Parastā nozīmē jēdziens ticība asociējas ar īpašu dzīvesveidu vai reliģiskiem meklējumiem. Tas nozīmē sajūtu, kura mudina cilvēku ticēt Dievam un iespējai iemantot Viņa mīlestību, ievērojot savas reliģijas noteiktus uzskatus. Tātad, ticība sasaucas ar šī viedokļa saturu gan ticības jomā, gan morāles jomā. Tāpēc, lai apzīmētu atbilstošas reliģijas kredo, mēs runājam par kristīgo ticību, jūdaismu, musulmanismu utt.
Bez tam, – daudzi cilvēki kļūst ateisti vai agnostiķi un paziņo, ka tic dzīvei, cilvēkam vai vienkārši tam, ko dara. Jādomā, ka ticība plašā nozīmē pārsniedz reliģijas robežas un var atrast izpausmi arī pasaulīgās lietās. Šī nereliģiskā ticība ir cieņas vērta, jo tā var kļūt par dzīves pamatu, radošu un derīgu gan sev, gan citiem cilvēkiem. Un otrādi, visi zina, ka reliģiskā ticība var kļūt iznīcinoša, ja tā izpaužas fanātisma formās.
Par nelaimi, Dievticīgie neprāši visās pasaules malās ir tādas parādības dzīvs paraugs. Tāpēc mēs redzam, ka ticība Dievam un sekošana reliģiskai ticībai ne vienmēr cilvēku padara labāku. Viss atkarīgs no uzskatiem, uz kuriem balstās šī ticība un no darbības, ar kādu tā izpaužas ikdienas dzīvē.
Kad cilvēks sāk reliģiskus meklējumus, šiem meklējumiem nepieciešama ticība. Jo nav iespējams objektīvi pierādīt Dieva esamību, dvēseli vai pēcnāves dzīvi. Tāpēc tam tic apriori, vēlēšanās vai vajadzības ietekmē, kura var būt iedzimta vai iegūta audzināšanas, dzīves pieredzes rezultātā utt,. taču, lai kāds nebūtu ticības avots, tā cilvēka dzīvē ir balsts un ietekmē cilvēka dzīvi. Visbiežāk tā saistās ar cerību bet tas cilvēkam ne tikai svarīgi, bet arī nepieciešams. Katrs zina, ka cerība liek dzīvot.
Tādā aspektā ticība ir nenovērtējams palīgs, ja, protams, kā teicu, tā ir radoša. Pretējā gadījumā tā ir akluma avots un konfliktsituāciju faktors. Lai ticība palīdzētu kādas konkrētas ticības adeptiem un nenodarītu ļaunu citu ticību piekritējiem vai tiem, kuri nepiekrīt nevienai ticībai, tai jābalstās uz šīs sfēras tikumu iecietību.
Patiešām, jo vairāk cilvēks savā ticībā tolerants, jo labāk viņš citiem parāda to stāvokli, ko pauž viņa reliģija. Jūs ziniet, ka tieši neiecietība sanaidoja reliģijas vienu pret otru un tajā pašā laikā daudzus ticīgos pamudināja uz ateismu.
Ticība nav šķirama no reliģioza dzīvesveida, bet tā it tikpat nepieciešama arī auglīgiem mistikas meklējumiem, piemēram, lai attīstītos mūsu rozenkreiceru mācības virzienā. Patiesi, rozenkreicers, tāpat kā kristietis, jūdaists, musulmanis vai jebkurš cits ticīgais nespēj pierādīt Dieva esamību un citas garīgas kategorijas.
Taču viņa priekšstats par šiem jēdzieniem balstās uz eksperimentālām zināšanām, kuras pārsniedz ticības līmeni. Šajā jomā viņš neaprobežojas ar ticību garīgās dimensijas eksistencei cilvēkā un visā esošajā, bet tiecas iepazīt likumus, kuri viņā un ap viņu darbojas.
Bez tam,- mistiķis savā ticībā nav fatālists.
Tas ir, viņš neuzskata, ka Dievs visu izlemj viņa vietā un vada viņa dzīvi pēc saviem ieskatiem. Mistiķis uzskata, ka viņa liktenis atkarīgs no tā, ko katru reizi izvēlas viņš pats, citiem vārdiem, no tā, kā viņš izmanto savu izvēles brīvību. Tāpēc viņš nekļūst fatālists, kad saskaras ar kādu pārbaudījumu, bet visu uztver mierīgi, pielietodams dievišķo likumu izpratni.
Augstākminētais nozīmē, ka ticība nepieciešama auglīgiem mistikas meklējumiem, bet ar to nepietiek tādā nozīmē, ka aprobežošanās tikai ar ticību Dievam neļauj cilvēkam pašam vadīt savu dzīvi bet tas ir katra cilvēka mērķis.