No kurienes rodas cilvēka domas? Izrādās, ka visi mūsu iepriekšējie darbi tiek noglabāti atmiņas dziļumos un pēc likteņa likuma gaida, kad planētu ietekmes spēka rezultātā radīsies moments, kad tie, uzpeldot atmiņā, liks mums nest atbildību par padarīto.Apkārtējā pasaule, iedarbojoties uz prātu, pastāvīgi rada visdažādākās situācijas, kā rezultātā neviena pagātnē veiktā darbība nepaliek bez atbildes. Tas attiecas gan uz šo dzīvi, gan uz visām iepriekšējām.
Visas mūsu iepriekšējās vēlmes, kā arī rīcība arī glabājas atmiņas dziļumos un pēc likteņa gribas kādā jaukā brīdī no jauna uzplaiksnās. Tātad prātam ir viena apbrīnojama funkcija tas atrodas pastāvīgā Visuma psihiskā stāvokļa kontrolē. Saskaņā ar to, kā Zemi ietekmē tai apkārt esošās planētas un zvaigznes, no atmiņas dzīlēm negaidīti uzpeld spēks, kas uzbudina prātu. Rezultātā parādās vēlmes, kas savukārt rada emocijas un domas.
Tādējādi domu plūsmas aizsākas prāta ezera dzīlēs, kura dibenā atpūšas iespaidi vai spēki, ko radījusi mūsu iepriekšējā rīcība un vēlmes. Visi šie iespaidi ir slēpti mūsu skatienam un parādās mums absolūti negaidīti. Vēlmju rašanās cēlonis ir atkarīgs arī ne tikai no ārējiem globālas nozīmes faktoriem, tādiem kā planētas un apkārtējais izplatījums, bet arī no tā, uz ko mēs koncentrējam savu uzmanību ikdienas dzīvē.
12.1. Četri vēlmju tipi
Tātad pastāv četri vēlmju tipi:
Garīgās vēlmes rodas no rīcības un domām, kas saistītas ar Dievu. Tas ir iespējams, pateicoties cilvēka spēcīgai tieksmei pēc mūsu mūžīgās garīgās dabas.
Vēlmes skaidrībā tās ir vēlmes studēt mūsu eksistences augstākos likumus, pilnveidot dzīves jēgas izpratni un savu raksturu, kā arī vēlmes padarīt visus laimīgus. Tās rodas pagātnē veiktu dievbijīgu darbu rezultātā.
Vēlmes kaislībās vienmēr ir saistītas ar paša izdevīgumu, kaut kā iegūšanu un dažādiem materiāliem labumiem sev un saviem tuviniekiem.
Vēlmes tumsībā rodas no skaudības, naida un pārmērīga egoisma un ved cilvēku uz degradāciju un dažādiem pārkāpumiem. To cēlonis ļaunie darbi, kas izdarīti pagātnē.
Kad mēs sūdzamies par savu likteni, uzskatot, ka vienmēr kāds tīko sabojāt mums garastāvokli, tad tas nozīmē, ka rīcība, ko esam veikuši pagātnē, un domas “varētu būt labākas”. Tieši tie, pastāvīgi uzpeldot prātā, rada nevajadzīgas vēlmes, agresiju un sliktu garastāvokli.
Tātad:
vispirms dzimst vēlme
tad parādās emocijas
un tikai pēc tam rodas kaut kāda doma.
Doma rodas tikai sarežģīta procesa rezultātā, kurā savstarpēji iedarbojas vēlmes, emocijas un cilvēka saprāts. Tātad doma vienmēr rodas tikai viena iemesla dēļ tāpēc, lai tiktu galā ar problēmām.
Tā rodas no vēlmes mainīt dzīvi uz labo pusi un izpaužas, prātam nonākot kontaktā ar saprātu. Taču dzīvniekiem lieta līdz domāšanai nenonāk, tā kā tiem saprāta funkcijas nav pietiekami spēcīgas. Kāpēc dzīvniekiem nav tendences uz domu rašanos?
Cēlonis ir tikai viens iepriekšējās dzīvēs nav bijis vēlmes visu izprast. Cilvēciskā dzīvības forma ir paredzēta domāšanai, bet domāšana ir vajadzīga tikai tam, lai saprastu, kā pareizi dzīvot. Tāpēc bez kontakta ar saprātu domu nav. To visu saprotot, kļūst skaidrs, ka cilvēciskās dzīves jēga ir sevis apzināšanās, bet visi, kas to nespēj saprast, agri vai vēlu piedzims par dzīvniekiem, jo viņiem nav nepieciešamības izmantot savu saprātu un domāšanas procesu.
Vēdas saka, ka pastāv kritērijs, kad cilvēks kļūst saprātīgs un pārstāj degradēties. Tas ir tad, kad viņš uzdod sev divus jautājumus: “kas es esmu?” un “kāpēc es te dzīvoju?” un pieliek visas pūles, lai sāktu šos jautājumus noskaidrot. Tas nozīmē, ka evolūcija notiek progresa virzienā.
Tādi cilvēki pamazām atbrīvojas no ķermeniskās dzīves koncepcijas un sāk uzskatīt sevi par mūžīgo dvēseli. Taču tiem, kas uzskata sevi par Fjodoru Petroviču vai Ivanu Fjodoroviču un kuriem nav nekādu citu variantu un vēlmju attiecībā uz savas būtības izpratni, ir ļoti grūti dot garantijas, ka nākamā dzīve būs laimīgāka nekā šī.
Tādiem cilvēkiem visa dzīve sastāv no vēlmēm un emocijām, bet visas domas, kas rodas, ir vērstas nevis uz saprāta, bet visu šo vēlmju un emociju apmierināšanu.