<img src= http://www.e-skola.lv/img/2877s.jpg border=0 align=left style="padding-left: 7px; padding-right: 7px; padding-bottom: 7px; padding-top: 7px;"
Anrī Bergsons fragmentā no darba Radošā evolūcija parāda, ka valodu izmanto, pirmkārt, idejas izpaušanai.
Ja nebūtu valodas, prāts droši vien paliktu piekalts materiāliem objektiem, kuri stimulē interesi pētīt. Viņš pastāvētu somnambulas stāvoklī, ārējs attiecībā pret sevi, sava paša darba nohipnotizēts. Valoda daudz darījusi tā atbrīvošanai. Vārds, paredzēts pārejai no viena priekšmeta uz citu, pēc sava rakstura ir elastīgs un brīvs. Tātad to var pārnest ne tikai no viena uztvertā priekšmeta uz otru, bet arī no uztvertā priekšmeta uz atmiņām par to, no precīzām atmiņām uz izzūdošu tēlu, no šī dziestošā tēla, kurš vēl arvien ir tas pats tēls, uz tēla veidošanas momentu, tas ir, uz Ideju.
Tā prātam, kas līdz šim bija pievērsts ārējai pasaulei, nu paveras vesela iekšējā pasaule, skats uz savu darbu. Viņam pietrūka tieši šīs iespējas, kuru beidzot piešķīra valoda. Viņš izmanto to, ka vārds pats kļūst par ārēju priekšmetu, kuram prāts var pieķerties un iedziļināties pats sava darba dzīlēs.
Sākumā prāta uzdevums bija tikai radīt instrumentus, taču tas iespējams vienīgi pateicoties noteiktu mehānismu izmantošanai, kuri neapstājas sava objekta ieskicētajās robežās, bet iziet aiz robežām, nonāk ārpusē, līdz ar to dodot prātam nemotivētu papildu darbu.
No tā brīža, kā prāts, vērojot pats savu darbu, sāk sevi uztvert kā savu ideju radītāju vai kā kaut kādu atspoguļošanas iespēju, vairs neeksistē neviens priekšmets, par kuru viņš negribētu veidot Ideju pat, ja šim priekšmetam nav tieša sakara ar praktisku darbu.