Jautājums, ko jūs uzdevāt, noteikti ir no liela svara, tādēļ ka meditācijai kā tādai nav nepieciešamība pēc tehnikas. Bet tehnikas ir domātas, lai aizvāktu šķēršļus no ceļa.Tādēļ tas ir jāsaprot ļoti skaidri: meditācijai pašai nav nepieciešamība tehnikās, tā ir vienkārši saprašana, modrums, apzināšanās. Ne modrums ir tehnika, ne apzināšanās nav tehnika. Bet ceļā, lai kļūtu par apzinīgu, ir tik daudz šķēršļu. Gadsimtiem ilgi cilvēki ir krājuši šos šķēršļus tie ir jāaizvāc. Parti meditācija to nevar izdarīt, noteiktas tehnikas ir nepieciešamas, lai to veiktu.
Tādēļ tehniku uzdevums ir atbrīvot ceļu, pāreju, sagatavot augsni. Tehnikas pašas nav vēl meditācija. Ja jūs apstājaties pie tehnikām, jūs esat palaiduši būtību garām. Dž. Krišnamurti visu dzīvi uzstāja, ka nav tādas tehnikas meditācijai. Un rezultāts nebija tāds, ka miljoniem cilvēki sasniegtu meditāciju; galu galā miljoniem cilvēku ieguva pārliecību, ka nav nepieciešama nekāda tehnika. Bet viņi pavisam aizmirsa par to, kā viņi tiks galā ar kavēkļiem. Tā viņi palika intelektuāli pārliecināti, ka nekāda tehnika nav nepieciešama.
Esmu saticies ar daudziem Dž. Krišnamurti sekotājiem, pie tam ļoti tuviem, un sacīju viņiem: “Nekāda tehnika nav nepieciešama es pilnībā piekrītu. Bet vai meditācija ir notikusi ar jums vai ar vēl kādu, kurš klausījies Dž. Krišnamurti?” Lai gan tas, ko viņš saka, ir pilnīgi patiesi, viņš runā tikai par šī pārdzīvojuma pozitīvo pusi. Ir arī otra, negatīvā, puse. Un negatīvajai pusei dažādas tehnikas ir nepieciešamas absolūti nepieciešamas tādēļ, ka tikmēr, kamēr augsne nav sagatavota un visas nezāles izravētas no zemes, jūs nevarat audzēt rozes un citas skaistas puķes. Rozes nekādā veidā nav saistītas ar nezālēm. Bet nezāļu aizvākšana bija absolūti nepieciešama zemei, lai tā būtu piemērota rožu ziedēšanai.
Jūs jautājat: “Vai ir iespējams meditēt bez tehnikas?” Tas ir ne tikai iespējams, bet tā ir vienīgā iespēja. Neviena tehnika nav nepieciešama tik ilgi, kamēr mēs runājam par meditāciju. Bet ko jūs iesāksiet ar savu prātu? Jūsu prāts radīs tūkstoš un vienu grūtību. Šīs tehnikas ir domātas, lai novāktu prātu no ceļa, lai radītu vietu, kur prāts kļūst kluss, gandrīz promesošs. Tad meditācija notiek savas pašas akordā.
Tas nav tehnikas jautājums. Jums nav nekas jādara. Meditācija ir kaut kas dabīgs, kaut kas tāds, kas jau ir jūsos un meklē ceļu uz atklātām debesīm, uz sauli. Bet prāts ietver to no visām pusēm; visas durvis ir aizbultētas, visi logi ir ciet. Tehnikas ir nepieciešamas, lai atvērtu logus, lai atvērtu durvis. Un tajā pašā brīdī visa debess ir jums pieejama, ar visām tās zvaigznēm, ar visu tās skaistumu, ar visiem saullēktiem un saulrietiem. Tikai mazs lodziņš šķīra jūs… tikai mazs salmiņš var iekrist jūsu acī un tas šķirs jūs no tā, lai redzētu plašās debesis, tādēļ ka acis nevar atvērt. Tas ir pilnīgi neloģiski, ka mazs salmiņš vai smilts graudiņš var atturēt jūs no tā, lai redzētu lielās zvaigznes, bezgalīgās debesis. Bet īstenībā tie var tie to dara. Tehnikas ir nepieciešamas, lai atbrīvotos no šiem salmiņiem, no šiem smilšu graudiņiem, kas sakrituši acīs.
Un meditācija ir jūsu daba, jūsu visīstākais potenciāls. Tas ir cits vārds možumam.
Jaunais tēvs, pastaigājoties ar bērnu ratiņos pa parku, izskatījās dziļi mierīgs par gaudošanu, kas izcēlās no bērnu ratiņiem. “Nomierinies, Albert,” viņš klusu teica. “Paliec mierīgs, tu esi labs puisis.”
Vēl viens brēciens. “Nu, nu, Albert,” murmināja tēvs, “savaldi dusmas.”
Kāda māte, garām ejot, piebilda: “Man ir jāapsveic jūs. Jūs pavisam noteikti zināt, kā jārunā ar mazu bērniņu.” Tad, paplikšķinot mazulim uz galviņas, viņa dūdoja: “Kas tevi uztrauc, Albert?”
“Nē, nē,” iejaucās tēvs, “viņu saucis Jānis, Alberts esmu es.”
Viņš vienkārši cenšas saglabāt apziņu: “Albert, turies.” Viņš nevēlas aizmirst, pretējā gadījumā viņš vēlētos iesviest bērnu ezerā.
Meditācija ir vienkārši apziņa bez nekādas piepūles, bezpiepūles modrība; tai nav nepciešama tehnika. Bet jūsu prāts ir tik pilns ar domām, tik pilns ar sapņiem, tik pilns ar pagātni un nākotni tas nav “šeit un tagad”, bet apziņai ir jābūt tieši “šeit un tagad”. Tehnikas ir nepieciešamas, lai sarautu sakaru ar pagātni, lai nogrieztu sapņus par nākotni un lai noturētos šinī momentā tā, it kā eksistētu tikai šis moments. Tad nav nepieciešama nekāda tehnika.
Haimijs Goldbergs apciemoja savu draugu, misteru Kohenu, kurš mira. “Izdari mums pakalpojumu,” teica Haimijs Goldbergs. “Tad, kad tu iesi uz debesīm, vai tu varētu atrast iespēju kā paziņot man par to, vai tur ir beisbols?”
Misters Kohens apsolīja noteikti pamēģināt sazināties ar savu veco draugu, ja vien radīsies tāda iespēja. Tikai pāris dienas pēc tam, kad misters Kohens nomira, Haimijam Goldbergam piezvanīja. “Sveiks, Haimij,” balss teica, “te tavs vecais draugs.”
“Kohen? Patiešām tu?” jautāja Haimijs. “Esi drošs,” atbildēja viņa draugs. “Man ir sliktās ziņas un labās. Vispirms, tur, protams, ir beisbols. Un sliktās ziņas ir tās, ka tava piespēle ir nākamo svētdien.”
Dzīve ir sarežģīta lieta. Ir labās ziņas, un ir sliktās ziņās. Labās ziņas ir, ka nav nepieciešamas nekādas tehnikas; bet sliktās ziņas ir, ka bez nevienas tehnikas tu to neiegūsi.