Domājot par Beidzamo Tiesu, vajadzētu izvairīties no tādiem jēdzieniem, kā atrašanās vieta vai laiks, jo šai tiesai ir tīri garīgs raksturs un tā ir ārpus laika. Tā nerisināsies kādā konkrētā vietā uz zemes, drīzāk katra cilvēka sirdī, katra sirdsapziņā. Pirmkārt, pēdējās tiesas laikā svarīgākais ir atrasties Cilvēka Dēla vaiga priekšā, kura priekšā katrs no mums atskaitīsies par dāvāto dzīvību un laiku.
Šī tiesa nebūs kaut kas „garām ejošs”, tā atklās visā pilnībā to, kāds cilvēks ir patiesībā. Tā atklās visus melus, būs noņemtas visas maskas, zem kurām cilvēki slēpa savu neglītumu un ļaunumu, tā mānot sevi un citus.

Otrkārt, Beidzamajā Tiesā cilvēks saņems maksimālo iespēju iepazīt sevi visā pilnībā, tiks atklāti visdziļākie nodomi, pēc kuriem cilvēks savā dzīvē vadījās, bet kurus iespējams slēpa savā un citu priekšā.

Treškārt, tā kā Vispārīgā Tiesa risināsies katra cilvēka sirdsapziņā, katram būs iespēja iepazīt to labo, ko darījis un kas kļuvis par integrālu viņa dzīves daļu, vai to, ko labu nav darījis, lai gan varēja.

Mēs redzam, ka nav īsti adekvāti jautāt vai Beidzamā Tiesa notiks šeit vai tur, bet ir būtiski atcerēties, ka tā notiek nepārtraukti, nemainīgi, katru dzīves dienu un mirkli. Svarīgs būs tieši tas laika intervāls, kurā cilvēks realizēja savu zemes dzīves laiku, jo tajā risinājās cīņa, starp labo un ļauno, tajā tika pieņemts lēmums, nostāties Dieva pusē vai pret Viņu.

Vienmēr, kad cilvēks pieņem vienu vai otru lēmumu, kad izvēlas labo, atsakoties no ļaunā, viņš pats sevi tiesā.

Tomēr atsevišķi Bībeles teksti norāda, ka Beidzamās Tiesas vieta būs Jošafata līdzenums, kurš atrodas netālu no Jeruzalemes. Tādus secinājumus varam izdarīt no pravieša Joēla vārdiem:

Jo redzi, tais dienās un tai pašā laikā, kad Es likšu griezties atpakaļ Jūdas un Jeruzalemes trimdiniekiem, Es sapulcināšu vienuviet visas tautas, novedīšu viņas Jošafata ielejā un sākšu ar viņām tur tiesāties manas tautas un manas mantojuma tiesas Israēla dēļ (4, 1-2).

Lasot pravieša teikto, būtu tomēr jāņem vērā, ka Jošafata (Jahve šafat) pirmkārt nozīmē Dieva darbību („Dievs tiesā”), bet nevis šīs tiesas norises vietu. Tā ir svarīga patiesība, kura atgādina, ka Dievs vienmēr ir mūsu Tiesnesis, neatkarīgi no laika un vietas.