Vispārējā izpratnē psiholoģija ir disciplīna, kuras mērķi visbiežāk ir praktiski cilvēkam raksturīgu mentālu un emocionālu procesu izpēte. Psiholoģijas mērķis ir bezapziņas mehānismu izpēte, lai pilnīgāk izprastu cilvēka psihisko pasauli. Laika gaitā šī disciplīna ļāva atrast psiholoģiskus kritērijus, kuri atspoguļo normāla, margināla un patoloģiska tipa uzvedību. Ar normālu saprot tādu cilvēka uzvedību, kura darbības veids un reakcijas atbilst normai, tas ir, tam, kā pašreizējā situācijā rīkojas un reaģē lielākā cilvēku daļa.
Margināla uzvedība raksturo indivīdu, kura uzvedība atšķiras no parastu mirstīgo uzvedības, bet tas nenozīmē, ka tāds cilvēks ir nenormāls vai bez prāta. Kas attiecas uz patoloģisku uzvedību, tad diemžēl, tā raksturīga cilvēkam, kuram vairāk vai mazāk piemīt mentāla, psihoemocionāla vai psihiska rakstura traucējumi.
Tad rodas vajadzība, atkarībā no konkrēta gadījuma, griezties pie psihologa, psihoanalītiķa vai psihiatra. Uzsvērsim, ka tas nav nekas apkaunojošs, tāpat kā vizīte pie terapeita ar fiziska rakstura problēmām. Šajā gadījumā galvenais griezties pie kompetenta un diplomēta profesionāļa.
Savukārt garīgums ir izvēle, kura pamatojas uz ideju par to, ka cilvēkam piemīt dvēsele, kura viņu saista ar Cēloni, vienlaicīgi imanentu un transcendentālu, kuru var nosaukt par Dievu, Radītāju, Dievišķo saprātu, Visuma apziņu utt.
Tomēr daudzi psihologi, psihoanalītiķi un psihiatri, pēc savas pārliecības, ir materiālisti un noliedz cilvēka garīgo dimensiju un tās, protams, ir viņu tiesības.
Tātad, viņi uzskata, ka cilvēka psihiskā pasaule aprobežojas ar psihosomatiskiem procesiem, kuri tam raksturīgi kā dzīvai un apzinīgai būtnei. Tas nenozīmē, ka viņi izslēdz bezapziņas pastāvēšanu, bet šī bezapziņa, pēc viņu domām, attiecas uz pasauli, kuru mēs nesaprotam, bet kurai tomēr piemīt cerebrālās izcelsmes darbības daba.
Uz šo principu pamatojoties, materiālistiskās psiholoģijas piekritēji uzskata, ka jebkura cilvēka personību nosaka gandrīz vienīgi tas, ko viņš pārdzīvojis savas ģimenes, sociālās vai profesionālās vides ietekmē un izslēdz jebkuru elementu, kurš saistīts ar mūsu pieļautās dvēseles esamību.
Turklāt viņi domā, ka dvēsele nevar dzīvot ilgāk kā miesa un reizē ar nāvi tā zūd. Un tā viņi psihoterapiju izmanto tāpat kā ārsts-terapeits, kurš katrā saslimšanā redz tikai organiskus vai fizioloģiskus traucējumus.
No augstākminētā mēs varam secināt, ka iespējams nodibināt saikni starp garīgumu un psiholoģiju vienīgi tad, ja pēdējā kļūst spirituāla, tas ir, ņem vērā cilvēka dvēseles eksistenci. Dabiski, ka no rozenkreiceru zināšanu viedokļa, tieši šādai psiholoģijas formai jādod priekšroka, jo tā ņem vērā mūsu būtības garīgo dimensiju un ļauj veikt cilvēka uzvedības analīzi daudz plašāk, un tieši tad, kad pieņem karmas un pārdzimšanas jēdzienus.
Bez tam, tā pievērš lielu uzmanību introspekcijai un visam no tā izrietošajam iekšējās pieredzes jomā, ar ko nodarbojas katrs spirituālists.
Bet nedrīkst sajaukt patiesu pieredzi ar mistiskiem murgiem. Pirmajā gadījumā runājam par patiesi mistisku stāvokli, tādu, ko pārdzīvo dvēseles līmenī tās visdievišķīgākajā aspektā. Otrajā gadījumā runā par patoloģisku stāvokli, kuru izraisa mentāli vai psihiski traucējumi.
Piebildīsim, ka īsta mistiska pieredze iespējama salīdzinoši reti, to galvenokārt pavada pozitīvas vai patīkamas sajūtas, tajā laikā, kad mistiskiem murgiem piemīt hroniska forma un tie izraisa negatīvus vai nepatīkamus pārdzīvojumus.
Tas liek domāt, ka jebkuri mistiski meklējumi, lai tie patiešām būtu svētīgi, jāveic psiholoģiski harmoniskam cilvēkam.