‘’Ir mīļi un silti vārdi, kas skar sirdi kā mātes vai drauga glāsts, un ir vārdi, kas iedur kā asi dzeloņi, radot dvēseles brūci, kas nebeidz asiņot un sāpēt visu mūžu. Reizēm cilvēks, kas šos vārdus izteicis, ļoti vēlētos, lai tie būtu palikuši nerunāti, bet atsaukt un izdzēst tos vairs nevar, un tie apsūdz viņu pašu.Ir auksti un skarbi vārdi, kas liek mums noskumt un ierauties sevī, un ir vārdi, kas ielej gaišu līksmi mūsu sirdīs, atver tās priekam, laimei, atziņai, dzīvībai, skaistumam; ir vārdi, kas pilni vienreizēja, tikai viņiem piemītoša mirdzuma un dzīvības, un ir pelēki, apnicīgi un nedzīvi vārdi kā auksti, vējā bārstīti pelni. Ir vārdi , kas skan skaudri un nepielūdzami kā baiga likteņa balss, kā nāves spriedums, un ir vārdi, kas atskan kā laimes un augšāmcelšanās zvani. Ir klusi, lūdzoši, ļoti kautri vārdi un tiem pretim – skaļi, rupji, uzbāzīgi kā balagānu bungu troksnis. Ir vārdi ar spārnotu vieglumu, kas paceļas un aplido mūs kā viegli putni žiglā un grācijas pilnā skrējienā…’’
P. Dāle.

Tik dažāds var būt vārds, bet pirms vārda ir doma. Katram sava, spēcinoša vai spēkus atņemoša. Tā ir mūsu izvēle, kādas domas domāt, cik kontrolēt tās. Un arī tā ir katra paša izvēle- ticēt domu spēkam vai nē. Gluži kā ar Dievu- var jau arī neticēt, bet tas nenozīmē, ka VIŅA nav. Domu spēks strādā, kaut arī mēs par to neesam domājuši.

Ko nozīmē- domu spēks strādā? Kādas domas domājam, to radām, ne vienmēr to gribēdami. Tāpēc svētīgi domu spēku izmantot pašuzplauksmei, izmantojot savu enerģiju lietderīgi.

Piemēram: jūs gatavojaties uzlikt savai sejai masku; tīrot seju, veltiet savai ādai labas domas, priecājaties par to, un uzliekot masku, novēliet savai ādai skaistai kļūt. Maskas iedarbība būs efektīvāka un ekonomiskāka. Pamēģiniet! Ja sejas masku gatavojat pašas, iemaisiet tajā priecīgas un sev labvēlīgas domas. Lielu kaitējumu sev var nodarīt, ja masku maisa drūmās vai niknās domās. Nebūsim kaitnieces pašas sev, tad arī citi mazāk varēs mūs aizskart, jo mēs būsim sev devušas spēku, nevis atņēmušas. Ko par sevi domājam, to sev novēlam, tātad- sevi kodējam.

Arī savus bērnus mēs kodējam, bieži par to neaizdomājoties. Mūsu mazulis kaut kur grasās kāpt, un mēs labu gribēdamas uzsaucam- Nekāp, kritīsi. Bet viņš jau ir sācis kāpt un nokrīt. Un tad sākas mūsu vārdu pārmetumu plūdi. Un viņā jau iekodējas neveiksminieka asniņš. Vēl dažas tādas reizes, un mūsu lolojums vairs negrib izpētīt pasauli, jo jūtās pilnīgs neveiksminieks.

Vai tas bija mūsu mērķis? Nē. Viņš baidās kļūdīties, jo mazam esot, mēs neļaujam veselīgo pasaules izpēti izjust arī caur kļūdām. Ticiet savu bērnu spējām, un viņi parādīs, ka var vairāk, nekā jūs domājat. Kodējiet viņus veiksmei un izdošanās priekam gan viņiem dzirdot, gan viņiem jau aizmigušiem esam. Tas ir tik vienkārši pateikt: tu esi pats labākais bērns pasaulē, tev tavi labie darbi tik brīnišķīgi sanāk, tavas idejas ir vienreizēji labas, tavs mājasdarbs ir izdevies lieliski, tev ir tik labsirdīgas acis utt.

Katru rītu novēliet sev veiksmi un izdošanos, novēliet to arī citiem, savai ģimenei. Un drīz vien veiksme jūs uzmeklēs un pasaule kļūs saulaināka. Ja gribas redzēt pārmaiņas citos, tās jārada sevī. Un pasaule mainīsies tieši tik, cik būs ieguldīts labs vai slikts domu un vārdu darbs.

Un tad rodas vēlme uzvilkt kaut ko pavisam sev neierastu, kaut ko jaunu un nebijušu. Tad arī ļaujies savam eksperimentam. Izvēlies krāsu, kura tieši šobrīd liekas pati pievilcīgākā, jo tā dod spēku tieši šajā brīdī. Jo lielāka krāsu dažādība ir tavā garderobē, jo harmoniskāka ir tava pasaules uztvere. Melnu tērpu, nekaitējot sev, var valkāt tikai divas trīs dienas, pēc tam sākas nekontrolējama enerģijas maiņa.

Jebkura ieciklēšanās uz vienu krāsu, neliecina neko labu par garīgo stāvokli. Bieži no smaga stāvokļa var izkustināt apzināta apģērba krāsas maiņa.

Esiet droši šai pasaulē un droši vadiet savu dzīvi caur savu domāšanu, vārdiem, darbiem. Mēģiniet un jūs pārliecināsieties, ka viss ir jūsu rokās un tas izdodas pavisam viegli. Noticiet sev un savai varēšanai.