1917. gada Kanonisko Tiesību Kodeksā bija skaidri rakstīts, ka “mirušo ticīgo miesa viennozīmīgi ir jāapglabā un to kremēšana ir nosodāma” (1203.1 kan.). Ja viņi tiktu kremēti, to pelnus nevarētu turēt iesvētītos kapos, kā to norādīja Svētais Dienests 1926. gada 19. jūnijā. Baznīca baidījās, ka kremācija varētu nozīmēt atmest ticību augšāmcelšanās patiesībai un vienlaicīgi arī mazinās cieņu pret cilvēka ķermeni, kura devējs ir pats Dievs.
Likumu zināmu modifikāciju šajā jautājumā veica 1963. gada 8. maijā.
Tad jau Ticības Mācības Kongregācija kremāciju pieļāva, taču ierobežotos gadījumos.
Kremēt atļāva tikai epidēmijas, dabas kataklizmu gadījumos, kā arī tādās reizēs, kad nopietni apdraudēta ir sabiedrība.
Šobrīd Baznīca kremāciju pieļauj jebkurā gadījumā, ja tai ir pamatots iemesls, par cik tās motīvs nav kristiešu ticības dogmu noraidīšana un naids pret Katoļu Baznīcu.
Šī mācība ir pamatota jaunajā Kanonisko Tiesību Kodeksā no 1983. gada.
Kodekss iesaka mirstīgās atliekas apglabāt, ar ko tiek izrādīta cieņa pret miesu, vienlaicīgi Baznīca “neaizliedz kremāciju, ja tā nav izvēlēta kā pretošanās kristīgajai mācībai” (KTK 1176.3).
Šajā garā izsakās arī Katoļu Baznīcas Katehisms, kas atgādina, ka
mirušo cilvēku miesai jāizrāda cieņa un mīlestība, kura izriet no ticības un cerības augšāmcelšanās noslēpumam.
Mirušo apglabāšana ir žēlsirdības akts, izrādīts viņu miesai; tā ir Dieva bērnu, kuri ir Svētā Gara mājoklis, godināšana (Nr. 2300).
Šis teksts atkārto teikto Kodeksā: “Baznīca atļauj mirstīgo atlieku kremāciju, ja tā nav ticības apšaubīšana miesas augšāmcelšanās patiesībai” (Nr. 2301).