Visi zina, ka Jēzus ir mesija, uz kuru pamatojas kristīgā reliģija katoļu, protestantu un pareizticīgo. Patiesi, uz viņa personību pamatojas kristietība, bet viņa vēstījumu satur četri Evaņģēliji, galvenie Jaunās Derības teksti. Tomēr, neskatoties uz to, nekas Kristus vārdos neliecina, ka viņš gribēja radīt jaunu reliģiju un vēl mazāk savas personības kultu. Protams, viņš atnāca šajā pasaulē, lai sniegtu mācību, vienlaicīgi humānu un garīgu, bet viņam nebija nodoma šo mācību padarīt par pamatu tik sarežģītai postulātu un rituālu sistēmai.
Nevēloties uzbrukt kristīgajai reliģijai, kas jāciena tāpat kā jebkura cita, var pieņemt, ka Jēzus no sava garīgā līmeņa nebūtu atbalstījis dogmas, kuras, gadsimtiem ejot, pret viņa gribu kļuvušas par viņa dzīves un tā, ko viņš paveica, rezultātu. To pašu varētu teikt par Mozu un Muhamedu, uz kuriem atsaucas jūdaisms un islams. Šajā jautājumā ir skaidrs, ka priesteru paaudzes mainījušas šo vēstījumu raksturu un radījušas ticējumu kopumu, galvenokārt dogmatisku, bet sākumā šie vēstījumi saturēja zināšanas, kuras bija domātas cilvēku apziņas celšanai.
Jēzus pats nekad neteica, ka viņš ir Dieva viendzimušais dēls, kaut gan Evaņģēlijos par viņu ne reizi vien norādīta sakarība Tēvs-Dēls, lai uzsvērtu, ka Jēzus mācekļi un sekotāji viņu uztvēra kā Dieva sūtni (mesiju) un pat kā Dievišķā Vārda iemiesojumu. Tāpēc dažos kristietības tekstos viņu sauc par Cilvēcisko Dievu vai Dievcilvēku. Taču daudzi viņa teiktie vārdi, kuri lasāmi Jaunajā Derībā, liecina, ka viņš sevi neuzskatīja par vienīgo Dieva dēlu un pat apgalvoja, ka visi vīrieši un visas sievietes ir aicinātas veikt tādus pašus darbus, ja ne vēl diženākus, kā viņš. Viņš pats sevi uzskatīja drīzāk par pavadoni, kurš atnācis norādīt ceļu, pa kuru jāiet, lai nonāktu Debesu Valstībā.
Kristīgā reliģija savā ticības mācībā viņu parāda kā vienīgo Dieva dēlu, lai padarītu viņu par Lielo Mesiju, kuru kādreiz zināja un zinās cilvēce, līdz ar to piešķirot viņam vispārēju, ārkārtēju un pārlaicīgu raksturu. Kā zināms, kristīgā tradīcija Jēzu uzskata par Pasaules Glābēju un vēsta, ka viņš bija vienīgais, kurš veicis tādu misiju. Cilvēkam, kurš ir pārliecināts par viņa atstāto aicinājumu un iecietības ideālu, vajadzētu būt tik gudram un izvairīties nenovērtēt arī citu mesiju un praviešu paveikto. Patiesi, neviens nedrīkst uzskatīt savu reliģiju vai filosofiju par izņēmumu vai augstāku par citām.
No rozenkreiceru mācības viedokļa Jēzus nevar būt viendzimušais Dieva dēls kaut vai tāpēc, ka Dievs nav antropomorfa būtne. Citiem vārdiem, Viņš nav pārcilvēks, kuram var piedzimt bērni tādā izpratnē kā cilvēkiem. Kā Kosmiskais Saprāts, pārlaicīgs un bezpersonisks, Viņš no sevis var tikai emanēt visneparastākās dvēseles, kurām uzticēta cilvēku vadīšanas misija, lai nepieciešamības gadījumā pilnīgi vai daļēji neitralizētu viņu kolektīvo negatīvo karmu. Bez tam katram cilvēkam piemīt dvēsele, kura nāk no šī Saprāta avota, tāpēc absolūtā mēs visi esam Dieva dēli un meitas neatkarīgi no mūsu reliģijas.
Katram kristietim Jēzus būtu jāuzskata nevis par vienīgo Dieva dēlu, bet gan par izcilu garīgo vadoni un ideāla cilvēka arhetipu. Tādā veidā rīkojoties, kristietis apliecinātu ticības iecietības paraugu un izpildītu divus vissvarīgākos Kristus baušļus: Mīliet viens otru un Nedariet otram to, ko negribat saņemt paši. Galu galā svarīgi ir nevis tas, kas bija Jēzus tādā nozīmē kā gars, dvēsele, apziņa vai pirmpamats, bet tas, ko viņš paveica un ko mācīja, lai cilvēki varētu pacelties augšup pa garīgās atjaunošanās ceļu.