Vecāku karmiskais uzdevums ir palīdzēt bērnam apgūt visu uz Zemes dzīvojošo cilvēku iepriekšējo pieredzi, turklāt neapslāpējot radošās iespējas, ko bērnam paver tas jaunais, kas viņā noteikti ir, un iemācīt būt pastāvīgam. Nedrīkst aizmirst, ka bērnam ejams savs ceļš. Mums jāpalīdz to atrast un attīstīt bērnā tās īpašības, kas dzīvē noderēs: izkopt gribu, neatlaidību, drosmi un apdomīgumu, patstāvību un mīlestību uz pasauli. Bērni grib zināt, ko vecāki dzīvē vērtē visaugstāk: naudu, spēku, taisnīgumu, labas attiecības ar cilvēkiem, darbu, karjeru, ģimeni- kas ir pirmajā vietā?

Bērnam jāzina, ka viņu mīl, sargā, ka viņš var paļauties uz saviem vecākiem. Ja bērns šaubīsies par jums, viņš centīsies pārbaudīt jūsu mīlestību, nemitīgi darīs ko sliktu, vērojot kā reaģēsiet. Jūs dusmosieties, bet bērns iegūs apstiprinājumu: jūs viņu nemīlat, un neviens nespēs pierādīt pretējo, jo savu pārliecību viņš būs ieguvis no paša pieredzes.

Bērni pieļauj kļūdas tur, kur neesam kā vecāki iemācījuši viņiem dzīves mācību. No bērniem mēs varam prasīt tik, cik esam viņiem devuši. Te darbojas Atbilstības princips. Ja neko nedodam, mums nav tiesību arī prasīt no viņiem paklausību, labu uzvedību u.t.t. Vecākiem būtu jāatceras, ka bērnu pārkāpumu cēloņi visbiežāk ir nezināšana un neprasme rīkoties pareizi un atbilstoši apstākļiem.

Bērnam augot nepieciešama pieaugušā cilvēka pozitīva enerģija. Ja jūsu bērns vienmēr saņem negatīvu enerģiju, viņš pie tā pierod un vēlāk gaida tikai tādas kvalitātes enerģiju. Skumjākais tas, ka bērns tādu enerģiju nesīs tālāk pasaulē un kā atbildi uz savu agresiju saņems vienaudžu un skolotāju, citu pieaugušo negācijas. Kad tāds ieradums būs nostiprinājies, viņam darbības uzsākšanai būs nepieciešams negatīvs lādiņš. Ko darīt vecākiem? Apvaldīt savas negatīvās emocijas, neizlādēt tās uz saviem bērniem. Uzklausot bērna sliktās ziņas, derētu atcerēties sakāmvārdu: septiņas reizes nomērī un tad nogriez. Uzklausot informāciju, kopīgiem spēkiem atrast izeju no situācijas.

Īpaši pusaudžu vecumā bērni tīšām provocē pieaugušos ar savu uzvedību, atbildēm, lai izraisītu pieaugušo jūtu izvirdumu. Viņi vienkārši prasa sev pievērstu uzmanību. Vecāki bērnam ar katru gadu uzstāda lielākas prasības, bet paši pretī neko nedod. Pusaudžiem dažu gadu laikā no bērna jāpārtop par pieaugušu cilvēku, bet tam nepieciešama pozitīva enerģija. Tādēļ ir labi, ja vecāki par savu bērnu rūpējas, pavada kopā laiku, interesējas par viņa mācībām, draugiem-pārāk neuzbāžoties, jo pusaudžiem gribās, lai viņus uzskata par pieaugušiem. Ja pusaudzis saka: mani neviens nemīl, tad ziniet, viņam trūkst pozitīvas enerģijas- vecāku mīlestības un uzmanības.

Pieaugušo galvenais uzdevums ir iemācīt bērniem dzīvot patstāvīgi, nepaļaujoties vienmēr uz vecāku atbalstu. Nedrīkst bērnam teikt: tu neko nevari, nemāki, esi sliktāks par citiem, bezpalīdzīgs- tā jūs sarežģīsiet sava bērnu karmu un līdz ar to visu dzīvi.

Vecākiem vajadzētu pajautāt saviem bērniem- kāpēc bērns labi mācās (nemācās)? Lai būtu labākais, iepriecinātu vecākus, aiz bailēm no soda vai intereses dēļ? No tā, ko vecāki būs padarījuši par virzītājspēku, būs atkarīga bērna likteņa ievirze. Labas sekmes skolā pašas par sevi neko neliecina. Svarīgākais kāds bērns izaugs un kā iekļausies sabiedrībā. Ja bērns tomēr dzīvē izaug tikai par ņēmēju- viņš nemāk mīlēt un neprot dot, neskatoties uz vecāku mīlestību, rūpēm, tad nedrīkst bērnu nosodīt. Patiesībā būtu jānosoda vecāki, jo nav iemācījuši bērnu mīlēt un tikt galā ar savām sliktajām īpašībām. Varbūt vecāki mīlēja bērnu egoistiski, jo tā viņiem bija ērtāk, pie tam uzskatot, ka „visu dara bērna labā”.

Vecākiem būtu jāzina, ka viņu bērns stāv galvastiesu augstāk par viņiem un ka nav viņiem neko parādā! Bērni ir mūsu skolotāji! Mūsu bērni pieder pie paaudzes, kas nāk pēc mums, ar savu saprātu viņi ir pārāki par mums. Cilvēks apgūst Dievišķās mīlestības prasmi, pirmām kārtām mīlot savu bērnu.

Nespēja mīlēt bērnus ir pati lielākā cilvēka dvēseles problēma, jo viņam ir laupīta iespēja apgūt absolūtās mīlestības prasmi. Mīlot savus bērnus mēs iemīlēsim visus bērnus, tad visus cilvēkus un visbeidzot visu pasauli. Tā cilvēks pietuvojas Dievam. Tāpēc, ja bērnam vajadzīga jūsu palīdzība, tad uzskatiet tās sniegšanu par uzdevumu savā dzīvē. Jo grūtāk audzināms bērns, jo vairāk mīlestības, uzmanības viņam vajag. Tas ir noteikums, kas dzīvojot ir jāiegaumē.