Kopš seniem laikiem cilvēks uguns elementu godāja augstāk par visiem citiem. Laikam pat visneizglītotākais mežonis redzēja ugunī kaut ko radniecisku tai nenotveramajai liesmai, kas dega viņa dvēselē. Izprast uguns noslēpumaino, spožo, mirdzošo enerģiju – tas bija augstāk par viņa spējām, bet viņš juta tās spēku. Liesma, kura izšāvās no debesīm stipra negaisa laikā zibens veidā, kas gāza kokus un citādi postīja dabu, lika pirmatnējam cilvēkam tajā saskatīt dievu dusmas.Vēlāk, kad cilvēki personificēja dabas elementus un izveidoja vairākus panteonus, viņi deva savai augstākajai Dievībai rokās lāpu, zibeni vai ugunīgu zobenu, bet uz galvas uzlika kroni, kura zeltītie rotājumi simbolizēja saules ugunīgos starus.
Uguns elements noteiktajā līmenī pārvalda kā augu, tā arī dzīvnieku valstību, un tas ir vienīgais elements, kurš spējīgs pakļaut metālus. Apzināti vai instinktīvi katra dzīvā radība godā dienas spīdekli. Saulespuķe vienmēr pagriežas pret saules disku. Atlanti bija saules pielūdzēji, bet Amerikas indiāņi (tālie Atlantīdas seno iedzīvotāju senči) godā Sauli arī šodien un uzskata to par tuvāko Augstākās Gaismas Dāvinātāju.
Vairākas senās tautas uzskatīja, ka saule ir gaismas atspulgs, bet ne tās avots. Par to liecina tas, ka viņi Saules dievu bieži attēloja ar nopulētu vairogu. Šis vairogs, uztverdams Bezgalības gaismu, tālāk to izplatīja pa visām pasaules malām.
Gada laikā saule iziet cauri divpadsmit debesu namiem, kur, līdzīgi Hēraklam, veic divpadsmit varoņdarbus. Ikgadējā saules nāve un augšāmcelšanās – iecienīts bezgalīgi daudzu reliģiju motīvs. Gandrīz vai visu dižo Dievu un Glābēju vārdi asociējās vai nu ar uguns elementu, saules gaismu vai ar tās sakarību mistisko, neredzamo gaismu. Jupiters, Apolons, Hermess, Mitra, Vakhs, Dionīss, Odins, Buda, Krišna, Zoroastrs (Zaratustra), Fu-si, Jao, Višnu, Šiva, Agni , Baldrs, Hiram Abifs, Mozus, Samsons, Jasons, Vulkans, Urāns, Allahs, Oziriss, Ra, Bels, Vaals, Nevo, Serapiss, cars Zālamans – tikai dažas no dievībām un pārcilvēkiem, kuru simboliskie atribūti ņemti no saules spēka manifestācijām, bet viņu vārdi tā vai citādi saistīti ar gaismu un uguni.
Saskaņā ar grieķu mistērijām, dievi, paskatoties lejā no Olimpa, nožēloja to, ka radījuši cilvēku, un, tā arī neapveltot šo primitīvo radību ar nemirstīgu dvēseli, nolēma, ka nebūs liela ļaunuma, ja šie vienmēr karojošie un viens ar otru konkurējošie nepateicīgie cilvēki tiks uz visiem laikiem iznīcināti, bet viņu vietu ieņems daudz cēlāka rase.
Uzzinot par dievu plāniem, Prometejs, kura sirds bija pārpildīta ar mīlestību pret karojošo cilvēci, nolēma atnest cilvēkiem dievu uguni, pateicoties kurai, cilvēce kļūtu nemirstīga un pat dievi nevarētu to iznīcināt. Prometejs aizlidoja uz Saules dieva māju, aizdedzināja mazo spieķīti pie saules uguns un atnesa to Zemes bērniem, brīdinot, ka uguns ir jāizmanto tikai dievu cildināšanai un nesavtīgai palīdzībai. Bet cilvēki bija nesaprātīgi un ļauni. Viņi paņēma Prometeja atnesto dievišķo uguni un sāka ar to viens otru iznīcināt. Viņi sadedzināja savu ienaidnieku mājas, kausēja tēraudu un taisīja zobenus un bruņas. Viņi kļuva vēl patmīlīgāki un iedomīgāki, sāka ienīst dievus, bet tagad viņus nevarēja iznīcināt, jo viņi bija saņēmuši svēto uguni.
Par nepaklausību Prometejs, līdzīgi Luciferam, tika iekalts ķēdēs, turklāt grieķu varonis bija piekalts Kaukāzā pie klints, kur ērglim bija jāknābā viņa aknas līdz tam laikam, kamēr cilvēks kā nākas neapgūs svēto uguni un nekļūs pilnīgs. Šo pareģojumu atrisināja Herakls, kurš uzkāpa kalnā, pārcirta Prometeja ķēdes un atbrīvoja tik daudzus gadsimtus mokām pakļauto cilvēku draugu. Te Herakls simbolizē iesvētīto, kurš, kā par to liecina viņa vārds, nes sevī gaismas slavas atspulgu. Taču Prometejs saules enerģijas nesējs. Dievišķā uguns, ko viņš atnesa cilvēkiem, ir mistiskā būtība viņos pašos, kura viņiem ir jāatgriež un jāatjauno sevī, lai atbrīvotu savu dvēseli, piekalto pie zemisko vēlmju klints.
Saskaņā ar okulto filozofiju, saule patiesībā ir trīskāršs aplis, kuram divas daļas neredzamas. Tas disks, kuru mēs redzam debesīs, ir tikai zemākā viņa saulainās dabas daļa, Demiurga ķermenis ebreji sauc viņu par Jehovu, bet bramīni par Šivu. Simboliski saule tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris ar to trīs saules daļas tiek rādītas viena otrai kā vienādas. Šīs trīs fāzes tiek sauktas par Gribu, Gudrību un Rīcību. Griba ir saistīta ar dzīves principu, Gudrība ar gaismas principu, bet Rīcība vai Berze ar siltuma principu. Ar Gribas palīdzību tika izveidotas debesis un mūžīgā dzīve, kas turpinās bezgalīgajā būtībā; ar Rīcību, Berzi un centību tika radīta Zeme un materiālais visums – Ugunīgās Miglas Valdnieku veidotais, pakāpeniski no izkausēta stāvokļa pārtapa tagadējā, vairāk sakārtotā.
Tā tika radītas Debesis un Daba, bet starp tām varenais tukšums, tāpēc ka Dievs neapzinājās Dabu, bet Daba neapzinājās Dievību. Mijiedarbības trūkums starp šiem diviem apziņas aspektiem līdzinājās paralīzei, kad apziņa izprot ķermeņa stāvokli, bet nervu saišu trūkuma dēļ nevar vadīt viņa darbību. Tāpēc starp dzīvi un rīcību izveidojās saistošais posms, nosaukts par Gaismu vai Saprātu. Gaisma ir sasaistīta kā ar dzīvību, tā arī ar rīcību: tā ir savienošanās aspekts. Saprāts atradās starp Debesīm un Zemi, jo tieši ar viņa starpniecību cilvēks uzzināja par sava Dieva esamību, bet Dievs sāka pārvaldīt cilvēka vajadzības.
Tai laikā, kad dzīve un rīcība bija vienkāršas substances, gaisma bija salikta substance, jo tās neredzamai daļai bija debešķīga daba, bet redzamai zemes. Gadsimtu mijā šī gaisma, kā apgalvo, iemiesojās ķermeņos. Izņemot to, ka ķermeņi sevī nes šīs gaismas zīmogu, varenā garīgā patiesība, kas slēpjas aiz iemiesotās gaismas simbola, ir tāda, ka katras dzīvās radības dvēselē, kuras apziņā ir radies saprāts, dzīvo gars, kuram ir šī saprāta daba. Ikviens patiesi saprātīgs cilvēks, kurš ar savu rīcību izplata pasaulē gaismu, ir gaišs – pateicoties tai rīcībai, kuru tiecas īstenot. Par to, ka gaismai (saprātam) piemīt kā Dievišķā, tā arī zemes daba, liecina vārdi, kas doti šīs gaismas iemiesojumiem, – tos vienlaicīgi sauc par Cilvēku Dēliem un Dieva Dēliem.
Ar Mistēriju iepazīstinātajiem vienmēr stāstīja par triju sauļu pastāvēšanu, pirmā no kurām (Dieva-Tēva izpausme) apgaismoja un sildīja viņu garu, otrā (Dieva-Dēla izpausme) attīstīja un paplašināja saprātu, taču trešā (Dieva-Svētā gara izpausme) baroja un stiprināja viņu ķermeni. Gaisma tas ir ne tikai fizisks, bet arī mentāls un garīgs elements, un templī māceklim lika godāt neredzamo vēl vairāk nekā redzamo, jo viss redzamais ir tikai neredzamā, cēloniskā sekas.
Un, tā kā Dievs ir visu Cēloņu Cēlonis, Viņš dzīvo Neredzamās Cēlonības Pasaulē. Apulejs, saņemdams Mistērijas iesvētību, pusnaktī ieraudzīja saules gaismu tempļa zāles bija spoži apgaismotas, kaut arī tur nebija nekādu gaismekļu. Nedz sienas, nedz pati zemes virsma nav šķērslis neredzamai saulei, jo tās stariem vibrācijas frekvence ir augstāka nekā fiziskajai substancei. Tie, kas spējīgi redzēt, ir ietverti bezgalīgā gaismā un pusnaktī redz sauli, kura apgaismo ceļu zem kājām.
Arī tempļa priesteri spēja izgatavot gaismekļus, kuri bez jaunas uzpildīšanas dega gadsimtiem ilgi. Gaismekļi līdzinājās tiem, kurus parasti sauc par jaunavu gaismekļiem, vai tiem, ko lietoja kapenēs, – tie dega, saņemot no atmosfēras kādu substanci pirmatnējo degvielu.
Džennings Hargreivs atrada vairākas liecības par laikmetiem un vietām, kur tika atrasti tādi gaismekļi. Tomēr vairākos gadījumos tie drīz pēc tam, kad tika atvērtas telpas, kurās tie atradās, dzisa, – varbūt nezināmu iemeslu dēļ sabojāti, tāpēc to noslēpums palika neatklāts. Džennings raksta: Senie romieši prata uz tūkstošiem gadu saglabāt gaismu savās kapenēs ar zelta eļļas palīdzību; ir liecības, ka Henriha VIII valdīšanas laikā, kad slēdza ciet klosterus, tika atrasts gaismeklis, kurš kapenēs dega jau kopš trešā gadsimta no Kristus dzimšanas apmēram tūkstoš divsimts gadus. Divus tādus pazemes gaismekļus var redzēt Holandē Leidenes pilsētas rietumu Muzejā. Pāvesta Pāvila III laikos bija atrasts vēl viens gaismeklis Tullijas, Cicerona meitas, kapenēs, kuras bija slēgtas tūkstoš pieci simti piecdesmit gadus.
Blavatskas kundze Atmaskotajā Izīdā apraksta vairākas mūžīgo gaismekļu izgatavošanas receptes, bet parindē norāda, ka pati tādu redzēja, to izgatavoja hermētisko mākslu māceklis. Šis gaismeklis bez degļa dega sešus gadus pirms viņas grāmatas publicēšanas.
Nedziestošais gaismeklis bez šaubām, labākais Mūžīgā Visuma Uguns simbols. Ķīmiskā zinātne noliedz tāda radīšanas iespēju, bet faktam, ka dažu tūkstošu gadu laikā tādu ticis izgatavots un atrasts diezgan daudz, ir jāpasargā mūs no pragmatisma. Tibetiešu magi-lamas izgudroja apgaismošanas sistēmu ar zaļi-balto fosforiscējošo sfēru palīdzību, kuras spēja pēc priesteru pavēles pastiprināt spīdēšanu. Kad visi izgāja no istabas, spīdēšana pamazām bālēja, līdz no tās palika pastāvīgi mirdzoša dzirksts.
Šo šķietamo brīnumu izskaidrot nav vieglāk kā citus. Tibetā ir svētais koks, kurš ik gadu nomet garozu; kad vecā garoza nolobās, uz stumbra kļūst redzams uzraksts tibetiešu rakstībā. Līdzīgi noslēpumi, kurus atklāj tā sauktajās mežonīgajās un primitīvajās kultūrās, ir cienīga atbilde uz zobgalīgo attieksmi pret citu rasu kultūru, kas plaši izplatīta starp baltajiem cilvēkiem.
Britu priesteri-druīdi, kuri saulē redzēja Augstāko Dievību, saules starus izmantoja upurēšanas uguns aizdedzināšanai. Viņi to darīja ar īpašā veidā apstrādātu kalnu kristāla gabala vai akvamarīna palīdzību, kuru Augstākais Druīds nēsāja saktas vai siksnas sprādzes veidā. Tādai saktai, kā tika uzskatīts, piemita spēja piesaistīt dievišķo uguni no debesīm un koncentrēt enerģiju cilvēka vajadzībām. Sakta, protams, kļuva par aizdedzināmo stiklu. Senās tautas tik ļoti godāja uguni un saules gaismu, ka nepieļautu, lai viņu upurēšanas uguns tiktu aizdedzināta citā veidā un ne no saules staru koncentrēšanas. Dažu senu tempļu griestos bija iemontētas speciālā veidā sakārtotas lēcas – tā, ka katru gadu vasaras saulgriežu laikā pusdienas saules stari, izejot tām cauri, aizdedzināja šim gadījumam sagatavotos altāra gaismekļus. Priesteri to uztvēra tā, it kā uguni būtu aizdedzinājuši paši dievi. Hu godam, augstākajai druīdu dievībai, Britānijas un Gallijas tautas katru gadu svinēja uguns aizdedzināšanas svētkus, no kuriem aizsākās mūsu Jāņu diena.
Viens no iemesliem, kāpēc druīdi godāja svēto āmuli, bija tāds, ka daudzi priesteri ticēja, ka tā svētās sēklas nonāk zemē ar zibeņiem, kuri iesper kokā. Druīdi godāja āmuli arī tāda iemesla dēļ, ka tas ilgi nenovīst, kad tiek nogriezts. Senie priesteri, augsti novērtējot āmuli par tuvo radniecību astrālajai gaismai, bet kurš patiesībā pārstāv zemes astrālo ķermeni, atklāja, ka šis augs ir varens ēterā cirkulējošās noslēpumainās kosmiskās uguns uztvērējs.
Elifass Levi savā Maģijas vēsturē raksta: Druīdi bija priesteri un dziednieki, kuri dziedināja ar magnētisma palīdzību un uzlādēja amuletus ar saviem fluīdiem. Kā universāls līdzeklis viņiem kalpoja āmulis un čūsku olas, jo tie īpašā veidā pievilka astrālo gaismu. Personifikācija, ar kādu āmuļus atdalīja no koka, piešķīra šim augam tautas cieņu, jo tā pārliecinājās par āmuļa spēcīgajām magnētiskajām īpašībām. Zinātnes progress, veicot magnētisma parādības pētījumus, kādreiz mums atklās āmuļa īpatnību noslēpumu. Tad mēs sapratīsim, kādā veidā šie porainie stiebri uzsūc no augiem viņu dziednieciskās īpašības un piepildās ar to sulām. Sēnes, trifeles, koku piepes un dažādas āmuļu sugas apzinīgi izmantos medicīnas zinātne – jauna, pateicoties savai senatnei.
Daži augi, minerāli un dzīvnieki sakarā ar sevišķu uzņēmību pret astrālo uguni tika uzskatīti par svētiem visās tautās. Par īpašu dzīvnieku magnētisma paveidu var kalpot kaķis, kuru Ēģiptes pilsētā Bubastē uzskatīja par svētu. Katrs, kurš tumsā glāstījis kaķi, ir redzējis fosforizējošas zaļganas dzirksteles elektrisko izlādēšanos. Dievietes Bastas, kura kaķus uzskatīja par svētiem dzīvniekiem, tempļos īpašu cieņu baudīja trīskrāsaini kaķi, tāpat visi citi kaķu dzimtas pārstāvji, kuriem acis bija dažādā krāsā. Neparasti jūtīgi pret kosmisko uguni izrādījās daži minerāli, kā, piemēram, magnētiskā rūda un rādijs, bet augu valstī daudzi parazītaugi. Viduslaiku magi savā tuvumā turēja konkrētus dzīvniekus tādus kā sikspārņi, kaķi, čūskas, pērtiķi, – jo viņiem piemita spēja saņemt astrālās uguns spēku no šiem dzīvniekiem un izmantot saviem mērķiem. Tāda paša iemesla dēļ ēģiptieši un daži grieķi tempļos turēja kaķus; čūskas bija neatņemams Delfu orākula atribūts. Čūskas aura viens no skaistākajiem skatiem, kas pieejams gaišreģiem, bet noslēpumi, kurus šī aura atklāj, izskaidro, kāpēc čūsku uzskata par daudzu tautu gudrības simbolu.
Faktu, ka kristietība saglabājusi (vismaz daļēji) primitīvo senatnes uguns pielūgšanu, apstiprina daudzi tās simboli un rituāli. Vīraka kūpināšana, ko tik bieži praktizē kristiešu baznīcās, ir pagānisma simbols, kurš saistās ar cilvēka dvēseles atdzimšanu. Vīraka kūpināmais trauks simbolizē cilvēka ķermeni. Vīraks, kurš pagatavots no dažādiem augiem, ir dzīvības spēks ķermenī. Degošā uguns tas ir garīgais pirmsākums, kas slēpjas cilvēka materiālā organisma dzīlēs. Tā ir garīgā dzirkstele bezgalīgi maza dievišķās liesmas, Lielās Visuma Uguns, daļiņa. Tāpat kā dzīvības dzirkstele pakāpeniski sadedzina vīraku, cilvēka garīgais aspekts atdzimšanas procesā sadedzina visus rupjos ķermeņa elementus, pārvēršot tos par dvēseles spēku (kuru simbolizē dūmi). Neskatoties uz to, ka dūmi izsaka jūtamu, fizisku substanci, tie tomēr ir ļoti viegli un paceļas debesīs; tā arī cilvēka dvēsele patiesībā ir fizisks elements, bet, pateicoties šķīstīšanai un garīgās uguns trauksmei, tā iemanto nemanāmas īpašības. Par spīti tam, ka veidota no zemes substances, tā kļūst tik viegla, lai kā aromātiska smarža sasniegtu Dievu.
Daudzi zinātnieki turas pie viedokļa, ka krusts ieguvis savu formu no sengrieķu instrumenta, kurš bija domāts Nīlas plūdu prognozēšanai no tā sauktā Nilometra. Citi uzskata, ka šī simbola avots divas sakrustotas nūjiņas, ko senās tautas izmantoja uguns iegūšanai ar berzes palīdzību. Zvanu torņu un kristiešu baznīcu torņu smailes, arī mūsdienu baznīcu torņi sniedzas līdz ēģiptiešu uguns obeliskiem, kurus uzstādīja augstāko dievību svētnīcu priekšā. Uguns simbols ir visas piramīdas, bet sirsniņas, ko zīmē uz apsveikumiem svētā Valentīna dienā, ir vienkārši otrādi apgāzta sveces liesma. Tikpat sena izcelsme ir maiju stabam kādreiz tas vienlaicīgi simbolizēja fallu un kosmisko uguni.
Visur izplatītais paradums orientēt baznīcas uz austrumiem, bez šaubām, ir vēl viens apliecinājums tam, ka saules pielūgšana nav beigusies. Praktiski vienīgie, kas šos noteikumus neievēro, ir arābi. Muhamedāņi savus torņus orientē uz Meku, bet arī viņiem ir noteiktas lūgšanu stundas, kuras nosaka pēc saules. Pagānisma paliekas ir apaļās logu ailes un efejām noaugušās sienas, jo efejas lapu formas dēļ uzskata par Bakha simbolu šo augu vienmēr kultivēja uz grieķu saules dievu svētnīcu sienām.
Kristiešu baznīcu altāru zeltītais rotājums gudram vērotājam atgādina par to, ka zelts tas ir saules metāls, jo (pēc alķīmiķu domām) tas ir saules stars, kas kristalizējies zemē. Sveces, kas tik bieži rotā altārus, turklāt visbiežāk nepāra skaitlis, liek atcerēties par to, ka nepāra skaitlis saistīts ar sauli. Trīs sveces simbolizē trīs saules fāzes (lēktu, dienvidu un rietu) un tādējādi kļūst par Trīsvienības simbolu. Septiņas sveces saistītas ar planetārajiem eņģeļiem, kurus jūdi dēvē par elohimiem un kuru skaitliskā un kabalistiskā nozīme ir septiņi. Pāra skaitļi 12 un 24 saistīti ar zodiaka zīmēm vai diennakts stundu gariem, kurus persieši sauca par izīdām. Viens gaismeklis simbolizē Vienīgo, Augstāko, Neredzamo tēvu, bet sarkanā uguntiņa, kas pastāvīgi deg virs altāra, ir upuris Demiurgam Jehovam jeb Valdniekam, Kurš Piešķir Formas.
Eļļa, lai varētu degt liesma, ir tas pats, kas cilvēka garam asinis. Tāpēc eļļu kā šķidrumu, kas simbolizē saules spēku, bieži izmanto iesvaidīšanas rituālos. Eļļu, kas satur saules spēku, bagātīgi izmanto Tālajos Ziemeļos, kur nepieciešams, lai organisms saglabātu siltumu. No tā arī radusies eskimosu nosliece uz vaļu tauku ēšanu.
Pats vārds Kristus ir pietiekams pierādījums tam, ka uguns un uguns pielūgšana pēc būtības ir divi neatņemami kristīgās ticības elementi. Saules staros senatnē saskatīja Debesu Jēra asinis, kurš nomira pavasara saulgriežu dienā par cilvēku grēkiem un ar savām asinīm (saules stariem) samaksāja par visu cilvēci.
Senās Ēģiptes Mistēriju skolās mācīja, ka asinis ir apziņas virzītājspēks. Uzskatīja, ka cilvēka gars plūst reizē ar asins straumi, un tāpēc nav koncentrējies kaut kādā vienā ķermeņa daļā. Tas pārvietojas ar domas ātrumu, tāpēc sava es apziņa, ārējā uztvere un sajūtas var ar gribasspēku lokalizēt jebkurā ķermeņa daļā. Iesvētītie asinis uzskatīja par mistisku šķidrumu, pēc rakstura par kaut ko gāzveidīgu, kas kalpoja par cilvēka garīgā aspekta uguns izpausmes līdzekli. Pārvietodamās pa organismu, šī uguns baro un atdzīvina visas tā daļas, tādā veidā nodrošinot pastāvīgu garīgā aspekta kontaktu ar visiem tā materiālajiem turpinājumiem. Par ķermeņa un asins spēka avotu mistiķi uzskatīja aknas. Tādējādi papildu nozīmi iegūst arī centurions, kas caurdūra Kristus aknas, un ērglis, kurš knābāja Prometeja aknas, nolemjot viņu ilgstošām mokām.
Okultisms māca, ka tieši aknu esamība atšķir dzīvniekus no augiem un ka, no mistiskā viedokļa raugoties, sīkbūtnes, kurām piemīt spēja kustēties, bet nav aknu, pēc garīgas būtības pieder augu valstij. Aknas pārvalda Marss, kurš pārstāv saules sistēmas enerģijas avotu un visām tās radībām sūta sarkanos dzīvības starus. Saskaņā ar filozofu atziņām, planēta Marss, kuru pārvalda Samuels, ir pārvērsts Saules Logosa Grēcīgais Ķermenis, sākumā būdams kā Dieva Radības Pirmajie Iedzīvotāji, kura enerģija tagad izklīst ar saules uguns palīdzību. Samuels, starp citu, bija Kaina tēvs, pateicoties kuram daļa cilvēces saņēma garīgo uguni, ar kuru tie atšķiras no Sifa dēliem, kuru tēvs bija Jehova.
Ēģiptieši uzskatīja, ka vīnogu sula ir substance, kas visvairāk līdzinās cilvēka asinīm. Viņi ticēja, ka vīnogulāji savu spēku iegūst no zemē guldītajiem mirušajiem. Šajā sakarā Plutarhs raksta: Kas attiecas uz vīnu, tad tie, kuri Viņam kalpo Heliopolē, to vispār nenes svētnīcā citi to lieto, bet maz bet sākumā to nedzēra un neziedoja Dievam kā kaut ko patīkamu; gluži pretēji vīnu uzskatīja par to cilvēku asinīm, kuri kādreiz karoja ar dieviem; kad viņi krita un saplūda ar zemi, no viņiem izauga vīnogulāji. Tāpēc dzeršana cilvēkus padara trakus un nesaprātīgus, it kā viņi būtu senču asiņu pārņemti. (Par Izīdu un Ozīrisu).
Viduslaiku magi bija pārliecināti, ka spēj pārvaldīt katru cilvēku, ja iegūst mazliet viņa asiņu. Ja glāzi ar ūdeni uz nakti atstāj istabā, kurā guļ kāds cilvēks, tad nākamajā rītā ūdens ir uzņēmis tik daudz viņa psihiskā starojuma, ka tas, kurš pārvalda atbilstošas metodes, spēj no šī ūdens iegūt pilnīgu informāciju par istabas iemītnieku un viņa raksturu. Šī informācija fiksējas kā smalka substance, kuru viduslaiku transcendentāļi nosauca par astrālo gaismu, neiznīcināmu un visuresošu ugunīgu substanci, kura saglabā neskartu informāciju par visu – jebkurā Dabas daļā notiekošo.
Pateicoties stariem, kuri nāk no saules, tā asociējas ar krēpjainu zvēru karali lauvu. Smalks mājiens par saules stariem nojaušams zeltmataino saules dēlu daudzu tautu glābēju garajās matu cirtās. Sauli pielūdza kā debesu valdnieku, un zemes valdnieki, cenzdamies uzsvērt savu varu, bija laimīgi, ja nosauca sevi par mazajām saulēm, tajā laikā, kad viņu vasaļus uzskatām par planētām, kurus silda centrālā spīdekļa slava.
Augstāko būtību katrā dabas valstībā arī pielūdza kā saules simbolu. Par piemērotāko saules diska pārstāvi uzskatīja gudrāko no kukaiņiem – vaboli skarabeju, par apgarotāko putnu ērgli, stiprāko zvēru lauvu. Šī iemesla dēļ Lielie Moguli savā karogā attēloja lauvu, Cēzars un Napoleons par savas cieņas simbolu izraudzījās ērgli. Caru troņi sākumā izskatījās kā zelta stīpa un norādīja, ka to īpašniekiem pieder daļa saules dievišķās varas. Ar laiku kroņa forma kļuva stilizēta. To izrotāja ar dārgakmeņiem, staru skaits mainījās, līdzība ar sauli vairs nebija tik saskatāma.
Saules spēka simbols ir arī nimbs, kuru tik bieži attēlo ap kristietības svēto un pagānu dievu galvu. Saskaņā ar senatnes noslēpumiem, cilvēka garīgajā tapšanā pienāk brīdis, kad mistiskā eļļa, lēnām paceldamās gar mugurkaula kanālu, beidzot sasniedz smadzeņu vietu, kur iegūst skaistu zeltainu mirdzumu un sāk starot uz visām pusēm. Starojums ir tik spēcīgs, ka galvaskauss to nespēj aizturēt un tas staro uz ārpusi, sevišķi spēcīgi kakla aizmugures daļā, kur augšējais mugurkaula skriemelis savienojas ar kakla skriemeli. Tieši šo starojumu, kas vēdekļa veidā izplūst ap galvas pakauša daļu, reliģijas māksla attēlo kā svēto nimbu. Šī gaisma vainago cilvēka atdzimšanu un ir daļa no smalkajiem (auras) ķermeņiem.
Tāda aura ievērojami ietekmēja reliģiskajās ceremonijās lietotā apģērba krāsu un piegriezumu. Gan gaišzilais tērps ar zeltu, par kuru raksta Alberts Paiks, gan visu reliģiju hierarhu daudzkrāsainais apģērbs simbolizē šīs neredzamās emanācijas, kuras ieskauj cilvēku un kuru krāsa mainās ar katru jaunu domu vai sajūtu. Pēc šīm aurām senie priesteri un filozofi izvēlējās sev mācekļus, kuri tiešām spēja pieņemt viņu gudrību. Jūdu pirmā mācītāja Slavas apģērbi, kā smalki norāda Josifs (Flavijs), ir simboliski. Balts linu audums nozīmē tīru fizisko dabu, daudzkrāsaini apģērbi atbilst astrālajam ķermenim, gaišzils augstākā garīdznieka tērps garīgo dabu, violeta krāsa simbolizē apziņu, kuru veido divi aspekti garīgais un materiālais.
Ēģiptiešu mistērijās nereti attēloja saules starus, kuri plūda cilvēka rokās. Šāds attēls atrasts uz troņa nesen atklātajās Tutanhamona kapenēs. Senatnē roka tika attēlota kā gudrības simbols, jo ar to pacēla kritušos, bet par viszemāk kritušajiem uzskatīja neizglītotus cilvēkus. Saules spēja iztvaicēt ūdeni ir simbolisks garīgā procesa attēlojums, kad saules staros, kuri satur trīskāršu garīgu spēku ticību, cerību un mīlestību, – paceļas jeb izgaismojas un tiecas augšup cilvēka dievišķā daba.