„Patiešām, ja viņš ir pilnīgi atšķirts no Gaismas, kā viņš varēs aizdegt savu lāpu, kurai jākalpo tam kā pavadonim? Kā varēs tas, tikai uz savām spējām paļaudamies, radīt Zināšanas, kuras likvidēs visas šaubas? Šie atspīdumi un realitātes vīzijas, kuras viņš, kā tam liekas, sajūsmā atklāj savā iztēlē, – vai tās nezūd jau pirmajā pārbaudes mirklī? Un, kad radīti šie nedzīvie, nemateriālie fantomi, vai viņš nesajūt pienākumu tos drīz vien aizstāt ar jaunām ilūzijām, kuras piemeklēs tas pats liktenis un kuras viņu atstās vislielākajā neziņā?

Lai svētīts viņš, ja viņa kļūdu vienīgais cēlonis bija viņa vājība! Viņa stāvoklis nebūtu tik skumjš, jo, tā kā pēc savas dabas mierinājumu viņš var rast tikai īstenībā, tad, jo smagāki būs pārbaudījumi, jo labāk tie kalpos, lai vestu viņu uz vienīgo, nolemto mērķi.

Taču viņa kļūdu cēlonis ir viņa nenoteiktās tieksmes: mēs redzam, ka tā vietā, lai sev par labu izlietotu atlikušos spēkus, viņš gandrīz vienmēr tos vērš pret savas Būtības Likumu; un tā vietā, lai apstātos tumsā, kura viņu ielenc, viņš ar savām rokām aizsien sev acis.

Un tad, kad viņš neredz ne mazāko gaismiņu, viņu aizrauj izmisums un tumsa un viņš pats metas bīstamās takās, kuras uz visiem laikiem aizved viņu no īstā ceļa. Un cilvēka gara tumsība turpinās šī vājību un neuzmanības sajaukuma dēļ – tāds ir pastāvīgas nekonsekvences spēks; un tā nu iznāk, ka, zaudējot savas dienas bezvērtīgos un veltīgos pūliņos, nav jābrīnās, ka darbs nenes nekādus augļus vai ka pēc tam paliek tikai rūgtums.

Jā, ja Taisnības Princips ir taisnīgs un visuvarens, tad mūsu ciešanas ir skaidrs pierādījums mūsu maldiem, tātad mūsu brīvībai; tāpēc, kad mēs redzam cilvēku, kurš pakļaujas ļaunuma ietekmei, mēs varam apgalvot, ka viņš tam pakļaujas labprātīgi, jo tikai no viņa paša atkarīgs lēmums ļaunumam pretoties vai no tā novērsties; tāpēc nevajag meklēt citu cēloni viņa nelaimēm, izņemot to, ka viņš pēc savas gribas novērsies no Taisnības Principa, ar kuru varēja sasniegt stabilu dzīvi un laimi.

Tāpēc viņš cieš tikai no tā, ka novērsies no taisnības Principa; tāpēc, ka tikai no tā mirkļa, kad cilvēki no tā novēršas, viņi kļūst nelaimīgi. Ļaunuma Principa ciešanas ir tikai sodīšanas sekas, jo Taisnīguma Principam sakarā ar savu universālo dabu, jāiedarbojas uz viņu tāpat kā viņš iedarbojas uz cilvēku; ja viņš izcieš sodu, tātad viņš pats pēc savas gribas ir pārkāpis Likumu, kuram vajadzēja nodrošināt viņam laimi; tātad ļauns viņš kļuva pēc savas gribas.

Tas mums ļauj teikt, ka tad, ja ļaunuma Autors būtu pareizi izmantojis savu brīvību, viņš nekad nebūtu šķīries no Taisnības Principa, un ļaunums varētu rasties tikai nākotnē; pēc šī paša principa, ja šodien tas izmantotu savu gribu savā labā un vērstos pie Taisnības principa, viņš vairs nebūtu ļaunums un ļaunums vairs neeksistētu”.