rakstu, parādot, [ka] diabolus jeb „Jaunās Derības” Sātans ir abstraktas idejas personifikācija, nevis persona. Viņam atbildēja garīdznieks, kurš savu atbildi beidza ar sekojošu izteicienu: „Baidos, ka viņš noliedz savu Pestītāju.” Iebilstot, tas aizstāvējās ar vārdiem : „Ak, nē! Es tikai noliedzu Velnu.” Taču garīdznieks nesaskatīja atšķirību. Saskaņā ar viņa viedokli, objektīva, personiska Velna pastāvēšanas noliegšana jau pati par sevi bija ”nogrēkošanās pret Svēto Garu” .
Šis nepieciešamais Ļaunums, kam piešķirts epitets „Melu Tēvs”, pēc garīdznieku apgalvojumiem, bija visu seno laiku pasaules līgu un visu ķecerību jeb ,pareizāk, visu vēlāko neortodoksalitāšu, kā arī spirituālisma Deus ex Machina dibinātājs. Iebildumos, kurus mēs izvirzām pret tādu viedokli, mēs noraidām apvainojumu, ka mēs uzbrūkam patiesai līgai vai dievībai. Mēs polemizējam tikai ar cilvēciskām dogmām. Iespējams, ka nodarbojoties ar to mēs atgādinām Donkihotu, jo tās ir tikai vējdzirnavas. Taču neaizmirsīsim, ka tās bija iemesls, lai nogalinātu vairāk nekā piecdesmit miljonus cilvēcisku būtņu, sākot ar to laiku, kad tika pasludināti vārdi: „MĪLIET SAVUS IENAIDNIEKUS” (Mateja evaņģ. V,44).
Tagad jau ir par vēlu sagaidīt, ka kristiešu garīdzniecība pārtrauks darīt un izlabos, ko tā ir sastrādājusi. Likme ir pārāk augsta. Ja kristiešu baznīca atteiktos no dogmas par antropomorfisko velnu vai arī tikai izmainītu to, tas līdzinātos pamatkārts izvilkšanai no kāršu namiņa apakšas. Visa uzbūve sabruktu. Garīdzniekiem, kuriem mēs devām mājienu par to, ka, tikko viņi atteiksies no Sātana kā personiskā velna, dogma par Jēzu Kristu kā otro no viņu trīsvienības dievībām piedzīvos tādu pašu katastrofu. Lai cik neticami vai pat šausmīgi tas arī liktos, Romas baznīca savu doktrīnu par Kristus dievišķību pilnībā pamato ar kritušā eņģeļa sātanismu.

Daudzas garīgi trauksmainas un nopietnas dvēseles ir sašutuši par Žana Kalvina, pāvesta līdzinieka Ženēvā, drausmīgo dogmu, ka grēks ir nepieciešamais cēlonis vislielākajam labajam. Tomēr viņu atbalstīja ar tās pašas loģikas palīdzību, kādu izmantoja de Musso, un ilustrēja ar tām pašām dogmām. Jēzus – dievcilvēka -nogalināšana pie krusta esot bijis visbriesmīgākais noziegums pasaulē, tomēr tas esot bijis nepieciešams, lai cilvēce – tie, kuriem bija iepriekšnoteikta mūžīga dzīve -tiktu glābti. D’ Obiņjē citē Mārtiņu Luteru no kanona un apraksta viņu, izsaucamies ekstātiskā sajūsmā: „O, beata culpa, qui talem meruiti redemptorem!” („O, svētais grēks, kurš pelnījis tādu Izpircēju!” ). Tagad mums kļūst skaidrs, ka tā dogma, kura mums šķita tik drausmīga, galu galā ir līdzīgā veidā gan Romas pāvesta, gan Kalvina un Lutera doktrīna – ka šie trīs būtībā ir viens.
Muhameds un viņa mācekļi, kuri augstu cienīja Jēzu kā pravieti, runājot par kristiešiem, reizēm mēdza teikt sekojošus lieliskus vārdus:
„Jēzus no Nācaretes patiesi bija īsts Allaha pravietis un dižens cilvēks; bet , ak, vai! reiz viņa mācekļi sajuka prātā un iztaisīja no viņa dievu.”

Baznīca un buršana.

Kāda detaļa, kas ne visai vairo kristiešu garīdzniecības godu, saucas inkvizīcija. Cilvēku asins straumes, kuras izlējusi šī kristīgā iestāde, un tās cilvēku upuru daudzums nav salīdzināms ne ar ko pagānisma vēsturē. Cita, vēl izcilāka iezīme, kurā garīdzniecība pārspēja savus skolotājus pagānus, ir buršana. Nav apšaubāms, ka nevienā pagānu templī melno maģiju tās patiesajā nozīmē neizmantoja tik lielā mērā kā Vatikānā. Kā visai ievērojamu ienākumu avotu apņēmīgi uzturot garu izdzīšanas rituālu, viņi noniecināja maģiju tikpat mazā mērā kā pagātnes pagāni. Var viegli pierādīt, ka Sortilegium vai buršana garīdzniecības un mūku vidū plaši praktizēja līdz pat pagājušajam gadsimtam un reizēm pat tagad.
Nolādot katru okultās dabas izpausmi ārpus baznīcas robežām, garīdzniecība-neraugoties uz pretējā pierādījumiem – sauc to par „Sātana darbu”, „kritušo eņģeļu lamatām” u.c. Romas garīdznieks Ventura de Raulika kādā vēstulē raksta:
„Sātans savu lielāko uzvaru guva dienā, kad viņam izdevās pārliecināt cilvēkus par savu neesamību. Uzskatāmi pierādīt Sātana esamību nozīmē atjaunot vienu no baznīcas pamatdogmām, kura veido kristietības pamatu, bez kuras Sātans būtu tukša skaņa…Maģija, mesmerisms, magnētisms, somnambulisms, spirituālisms, spiritisms, hipnotisms…ir tikai citi nosaukumi SĀTANISMAM.”
Vatikāna un citu katolisko gudrības krātuvju literārie avoti acīmredzot bija brīvi pieejami tādiem autoriem kā de Musso un de Mirvils, kuri bija īsti velna „biogrāfi” . Ja pie rokas ir tādi dārgumi – oriģinālie rokraksti, papirusi un grāmatas, salaupītas no bagātākajām pagānu bibliotēkām; seni alķīmijas un maģijas traktāti; visi raganu prāvu protokoli un spriedumi, kas nosūtīja notiesātos uz bendes bluķa, sārta vai moku kambariem, – tad ir viegli uzrakstīt daudzus apsūdzību sējumus Velnam. Mums ir solīds pamatojums apgalvojumam, ka pastāv simtiem pašu vērtīgāko darbu par okultajām zinātnēm, kuriem ir piespriesta mūžīga slēpšana no publikas acīm, bet kurus uzmanīgi lasa un studē privileģētie, kuriem ir pieejama Vatikāna bibliotēka. Dabas likumi ir vienādi kā pagānu burvim, tā arī katoļu svētajam; un „brīnumus” var īstenot kā pirmais, tā arī otrais bez jebkādas iejaukšanās no Dieva vai Velna puses.
Lai cik tas būtu dīvaini , bet šis jautājums tika uzdots atkal un atkal – kādēļ dievišķie brīnumi un lielākais apsēstību skaits tik stingri aprobežojas ar Romas katoļu bīskapijām un zemēm? Kurās zemēs „dieva brīnumi” visvairāk plauka, bija sastopami visbiežāk un bija visapbrīnojamākie? Bez šaubām, katoliskajā Spānijā un Itālijā. Kam gan bija vēl lielāka iespēja piekļūt senajai literatūrai, ja ne šīm divām. Spānija bija slavena ar savām bibliotēkām, mauri bija pazīstami ar savām dziļajām zināšanām alķīmijā un citās zinātnēs. Vatikāns – milzīga seno rokrakstu noliktava. Gandrīz 1500 gadu laika periodā, no vienas tiesāšanās uz otru, viņi uzkrāja grāmatas un rokrakstus, kurus konfiscēja saviem upuriem un piesavinājās. Katoļi gan var teikt, ka tādas grāmatas kā likumus, sadedzināja, ka slavenu burvju un brīnumdaru grāmatas gāja bojā kopā ar saviem nolādētajiem autoriem. Taču Vatikāns, ja varētu runāt, pastāstītu pavisam ko citu. Tas brīnišķīgi zina par noteiktu kabinetu un istabu pastāvēšanu, kuras ir pieejams tikai nedaudziem. Tas zina, ka ieejas šajās slepenajās paslēptuvēs ir tik izveicīgi paslēptas no skatieniem aiz bibliotēkas sienu greznajiem rāmjiem un bagātajiem greznojumiem, ka ir bijuši pat pāvesti, kuri dzīvoja un nomira pilī, nemaz neapjaušot par to pastāvēšanu. Bet pie šādiem pāvestiem nepiederēja ne Silvestrs II, ne Benedikts IX, ne Jānis XX, ne Gregors VI, ne Gregors VII, ne arī slavenais Bordžija. Arī Laijolas dēlu draugi nepiederēja pie nezinošajiem par apslēptajām zināšanām.
Kur gan, spriežot pēc rakstiem par eiropiešu maģiju, varam atrast izveicīgākus apvārdotājus un pūšļotājus kā noslēpumainajā klosteru vientulībā.
Alberts Magnus, slavenais bīskaps un brīnumdaris no Ratisbonas, bija nepārspējams savā mākslā. Rodžers Bekons bija mūks, un Akvīnas Toms bija viens no visvairāk apmācītajiem Alberta mācekļiem. Tritēmijs, Spanheimas benediktiešu abats, bija Kornēlija Agripas skolotājs, draugs un uzticības persona; un laikā, kad teozofu savienības bija izsētas visā Vācijā, kur tās vispirms aizsākās, palīdzot cita citai un gadiem ilgi cīnoties par ezotērisko zināšanu iegūšanu, jebkurš cilvēks, kurš zināja, kā kļūt par dažu mūku iemīļoto mācekli, ātrā laikā varēja iegūt zināšanas visās svarīgākajās okultās mācības nozarēs.
Tas viss ir ierakstīts vēsturē un nav tik viegli noliedzams. Garīdzniecība plaši un atklāti izmantojas maģiju visos aspektos līdz Reformācijas laikiem. Pat tas, kuru kādreiz sauca par „Reformācijas tēvu”- slavenais Džons Reihlins, „Mirific Word” autors un Pikaso di Mirandolas draugs, Erazma, Lutera un Melanktona skolotājs un audzinātājs – bija kabalists un okultists.
Seno Sortilegium vai zīlēšanu ar Sortes vai lozēšanas palīdzību – māksla un nodarbošanās, kuru garīdzniecība tagad ir izsludinājusi par riebeklību, uzskata par kriminālnoziegumu un ir izņēmusi no parasti piedodamo nodarījumu kategorijas tādēļ, ka tā ir buršana – plaši izmantoja garīdzniecība un mūki. Vēl vairāk, to sankcionēja pats Sv. Augustīns, kurš atzīstās, ka arī pats to ir izmantojis.
Jā, bet garīdzniecība šo zīlēšanu sauca par Sortes Sanctorum, kad pati to izmantoja, kamēr Sortes Praenestine ar sekojošu Sortes Homeriace un Sortes Virgilianae pārvērtās par atbaidošu pagānismu, kalpošanu Velnam, tiklīdz to izmantoja kāds cits.
Tad kādēļ gan bija nepieciešams cepināt pasaulīgos magus un zīlētājus un kanonizēt baznīcas kalpus? Vienkārši tādēļ, ka viduslaiku, tāpat kā mūsdienu fenomeni, izpaužoties caur pasaulīgajiem cilvēkiem, vai tos radīja okultās izzināšanas ceļā, vai arī tie radās patstāvīgi, grāva kā katoliskās, tā arī protestantiskās baznīcas pretenzijas uz dievišķajiem brīnumiem. Atkārtotu un ticamu liecību priekšā pirmajai kļuva neiespējami ar panākumiem uzturēt savu apgalvojumu, it kā brīnumainās manifestācijas, kuras notiekot ar tiešu labo eņģeļu un Dieva iejaukšanos, var radīt tikai tās izvēlētie kalpotāji un svētie. Arī protestantiskā baznīca vairs nevarēja apgalvot, ka brīnumi ir beigušies līdz ar apustuļu laikmetu. Jo, tādas pašas dabas vai nē, – mūsdienu brīnumi pretendēja būt ļoti līdzīgi Bībeles brīnumiem. 19. gs. magnetizētāji un dziednieki atklāti sāka sacensties ar apustuļiem. Zuavs Žakobs no Francijas pārspēja pravieti Iliju par mirušām uzskatīti personu atdzīvināšanā; bet Aleksis, somnambuls, kuru savā darbā ‘Miracles and Modern Spiritualism’’ min Volles, ar savu gaišredzību pārsēja senatnes Sibillas, apustuļus un praviešus. Kopš pēdējās raganu sadedzināšanas, Lielā Franču Revolūcija, kuru tik rūpīgi sagatavoja slepeno biedrību līga un tās gudrie emisāri, sāka plūst pār Eiropu un izsauca šausmas garīdzniecības aprindās. Kā postoša viesuļvētra tā savā gaitā aizslaucīja baznīcas labākos sabiedrotos – Romas katoļu aristokrātiju. Tika ielikti droši pamati tiesībām uz savu viedokli. Pasaule atbrīvojās no garīdzniecības tirānijas, attīrot ceļu Napoleonam Dižajam, kurš deva nāvējošu triecienu inkvizīcijai. Šī kristīgās baznīcas lielā krātuve, kur Jēra vārdā tā nogalināja visas aitas, pašas patvaļīgi pasludinātas par nederīgām, nu gulēja drupās, un baznīca atjēdzās, atdota pati sevis un savu līdzekļu ziņā.
Sākās zinātnes laikmets , kura savā izpētes lokā ietilpināja arī okultos fenomenus kā dabas likumu izpausmes un dažādu pasaules līgu salīdzinošās studijas.

Seno līgu velni.

 Ebreju valodā vārds ‘’Sātans’’ nozīmē ‘’pretinieks’’
 Arābu valodā vārds ‘’Šaitans’’ nozīmē ‘’būt pret; vajāt’’
 Grieķu valodā vārds ‘’Diabolos’’ nozīmē ‘’apsūdzētājs, apsūdzības izvirzītājs. Senajās Mistērijās ar šo vārdu (arī ar vārdu ‘’Sātans’’) apzīmēja pārbaudītāju apmācības procesā.
 Senos laikos ciltīm un tautām bija savi vietējie dievi un tās dēvēja naidīgo tautu dievus par velniem. Tīfona, Sātana un Belcebula nozīmes pārveidošana ir tieši ar tādu raksturu. Patiesi, Tertulians runā par Mistēriju dievu Mitru kā par velnu.
 ”Vecās Derības’’ Sātans, ‘’Evaņģēliju’’ un ‘’Apustuļu vēstuļu’’. Diabolos vai Velns bija tikai antagonistisks princips matērijā, kas tai neizbēgami piemīt, nevis ļaunums šī vārda tikumiskajā nozīmē.
 Brahmaniskās un budistiksajās garīdzniecības mācītā daļa uzskata Velnu par metafizisku abstrakciju, nepieciešamā ļaunuma alegoriju.
 Kabalistiem Velns vienmēr bija mīts – Dieva vai labā otra puse.
 Čūska kļuva par ļaunuma un Velna tēlu vai simbolu tikai viduslaikos.
Pirmajiem kristiešiem , tāpat kā agnostiķiem-ofitiem, bija savs divējādais Logoss, labā čūska un ļaunā čūska, Agatodēmons un Kakodēmons.
 ‘’Demon est Deus inversus’’ .Šis simboliskais izteiciens tā daudzpusīgajos aspektos, bez šaubām, ir visai bīstams visu vēlāko duālistisko līgu vai , pareizāk, teoloģiju acīs, īpaši tas attiecas uz kristietību. Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka tieši kristietība ir izdomājusi un radījusi Sātanu. Sātans vienmēr ir pastāvējis kā „pretinieks”, kā pretdarbīga Vara, kuru prasa Dabā esošā līdzsvars un harmonija, kā Ēna ir nepieciešama, lai spožāk izpaustos Gaisma; kā Nakts- lai vairāk izpaustos Diena; un kā Aukstums – lai augstāk vērtētu Siltumu. Viendabība ir vienota un neatdalāma. Bet, ja vienotā Absolūtā Viendabība nav tikai vienkārši retoriska izteiksme un ja Daudzdarbība savā duālistiskajā aspektā ir tās sekas, tās dubultotā ēna vai atspulgs, tad pat šai dievišķajai Viendabībai ir jāsatur sevī abas būtības, kā labais, tā ļaunais. Ja ‘’Dievs ‘’ ir Absolūts, Bezgalīgā un Universālā Sakne visam, kas pastāv Dabā un tās Visumā, tad no kurienes rodas Ļaunums vai (Evil) D’ Evil, ja ne no šī paša Absolūtā zelta Klēpja? Tādējādi mēs esam spiesti vai nu pieņemt , ka labais ir un ļaunais emanē no Agatodēmona un Kakodēmona., kuri ir viena un tā paša Esības Koka atzarojumi, vai arī jāsamierinās ar nejēdzīgo ticējumu diviem mūžīgajiem Absolūtiem.
Senie nepazina atdalītu „Ļaunuma Dievu” , kurš būtu pilnīgi un absolūti ļauns. Pagāniskā doma attēloja labo un ļauno kā dvīņu brāļus, kas dzimuši no vienas Dabas Mātes. Sākumā labā un ļaunā simboli bija tīrās abstrakcijas, Gaisma un tumsa; vēlāk to simbolus izvēlējās no pašiem dabiskākajiem, periodiskajiem kosmiskajiem fenomeniem, kuri mūžīgi atkārtojas – Dienu un Nakti vai Sauli un Mēnesi. Tad tos sāka personificēt Saules un Mēness dievību Karapulki un Tumsas Pūķis tika pretnostatīts Gaismas Pūķim. Sātana Karapulks bija tādi paši Dieva dēli kā B’ne Alhim Karapulks. ‘’Dieva Dēli’’ pārvērtās par ‘’ Kritušajiem Eņģeļiem’’ tikai pēc tam, kad ieraudzīja, cik skaistas ir cilvēka meitas. Sātans nekad nav pieņēmis antromorfisku individualizētu aspektu līdz tam laikam, kamēr cilvēks neradīja ‘”vienoto dzīvo personisko Dievu”; un arī tad tikai neatliekamas nepieciešamas dēļ. Bija vajadzīgs širmis; grēkāzis, lai izskaidrotu cietsirdību, kļūdas un pārāk acīmredzamo netaisnību, ko darīja Tas, Kuram pierakstīja absolūtu žēlsirdību, labestību un pilnību. Tās bija pirmās karmiskās sekas filozofiskā un loģiskā Panteisma noraidīšanai, lai uzbūvētu balstu slinkajam cilvēkam „
Žēlsirdīgā Debesu Tēva” veidā.
Jo tālāk mēs atkāpjamies priekšvēsturisko laiku tumsā, jo filozofiskāks parādās vēlākā Sātana pirmtēls. Senajā Purāniskajā literatūrā sastopamais „Pretinieks” individuālā cilvēciskā izskatā ir viens no tās dižākajiem Rišijiem un Jogiem – Narada, kurš bija ieguvis iesauku „Strīdu aizsācējs”.
Viņš ir Brahmaputra, Brāmas dēls – vīrišķā sākuma pārstāvis. Kas patiesībā ir lielais „Pavedinātājs”, to var noteikt, meklējot viņu ar atvērtām acīm un bezaizspriedumainu prātu katrā senajā Kosmogonijā un Rakstos. Kad viņš ir atvienots no savu Līdzstrādnieku-Radītāju kolektīvā Karapulka, kurus viņš, tā sakot, pārstāv un sintezē, viņš ir cilvēciskots Demiurgs, Debesu un Zemes Radītājs. Tagad viņš ir Teoloģijas Dievs. „Vēlme ir domas tēvs.” Reiz bija filozofisks simbols atstāts cilvēciskās iztēles ziņā, tas vēlāk pārvērtās par naidīgu, melīgu, viltīgu un greizsirdīgu Dievu.
Studējošais darīs labi, ja atcerēsies, ka visās tautās, izņemot kristīgās nācijas, Velns līdz pat šai dienai nav nekas vairāk kā tā saucamā Radītāja divējādās dabas pretējais aspekts. Tas ir tikai dabiski. Nedrīkst apgalvot, ka Dievs ir visa Visuma sintēze Visuresošais, Viszinošais un Bezgalīgais un pēc tam atdalīt viņu no Ļaunuma. Un tā kā pasaulē ir vairāk Ļaunā nekā Labā, tad no tā loģiski jāsecina: vai nu Dievam ir jāietver Sevī Ļaunais, vai arī ir jābūt tā tiešajam cēlonim, vai arī jāatsakās no pretenzijām uz Absolūtumu. Senie to izprata tik labi, ka viņu filozofi, kuru sekotāji tagad ir kabalisti, noteica Ļaunumu kā Dieva vai Labā „apakšējos metus” . „Demon est Deus inverus” ir ļoti sena paruna. Patiesi, Ļaunums ir tikai pretdarbīgs, akls spēks Dabā; tā ir reakcija, pretestība un pretimstāvēšana – ļaunais vieniem, labais citiem. Ļaunums nepastāv pats par sevi; tas ir tikai Gaismas Ēna, bez kuras Gaisma nepastāvētu pat mūsu priekšstatos. Ja Ļaunums izgaistu, tad arī Labums pazustu no zemes virsas kopā ar to. „Senais Pūķis” bija tīrs Gars, pirms tas kļuva par Matēriju; pasīvs, pirms kļuva aktīvs Sīrijas un Haldejas maģijā kā Ofis, tā arī Ofiomorfoss ir apvienoti Zodiakā Androgīna – Jaunavas + Skorpiona zīmē. Līdz savai krišanai uz Zemes Čūska bija Ophis-Cristos, bet pēc savas krišanas tā kļuva par Ophisomorphos-Crestos. Visur kabalistu teorijas attēlo Ļaunumu kā pretdarbīgu spēku, bet tai pašā laikā nepieciešamu Labajam, kā dodošu tam dzīvības spēku un esību, bez kura Labajam tie nevarētu būt. (Maijavistiskā nozīmē ) Dzīve nebūtu iespējama bez Nāves; nebūtu ne atdzimšanas, ne atjaunošanās bez sagraušanas. Augi aizietu bojā mūžīgā Saules gaismā, tāpat kā cilvēks, kurš kļūtu par automātu bez savas brīvās gribas vingrināšanas un bez savas tieksmes uz šo Saules gaismu , kura zaudētu savu nozīmi un esību, ja viņam nebūtu nekā citā kā tikai gaisma. Labais ir bezrobežīgs un mūžīgs tikai tādā ziņā, kas tas ir mūžīgi paslēpts no mums, un lūk, kādēļ mēs to priekšstatām kā mūžīgu. Izpaustajos plānos viens līdzsvaro otru.
Cilvēka dabā ļaunums norāda tikai uz Matērijas un Gara polaritāti, uz „cīņu par dzīvi” starp diviem izpaustajiem Sākumiem Izplatījumā un Laikā, Sākumiem, kuri per se ir vienoti, jo to saknes Absolūtā. Līdzsvars Kosmosā ir jāsaglabā. Šo divu pretstatu darbība ir rada harmoniju, līdzīgi centrbēdzes un centrtieces spēkiem, kuri, būdami savstarpēji atkarīgi , ir nepieciešami viens otram, „lai abi varētu pastāvēt”. Ja vienu apstādinātu, otrs nekavējoties kļūtu pašiznīcinošs.
 Senajās līgās ļaunums un sods ir Karmas ieroči savā absolūti taisnīgajā atmaksas nozīmē, jo Ļaunais ir Labā kalps.
 Viss, ko mēs lasām „Zoharā” un citos kabalistiskajos darbos par Sātanu, skaidri pierāda, ka šī „persona” ir vienkārša personifikācija abstraktajam Ļaunumam, kas ir karmiskā Likuma vai Karmas ierocis. Tā ir mūsu cilvēciskā daba un pats cilvēks, jo ir teikts, ka „Sātans” vienmēr ir tuvs cilvēkam un nesaraujami savijies ar to. Jautājums ir tikai par to , cik lielā mērā šī Vara ir latenta vai aktīva mūsos.
 Ne tikai Ēģiptei, Grieķijai, Skandināvijai vai Meksikai, bet arī Ķīnai bija savas „kritušais” Dēmons. Debesu pilsētas iemītniekiem ir vesela literatūra par šo tēmu. Teikts, ka lepnā Gara sacelšanās pret Ti rezultātā 7 Debesu Gara Pulki tika izsūtīti uz Zemi, kas ”radīja pārmaiņas visā dabā ”, pie tam „Pašas Debesis noliecās un savienojās ar Zemi „.

„I czinā” varam lasīt:

„„Lidojošais Pūķis”, brīnumskaistais un dumpīgais, tagad cieš , un viņa lepnums ir sodīts; viņš domāja valdīt Debesīs , bet viņš valda tikai uz Zemes.”

Arī „Čuaņ Cju” stāsta alegorijās:

„vienā naktī zvaigznes pārstāja mirdzēt tumsā un pameta to; līdzīgi lietum tās nokrita uz Zemes, kurā tās tagad ir paslēptas.”

Šīs zvaigznes ir Monādes.
 Velns bija cilvēces, un nekad viņš nav pastāvējis uz Zemes ārpus šīs cilvēces.
 Katrs senatnes mirdzošais Saules Dievs – dižena Dievība dienā un Pretinieks sev pašam naktī, kuru sauca par Viedas Pūķi, jo uzskatīja, ka viņš ietver sevī nakts un dienas iedīgļus – šis Dievs tagad bija pārvērsts par Dieva antitēzisko Ēnu un kļuva par Sātanu, pamatojoties vienīgi uz nekur neapstiprinātas despotiskas cilvēciskās dogmas autoritāti. Pēc tam visi šie Saules un Mēness dievi tika nolādēti, un tādējādi viens dievs, izvēlēts no daudziem, un Sātans, abi tika cilvēciskoti. Tagad ir pierādīts, ka izraēlieši Dievs bija tieši tāds cilts dievs, neraugoties uz to, ka kristiešu baznīca, sekojot „izredzētās tautas” vadībai, labprāt spiež godināt tieši šo īpašo dievību un nolādēt visus citus. Senatnē Jehova bija tikai viens dievs starp citiem dieviem.
 Kabalisti apgalvo, ka patiesais Sātana vārds ir Jehovas vārds pretējā nozīmē, jo „Sātans nav melnais Dievs, bet tikai baltās Dievības noliegums”. Dievs ir Gaisma, Un Sātans ir nepieciešamā Tumsa vai Ēna, lai izpaustos Gaisma, bez kuras Gaisma būtu neredzama un nesaprotama. „Iesvētītajam Velns nav persona, bet gan radošais spēks uz Labo, tāpat kā uz ‘Ļauno”.
 Astrālo Gaismu var nodefinēt pāris vārdos, tā ir Visuma Dvēsele, Visuma Dzemde Mysterium Magnum no kuras dzimst viss esošais ar atvienošanās vai diferenciācijas palīdzību. Tā ir pastāvēšanas cēlonis; tā piepilda bezgalīgo Izplatījumu, tā vienā nozīmē ir pats šis Izplatījums vai arī tā sestais vai septītais princips vienlaicīgi.
 Senatnē un patiesībā Lucifers bija vārds Eņģeliskai Būtnei, kurā pārvaldīja Īstenības Gaismu, kā arī dienas gaismu. Valentīna evaņģēlijā „Pistis Sophia” teikts, ka no 3 spēkiem , kuri izplūst no triju Trejādo Spēku Svētajiem Vārdiem, Sofijas (Svētā Gara) Spēks uzturas planētā Venēra vai Luciferā.
 Tādējādi neiesvētītajiem Astrālā Gaisma var būt Dievs un Velns vienlaikus „Demon est Deus inverus” – t.i. caur katru Bezgalīgā Izplatījuma punktu vibrē dzīvās dabas magnētiskās un elektriskās strāvas, dzīvību dodošie un nāvi nesošie viļņi, jo nāve uz Zemes kļūst par dzīvi citā plānā. Lucifers ir dievišķā un zemes Gaisma, „Svētais Gars” un „Sātans” vienlaicīgi, redzamais Izplatījums, kas patiešām neredzami ir piepildīts ar diferencētu Elpu; un Astrālā Gaisma , izpaustās sekas abiem, kuri ir vienoti, mūsu virzīti un pievilkti; ir Cilvēces Karma , vienlaikus personiska un bezpersoniska būtne.

Krišana ir cilvēka zināšanu rezultāts, jo „viņa acis ir atvērtas”. Patiešām, „Kritušais Eņģelis” viņam deva Viedumu un Apslēptās Zināšanas, jo šis Eņģelis no tās dienas kļuva par viņa Manasu, Prātu un Pašapzināšanos. Katrā no mums šī nepārtrauktās Dzīves zelta stīga – kas periodiski sadalās pasivitātes un darbības ciklos, apzinātā pastāvēšanā kā uz Zemes, tā arī Visapzinīgajā Devačanā (Aizsaulē), –pastāv no mūsu parādīšanās sākuma uz Zemes. Tā ir Sutrātma, nemirstīgās, bezpersoniskās Monādes mirdzošā stīga, uz kuras, līdzīgi daudzām zīlītēm krellēs, ir uzvērtas mūsu dzīves uz Zemes vai pārejošie Ego – kā tas brīnišķīgi izteikts Vedantas Filozofijā.
Tagad ir pierādīts, ka Sātans vai Sarkanais Pūķis, „Fosfora Vadonis”- sērs bija teoloģiskais „uzlabojums”- un Lucifers vai „Gaismas Vedējs” atrodas mūsos; tas ir mūsu Prāts, mūsu Kārdinātājs un Izpircējs, mūsu saprātīgais Atbrīvotājs un Pestītājs no tīrā animālisma. Bez šī principa – tīrā dievišķā Mahata (Saprāta) pašas būtības emanācijas, kas izstaro tieši no Dievišķā Saprāta, mēs neapšaubāmi nebūtu labāki par dzīvniekiem . Bez šī dzīvinošā Gara vai cilvēciskā saprāta, vai dvēseles nebūtu starpības starp cilvēku un dzīvnieku; līdzīgi kā nav starpības starp dzīvniekiem, kas attiecas uz viņu darbībām. Tīģeris un ēzelis, vanags un balodis, katrs no tiem ir šķīsts un nevainīgs kā jebkurš cits, jo tie ir bezatbildīgi. Katrs seko savam instinktam, tīģeris un vanags nogalina ar to pašu vienaldzību , ar kādu ēzelis ēd zāli vai balodis knābā graudus. Ja Krišanai būtu tāda nozīme, kādu tai piešķir teoloģija, ja šī Krišana būtu tāds darbības rezultāts, kura ir pretēja Dabas nolūkiem – un būtu grēks, tad ko gan mēs varētu teikt par dzīvniekiem? Ja mums teiks, ka tie vairojas tā paša „pirmsākotnējā grēka” rezultātā, par kuru Dievs nolādēja Zemi – tātad arī visu, kas uz tās dzīvo – mēs uzstādīsim citu jautājumu. Teoloģija, tāpat kā zinātne, stāsta mums, ka dzīvnieki ir pastāvējuši uz Zemes daudz agrāk par cilvēku. Mēs jautājam teoloģijai: kā gan tie vairojās, pirms tika norauts Auglis no Labā un Ļaunā Atzīšanas Koka?
„Kristieši – būdami daudz mazāk izprotoši nekā dižais Mistiķis un Atbrīvotājs, kura Vārdu viņi pieņēma, kura doktrīnas viņi nesaprata un nomaskēja, un kura piemiņu viņi nomelnoja ar saviem darbiem – pieņēma ebreju Jehovu, kāds viņš bija, un, protams, veltīgi centās samierināt Gaismas un Brīvības Evaņģēliju ar Tumsas un Paverdzināšanas Dievību.”
Visi tā saucamie ļaunie Gari, kurus apvaino dumpī pret Dievu, ir identiski kā personas; vēl vairāk – visas senās līgas mācīja to pašu dogmātu, izņemot gala slēdzienu, kurš atšķīrās no kristīgā. Visiem 7 sākotnējiem Dieviem bija divējāds stāvoklis, viens pamata, otrs gadījuma. Savā pamatstāvoklī viņi bija Celtnieki un Veidotāji , šīs Pasaules Sargi un Valdnieki; gadījuma stāvoklī, ietērpjoties miesā, viņi nokāpa uz zemes un valdīja uz tās kā Valdnieki un audzinātāji zemākajā Daudzībām, kuras atkārtoti iemiesojās uz tās kā cilvēki.
Ezotēriskā filozofija pierāda, ka cilvēks patiesi ir izpaudusies dievība tās divos aspektos – ļaunajā un labajā, taču teoloģija nevar pieņemt šo filozofisko patiesību. Mācot, kā to dara, dogmu par Kritušajiem Eņģeļiem pēc tās mirušā burta un padarot Sātanu par izpirkšanas dogmas stūrakmeni un balstu, – tāda atzīšanās tai būtu līdzvērtīga pašnāvībai. Ja jau reiz sadumpojošos Eņģeļus kā atšķirīgus no Dieva Logosa , kā personas, tad atzīst, ka nepaklausīgo Garu krišana nozīmē vienkārši viņu krišanu iemiesojumā matērijā, būtu vienlīdzīgi teiktajam, ka Dievs un Sātans ir identi. Ja reiz Logoss vai Dievs ir šī dievišķā Karapulka kopums, kas ir apvainots krišanā, tas dabiski no tā izrietētu, ka Logoss un Sātans ir viens un tas pats.
Starp citu, tieši tādi bija senatnes filozofiskie uzskati par šo, tagad izkropļoto, dogmu. „Vārdu” vai „Dēlu” pagāniskie gnostiķi parādīja divējādā aspektā – faktiski viņš bija divējādība pilnīgā vienotībā. No šejienes nāca bezgaldaudzās nacionālās versijas . Grieķiem bija Zevs, Krona dēls, tā Tēva dēls, kurš nogāza viņu Kosmosa dzīlēs. Āriešiem bija Brāma, kuru Šiva nogāza Tumsas Bezdibenī utt. Bet šo Logosu un Demiurgu Krišana no viņu sākotnējā augstā stāvokļa visos gadījumos ietvēra sevī vienu un to pašu nozīmi: nolādēšanu tās filozofiskajā nozīmē, piedzimšanu uz šīs zemes, – neizbēgama pakāpe Kosmiskās Evolūcijas Kāpnēs, augsti filozofiskais un mērķtiecīgais Karmiskais Likums, bez kura Ļaunuma klātesamība uz Zemes vienmēr paliktu noslēpums patiesas filozofijas izpratnē.