Pagājušā gadsimta viens no spožākajiem cilvēku dvēseles pētniekiem Z. Freids ir teicis – iespējams, ka mūs vēl gaida attīstības fāzes, kurās citu vēlmju apmierināšana, kas patlaban ir visnotaļ iespējama, šķitīs tikpat nepieņemama kā kanibālisms.[2, 12]
Vienmēr atvērts ir jautājums par cilvēku rīcības motīviem, kas atsedz domāšanas sakarības, vairāk vai mazāk pašu cilvēku neapzinātas, bieži vien ietradicionalizētas cilvēkā kultūrvēsturiskā ceļā. Viens no šiem jautājumiem skan – kāpēc cilvēki ekspluatē dzīvniekus savām vajadzībām un vai tas ir pareizi. Vai ir iespējams tāds kolektīvs stāvoklis, kur dzīvnieku izmantošana tiktu uzskatīta par tabu, kā tas ir ar kanibālismu vai, piemēram, incestu Vakareiropas cilvēkam. Šajā esejā tiks izskatīti argumenti, kas ļauj balstīt uzskatu, ka dzīvnieku izmantošana cilvēku vajadzībām ir nehumāna. Pirmais ir ignorances arguments – cilvēki pārāk maz zina par to, kā tas, ko lieto uzturā, valkā kā apģērbu un aksesuārus, smērē uz ādas, ir saistīts ar dzīvnieku ciešanām. Otrais arguments apskatīs tādu cilvēku kolektīvo izpausmi, ko varētu dēvēt par „nogalināšanas kultūru”, kuras pamatuzskats balstās nogalināšanas izpratnē, tā tiek uztverta kā norma un pat nepieciešamība. Trešais arguments ir veltīts aizspriedumiem, kas saistīti ar šo tēmu – gaļa ir nepieciešama normālai organisma funkcionēšanai; dzīvnieki tam arī domāti, lai tos izmantotu; cilvēks ir radības kronis; mēs nogalinām humāni. Ceturtais arguments būs secinošs – ko apskatītās tēmas pasaka par mums, cilvēkiem; kādas mūsu (ne)kvalitātes atspoguļo mūsu attieksme un rīcība pret dzīvniekiem.
Toms Rīgens (Tom Regan, dz.1938) ir dzīvnieku tiesību teorijā specializējies ASV filozofs, kura zināmākais un ietekmīgākais darbs ir „Dzīvnieku tiesību aizstāvība” („The Case for Animal Rights”). Viņš uzsver, ka tiesību teorija ir no saprāta viedokļa vispieņemamākā morāles teorija, un tās pamatmaksima – mēs katrs esam dzīves pārdzīvojuma subjekts.[1, 19] Arī dzīvnieki ir jāuzskata par dzīves pārdzīvojuma subjektiem, kam piemīt pašvērtība. Vērtība, kas piemīt dzīves pārdzīvojuma subjektam, nav atkarīga no tā, cik lielā mērā tas būtu kādam noderīgs.[1, 19] Turklāt, visiem, kam piemīt pašvērtība, tā piemīt vienlīdz lielā mērā, neatkarīgi no tā, vai viņi ir cilvēkveida dzīvnieki vai nav.[1, 20]
Vispirms jāpaskaidro, kas tiek saprasts ar terminu „vegānisms”. Vegānisms, pirmkārt, ir kustība, kuras dalībnieki uzskata par morālu pienākumu respektēt dzīvnieku intereses un tādēļ ne tikai nelieto uzturā nekādu dzīvnieku izcelsmes pārtiku – ne gaļu un zivis, ne arī olas un piena produktus, bet arī neizmanto dzīvnieku izcelsmes apģērbu un citādi mērķtiecīgi neiesaistās dzīvnieku izmantošanā.[3] Otrkārt, ir jāizdala atsevišķi ar uzturu saistīto vegānismu no ētiskā vegānisma, proti, pēdējās kategorijas atteikšanās no dzīvnieku izmantošanas motivācija ir paplašināta līdz dzīvesveidam kopumā, ne vairs līdz vienai tā šķautnei – pārtikas uzņemšanai, kā tas ir ar uzturu saistīto vegānismu. Tādā kārtā T. Rīgens ir uzskatāms par ētiskā vegānisma apoloģētu, jo par dzīvnieku tiesību aizsardzības kustības mērķiem uzskata – pilnīgi atcelt dzīvnieku izmantošanu zinātnē, pilnībā likvidēt komerciālo lopkopību, zvērkopību un putnkopību, pilnībā iznīdēt gan komerciālās medības un slazdu likšanu, gan medību un slazdu likšanas sportu.[1, 13] Ētika ir zinātne par morāli, kur morāle ir vēsturiski mainīga sabiedrisko normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citām dzīvām būtnēm. Ar vegānisma ētiskajiem aspektiem šī darba ietvaros tiek saprasti aspekti problēmai (dzīvnieku ekspluatēšana), kuras pamatā ir noteikts uzskatu tīklojums un rīcību diapazons, kur šie uzskati balstās iedibinātā/ ieaudzināmā izpratnē par vērtībām.
Kā pirmais arguments tika pieteikts ignorance, tas ir, nezināšana un/ vai aprobežotība. Tas ir tāds stāvoklis, kad nav nekādu ziņu, datu, zināšanu par tēmu, un/ vai stāvoklis, kurā cilvēkam trūkst domāšanas, uzskatu, interešu plašuma un dziļuma par apskatāmo tēmu. Ir lieliska dokumentālā filma, kas ir visiem pieejama tīmeklī – „Zemes apdzīvotāji” („Earthlings”). Tā ir Šona Monsona filma, kas uzņemta 2005. gadā, un kurā pa sadaļām tiek bezkaislīgi aplūkotas jomas, kur tiek ekspluatēti dzīvnieki – izklaides industrijā, zinātnē, pārtikas un apģērbu ražošanā. Reti kurš to var noskatīties bez emocionalās pretreakcijas, proti, vieglāk ir negribēt zināt un to neieraudzīt, jo ieraudzīts, tas disonē ar cilvēka dabu, raisot pretīguma, žēluma, pretdabiskuma izjūtu – izsauc negatīvu emociju gammu. Piemēram, iepērkoties lielveikalā, pieejot pie gaļas stenda, viss ir estētiski uzservēts uz letes vai jau iepakots aizsargatmosfērā, neatstājot vietu fantāzijai par to, kā šis gaļas gabals tur ir nonācis. Mēs nezinām, ko ir pārcietuši laboratorijas dzīvnieki, uz kuriem tika testētas ķīmisko vielu iedarbības, kuras tālāk pievienoja dušas želejai, kas tik patīkami kairina nāsis. Nezinām, jo uz mums tas it kā neattiecas tiešā veidā. Mēs redzam reklāmu, kuras mērķis ir merkantils – pārdot. Cilvēki nav raduši domāt par to, kāpēc tie rīkojas sev raksturīgajā veidā, radot iespaidu par inerces likumu kā sabiedrības raksturlielumu. Pie ignorances argumenta tīri vietā būtu pieminēt vienaldzību. Vai tikai vienaldzība nav tas būtiskais fons, uz kuru plaukst un zeļ dzīvnieku ekspluatācija.
Otrais arguments saistīts ar „nogalināšanas kultūras” fenomenu. Tās pamatā ir uzskats, ka nogalināt – tas ir normāli, jo tā tas vienkārši ir. Rīgens saka, ka tas, kā apejamies ar dzīvniekiem, nav pareizi pašos pamatos. Vaina ir meklējama sistēmā, kura ļauj uzlūkot dzīvniekus kā mūsu resursus, kas mums doti – lai tiktu apēsti, lai ar tiem varētu ķirurģiski manipulēt, lai uz tiem varētu nolūkoties caur optisko tēmēkli, nodarbodamies ar sportu un peļņas nolūkos.[1, 13] Tātad, šis izdaudzinātais „normālums” nav normāls šī vārda atvērtajā nozīmē. Tāds tas var likties tikai šauri kultūrvēsturisko paražu, tradīciju gaisotnē, kur šīm tradīcijām pašām par sevi ir leģitīms spēks nejautāt par to leģitimitāti. Rīgens ar savu nostāju grib aprādīt, ka ne viss, ko cilvēki dara, ir pareizi un pieņemami. Tas ir saistīts ar viņa vēlmi attīrīt domāšanu, tas ir, cilvēku no maldiem, iesakņojušies spriedumiem. Palikt zem lupas domāšanas un rīcības pamatus – tradīcijas un uzskatus, kuru ietvaros operējam telpiskajās attiecību struktūrās. Kādas gan tiesības cilvēkam ir lietot dzīvniekus savām vajadzībām? Sākotnēji tiesību piešķiršanas uzvaras laurus sniedz, piemēram, kristietība, kur Vecajā Derībā tiek atrunāts, ka cilvēks ir kungs pār to, kas uz zemes staigā, kas gaisā lido, un kas ūdeņos mīt. Interesants gan liekas ceļš, kuru ejot, cilvēks nonācis pie apjausmas, ka būt kungam nozīmē būt ekspluatatoram, tas ir, būt izlietotājam. Vai tas ko pasaka par interpretētāja izpratnes attīstības līmeni? „Nogalināšanas kultūras” cilvēki varētu bilst, ka viņi nogalina, taču dara to humāni – lai dzīvnieks pēc iespējas mazāk izjustu stresu dzīves laikā un pēc iespējas nesāpīgāk tiktu nogalināts. Ir standarti par dzīvnieku audzēšanas labturību, piemēram, fermās. Nesen Latvijā izskanējušais skandāls par kažokzvēru dzīves „nehumānajiem” apstākļiem lika aizdomāties lielai sabiedrības daļai, taču izejot no Rīgena pozīcijas, nepietiek ar to, ka audzēšanas metodes tiek darītas „humānākas”, jo no tā nemainās pamatuzskats, pret kuru Rīgens iestājas – uzskats, kurš dzīvniekus ļauj uzlūkot par mūsu resursiem un tieši tā ar tiem apieties. Tiesību doktrīna pieprasa nevis kaut kā pilnveidošanu vai ierobežošanu, nevis lielākus, tīrākus krātiņus, nevis dāsnākas pretsāpju līdzekļu devas vai atsacīšanās no dzīvnieka pakļaušanas daudzkārtējām ķirurģiskām operācijām, nevis sistēmas sakopšana, bet tās pilnīga pārbūve.[1, 21]
Nākamā šķautne šīs problēmas apskatē ir kolektīvie aizspriedumi. Klasiskais piemērs ir par gaļas nepieciešamību organisma normālai augšanai un attīstībai. Gaļā esošais vitamīns B12 neesot citos produktos, taču, ja papēta sīkāk, tad uzzinām, ka šīs grupas vitamīnu veido baktērijas, kas atrodas uz augiem. Par pašsaprotamu tiek uzskatīts, ka dzīvnieki ir paredzēti, radīti ekspluatēšanai. Te varētu iebilst, ka, sabiedrībās, kur valda rasisms, sudzisms, seksims, antisemītisms un citi –ismi, kas paredz kādas grupas hierarhiski pārāku vai zemāku stāvokli attiecībā pret citām grupām, vispirms būtu jārisina uz cilvēkiem attiecinātie –ismi. Taču Rīgens norāda, ka tie, kas iestājušies dzīvnieku tiesību aizsardzības kustībā, darbojas pārī ar tiem, kas cīnās, lai nodrošinātu cieņu pret cilvēku tiesībām – piemēram, sieviešu, minoritāšu vai strādnieku tiesībām.[1, 21] Dzīvnieku tiesību aizsardzības kustība ir austa no tās pašas morāles dzīpariem, jo visviens – ir runa par dzīvas būtnes pašvērtību. Tādas dzīvas būtnes pašvērtību, kura spēj just, domāt, kustēties, reaģēt, paust emocijas vai jūtas. Ja mēs nevaram pieņemt, ka dzīvniekiem ir saprāts, bet spītīgi apgalvojam, ka pretī stāvošajam cilvēkam tāds noteikti ir, arī tad uzduramies problēmai, jo katrs cilvēks tver pasauli caur savu uztveres prizmu, piedēvēdams emocijas, jušanās un prāta stāvokļus ne vien dzīvniekiem, bet arī līdzās esošajiem cilvēkiem, jo katrs individuāli mēs nevaram domāt ārpus mūsu pašu fiziskajām bioķīmisko reakciju smadzenēm un dvēseliskā instrumentārija.
Maza atkāpe. Atvērts ir jautājums par to, vai ir vērojama korelācija starp to, ko cilvēks uzņem ar uzturu un citiem dzīvnieku izcelsmes izstrādājumiem, un to, kādas rakstura kvalitātes cilvēks sevī nes, manifestē, attīsta. Nevajadzētu gan paļauties uz populistisko „cilvēks ir tas, ko viņš ēd”, tādā veidā daudzus padarot burtiskā nozīmē par „dārzeņiem”. Tomēr ne velti daudzās reliģiska un garīgu mācību praksēs tiek ievērots atteikšanās princips – vai nu gavēnis kādā laika periodā (piemēram, kristietībā), vai atteikšanās no gaļas nevardarbības principa vārdā, kā tas ir, piemēram, budismā. Vai ir iespējams izveidot un atrisināt vienādojumu, kas paredz sakarību – cilvēki, kuri nelieto un nekādā veidā nepatērē dzīvnieku izcelsmes produktus, ir garīgāki, empātiskāki, iecietīgāki, viņos nav agresija un bailes, kuras tiktu uzņemtas ar šiem produktiem un izstrādājumiem. Tas saistīts arī tādu savdabīgu pasaules redzējumu kā panteisms. Ja mums ir uzskats, ka pasaule un viss pasaulē ir apdvēseļots, ka Dievs ir dabas ekvivalents, tad dzīvībai kā tādai piemitīs pašvērtība un nerakstīta prasība pēc cieņas.
Ceturtajā – secinošajā argumentā tiks pievērsta uzmanība tam, ko tas, kā cilvēki izturas pret dzīvniekiem, atspoguļo par pašiem cilvēkiem. Ne jau velti diskusija par dzīvniekiem vienmēr ir diskusija par pašu cilvēku. Dzīvnieki kā indikators mūsu pašu raksturu kvalitātēm un nekvalitātēm. Pirmkārt, raksturīgais attieksmes un rīcības veids ir ietradicionalizēts kultūrvēsturiskā ceļā, kas sadzīvē izpaužas kā tradīcijas, normas, paradumi, ar piebildi, ka tajos ietvertie uzskati un vērtības nav domājami kā patiesības atspoguļojums. Rīgens saka, ka sirds prasa, lai mēs, cilvēki, dzīvnieku labā pārvarētu ieradumus un spēkus, kas dara mūs par dzīvnieku sistemātiskiem apspiedējiem.[1, 26] Tas nozīmē, ka mūsu apiešanās veids atspoguļo kolektīvo inerci – esam savaņģoti tradīcijā, kuras leģitimitāti nepārbaudām. Dzīvnieku piespiedu turēšana nebrīvestībā, piemēram, ierādot govīm šauru aizgaldu un pēcāk nododot tās kombinātā, atspoguļo mūsu patērnieciskuma iedabu. Nepasen atpakaļ pavīdēja inovācija tieši attiecībā uz govīm – tām atvērtā vēderā tika ievietota ierīce, kurai jārauga, lai kvalitātes rādītāji būtu savu uzdevumu augstumos. Dzīvnieki kā lietas, priekšmeti. Reklāma, kur cūka pati reklamē savu gaļu, stāstot, cik tā ir laba un derīga, tādējādi arī izlietojot pati savu misiju – būt par gaļu. Masu hipnoze un smalks mārketinga triks.
Laiks izdarīt secinājumus, kas ir relevanti esejas noslēgumam:
1. Vegānisms kā dzīvesveids balstās uz dzīvnieku tiesību doktrīnas filozofijas pamatmaksimu – dzīva būtne (visi cilvēki un dzīvnieki, bez izņēmuma) ir pašvērtīga, dzīves pārdzīvojuma subjekts.
2. Spilgtākais dzīvnieku tiesību filozofs T. Rīgens piedāvā jaunu pozīciju, kas paredz neuzskatīt dzīvniekus par cilvēku resursiem, tādējādi norādīdams uz pašreizējā ekspluatatorā aparāta nepareizību – ir jāatceļ sistēma, nevis jāinvestē sistēmas uzlabošanā, jo tā balstās uz morāli nepareizu priekšstatu.
3. Cilvēku ignorance kā kolektīvs neziņas slānis nodrošina iespēju ekspluatēt dzīvniekus – vieglāk ir neredzēt agresiju, vērstu pret dzīvniekiem, jo tā izraisa pretreakciju negatīvu emociju veidā.
4. Cilvēks ir kultūrvēsturisks fraktālis, kurā ietradicionalizētās vērtības un priekšstati determinē tā attieksmi un rīcību pret dzīvniekiem – pasaules kultūru var dēvēt par „nogalināšanas kultūru”, kur uzskats par dzīvnieku nogalināšanu ir noteiktās attiecībās ar uzskatu par normālo, normu.
5. Pastāvošie aizspriedumi ir tie, kas palīdz dzīvnieku ekspluatatorajai sistēmai dzīvot (gaļa ir vajadzīga, jo mēs esam ziemeļnieki, un tie jau no sākta gala ēda gaļu; dzīvnieki tam arī ir radīti, lai tos lietotu).
Izmantotās literatūras saraksts:
1. Regan T. The Case for Animal Rights// In Defense of Animals (ed. by Singer P.). Oxford: Basic Blackwell, Inc., 1985
2. Freids Z. Kādas ilūzijas nākotne. Rīga: Intelekts, 1996
3. http://www.tezaurs.lv/sv/?w=veganisms
Amata