Zinātni un zinātnieku apgalvojumus esam pieraduši uzskatīt par reāliem. Tomēr, nenoliedzot zinātnes sasniegumus, būtu jāsaprot jāsaprot, ka zinātnes apgalvojumi ne vienmēr nozīmē absolūto patiesību. Derētu atcerēties, ka zinātnisks un patiess nav viens un tas pats. Zinātnē par patiesu mēdz uzskatīt to, kas dod praktiskus rezultātus. Esam pieraduši, ka zinātnes pētījumu rezultāti dod praktisku pielietojumu, un tāpēc parasti visus zinātnes apgalvojumus uzskata par reāliem.
Protams, dabas zinātnes pētījumi ir tik precīzi, cik to atļauj pielietojamā metodika un tehniskais nodrošinājums. Zinātnieki veic novērojumus un eksperimentus un pēc tam analizē iegūtos rezultātus. Grūtības ar realitāti, īstumu un patiesumu sākas, kad iegūtie mērījumi un novērojumi tiek interpretēti. Tad zinātnieki izdomā hipotēzes un veido modeļus, lai iegūtos eksperimentālos rezultātus (eksperimentus un novērojumus) varētu izskaidrot un pielietot. Zinātnes pētījumu rezultāti tiek izmantoti sabiedrības labā, piemēram, iekšdedzes dzinēji, kodolreakcijas, pesticīdi, gēnu inženierija, radioviļņu iegūšana un uztveršana.
Ja hipotēzes un modelis dod praktiski pielietojamus rezultātus, tad to uzskata par pareizu. Tomēr zinātnes vēsturē ir daudz gadījumu, kad nepatiess modelis dod pareizus (t.i. pielietojamus) rezultātus. Zinātnē hipotēzi uzskata par pierādītu, ja tās modelis precizitātes robežās dod paredzētos rezultātus ar statistiski ticamu atkārtojamību.
Bet pēc kāda laika, uzlabojot mērījamo ierīču precizitāti vai izdarot citus eksperimentus, tiek iegūti rezultāti, kas ir pretrunā ar pierādīto hipotēzi, tad tiek izvirzīta atkal jauna hipotēze un vecā pierādītā hipotēze tiek aizmirsta, vai uzskatīta par daļu no jaunās hipotēzes.
Zinātnes nelaime ir tā, ka pierādītās hipotēzes tiek uzskatītas par absolūti pareizām teorijām, un bieži pat nepilnīgi pierādītas hipotēzes, tiek uzskatītas par pareizām, ja tās dod praktiskus rezultātus. Tā kā zinātne atrodas nepatrauktā attīstībā, tad jebkura pašreiz spēkā esošā teorija nebūtu jāuzskata par akmenī iekaltu un nemainīgu, un absolūtu patiesību. Jāievēro, ka zinātnē katrai teorijai ir pielietojamības robežas, un to bieži aizmirst gan zinātnieki, gan tie, kas popularizē zinātnes teorijas. Tad parādās bīstamas ekstrapolācijas, kad tiek pārsniegtas teorijas pielietojamības robežas.
Daži zinātnes pamatpostulāti tiek uzskatīti par patiesiem, tie pat netiek pierādīti. Piemēram, tāds ir enerģijas nezūdamības likums. Joprojām nav skaidrs, kādās robežās tas ir pielietojams. Tiek uzskatīts, ka visā reālajā pasaulē tas ir spēkā.
Tradicionālās zinātnes galvenais uzdevums ir apmierināt pašas nepieciešamākās sabiedrības vajadzības (pārtika, enerģija, veselības aizsardzība), kas saistītas ar civilizācijas pastāvēšanu, tātad ar materiālās pasaules realitāti. Zinātnes pētījumu rezultāti tiek izmantoti nākotnes prognozēšanai piemēram, laika prognozes (negribētos ticēt, ka tās ir precīzākas par astroloģijas prognozēm), ozona caurumi, ogļskābās gāzes palielināšanās atmosfērā. Tālāk apskatīsim trīs piemērus par realitāti un nerealitāti.