Parasti dzīvnieku apspiešanas jautājumiem pieiet no līdzjūtības un aizspriedumu puses: dzīvnieki tiek ekspluatēti un iznīcināti tikai tāpēc, ka mēs tos redzam kā zemākus par cilvēkiem, un tāpēc, ka tas mums sniedz baudu. Patiesībā problēma slēpjas dziļāk nekā tikai nežēlībā. Kapitālisma apstākļos tiek ekspluatēti ne tikai dzīvnieki – tiek ekspluatēti visi un viss, sākot no lauksaimniecības zemēm, mežiem un beidzot ar pašiem zemkopjiem, fermu darbiniekiem un katru no mums. Dzīvnieku apspiešana vienkārši ir redzamāka, jo tā izpaužas dzīvu radību slaktēšanā; bet tie nav tikai dzīvnieki, kurus paverdzina un pārveido mūsu sabiedrība.Nesaprotot, kā un kāpēc mūsu sociālekonomiskā sistēma spiež mūs meklēt veidus, kā ekspluatēt un dominēt pār visu iespējamo, mēs nespēsim panākt to, ka ar dzīvniekiem apiesies savādāk. Kapitālisms spiež mūs apkārtējo vidi un ikvienu tajā vērtēt atbilstoši tirgus vērtībai. Kapitālistiskā iekārtā ikviens tiek iedrošināts domāt par to, cik vērtīgi ir dzīvnieki un apkārtējie cilvēki kā ekonomiskie resursi mūsu sacensībā vienam ar otru. Viss kļūst par godīgu spēli, jo, ja tu neekspluatē, cenšoties iegūt virsroku brīvā tirgus “preču un pakalpojumu apmaiņā”, kāds cits ekspluatēs un pakļaus tevi. Tie, kas to apzinās, nesatraucas un nebaidās ekspluatēt dzīvniekus un cilvēkus, izturoties pret viņiem kā objektiem, jo viņi tic, ka vienīgā alternatīva tam ir tā, ka tieši tāpat izturēsies pret viņiem. Šādējādi kapitālisms mūs sadala un vērš vienu pret otru, kā arī spiež mūs uz dabas iznīcināšanu.
Kad mēs pārvietojamies starp lielveikala plauktiem, lūkojoties uz produktiem, mēs varbūt spējam pateikt, kuri no tiem ir ražoti, neekspluatējot dzīvniekus, bet mēs nevaram pateikt, kuri, ja vien tādi ir, ir ražoti bez jebkādas citādākas ekspluatācijas. Šī ir viena no galvenajām ēnas pusēm modernajā masu ražošanas / izplatīšanas / patērēšanas ekonomikā: kad prece tevi ir sasniegusi, ir praktiski neiespējami pateikt, kā, no kā vai kur tā tika ražota. Tualetes papīrs, konservi, sporta apavi viss atrodas blakus plauktos, tā it kā tie rastos no zila gaisa. Nebūtu viegli izsekot līdz jebkādai patiesai informācija par to avotiem.
Bet ir viena lieta, kuru mēs zinām droši, pat ja mēs nevaram izsekot katras atsevišķas preces izcelsmei: ir migrantu strādnieki (arī bērni), kas ražo šīs preces par niecīgu samaksu šausmīgos apstākļos, ir korporācijas (Pepsi, Shell utt.), kuras atbalsta diktatūras, kas atņem cilvēkiem dzīvību, ir korporācijas (Nike, Adidas utt.), kuras izmanto vergu darbaspēku, ir korporācijas (Esso, Shell, BP utt.), kuras iznīcina dabu. Tādējādi ideja, ka mēs spējam izvairīties no jebkā nehumāna vai destruktīva atbalstīšanas, tikai skatot produkta sastāvu, ir diezgan absurda. Ir tūkstošiem veidu ekspluatēšanai, tikpat nežēlīgi kā dzīvnieku pakļaušana, kuri liek mūsu ekonomikai darboties, un nav iemesla būt mazāk satrauktam par kādu no tiem.
Šķiet, ka ilgtermiņa risinājums šai problēmai nav tikai vegānu ēdiena un dzīvniekiem draudzīgu produktu patēriņš. Ja mēs gribam izmainīt apstākļus, kuri ir izraisījuši milzīga apmēra iznīcību un ekspluatāciju, kas tik raksturīga mūsu pasaulei, mums jācenšas šo ekonomiku pilnībā rekonstruēt – mums ir jāizlaužas no šī kapitālisma apburtā loka. Vienīgais veids, kā cīnīties ar kapitālismu, ir apgāzt pieņēmumu, ka laime ir tajā, ka tev pieder kādas lietas (tas, kurš nomirst ar vislielāko bagātību, uzvar), ka nav cita veida kā darboties kopā, kā vien sacenšoties vienam ar otru, ka jebkura ekonomiskā alternatīva novedīs pie tādas pašas ekspluatācijas (kā tas bija ar PSRS).
Ja šie pieņēmumi ir nepatiesi, ko nav grūti saprast, tad ir jābūt veidam, kā radīt citādāku pasauli. Ja cilvēki sāktu ar to, ka saprastu, ka laime ir lietu darīšanā, nevis tajā, ka tev tās pieder, ja viņi saprastu, ka lielāka bauda ir būt devīgam, nevis skopam, ja viņi spētu iztēloties, ka ir iespējama pasaule, kurā mēs varam darboties kopā mūsu visu labā, nevis vienam pret otru un pret dabu, tad kapitālisms sagrūtu ātri.
Tik ilgi, cik mēs piedalāmies šajā ekonomikā, vienalga, pērkot vegānus vai nevegānus produktus, mēs atbalstām korporācijas, kuras reprezentē kapitālistisko pasaules kārtību. Tādēļ mums vajadzētu ne tikai pirkt dzīvniekiem draudzīgus produktus, bet vispār pirkt pēc iespējas mazāk. Jebkas, ko mēs varam dabūt par velti, vai neiesaistoties kapitālistiskā ekonomikā, caur dažādiem projektiem (piem., food not bombs) vai vienkārši “vācot” (dumpster daivings utt.), ir trieciens sistēmai. Vai ir dzīvniekiem draudzīgi pirkt augu izcelsmes produktus, kurus ražo kompānija, kas ražo arī dzīvniekiem ne tik draudzīgus produktus un piedevām iznīcina dabu?
Tā vietā, lai patērētu tikai vegānus produktus, labāk koncentrēsimies uz to, lai patērētu pēc iespējas mazāk. Šī sabiedrība ir tik resursus izniekojoša, ka ļoti daudz ko mēs varam iegūt nepērkot.
Lai vai kā, vegānismā ir daudz lielisku lietu. Pirmkārt, tas ir veids, kā nelietot uzturā to, kas ir citas dzīvas radības līķis. Tas gan nenozīmē, ka tu kļūsti mazāk “vainīgs” (kā jau mēs to noskaidrojām, kapitālistiskā sabiedrībā tas to nenozīmē). Bet tas rada citādāku attieksmi pret ēdienu: tas liek tev aizdomāties, no kurienes ēdiens nāk un no kā sastāv, un galu galā, ļoti iespējams, ka tu kļūsi par labu pavāru! Kad tu neēd ēdienu, par kuru nezini, kas tajā ir, tu liec par to aizdomāties arī apkārtējiem. Tādējādi vegānisms dažkārt spēj mainīt vairāk nekā kādas politiskas idejas: tas paceļ svarīgus jautājumus par ikdienas dzīvi un liek cilvēkiem domāt par lietām, par kurām viņi nekad nebūtu pat iedomājušies.