«Lūk, kapenes bez līķa –

Ir viens un tas pats».

(Nicolas Barnaud, «Theatrum Chimicum», III, 744.lpp.) Vienā no labākajiem saviem darbiem „Katedrāļu noslēpumi”, kas veltīts tikai materiālās Alķīmijas Mākslai, Fulkanelli ievadā, kuru pats rakstīja un kuru piedēvēja E.Kansiljē /Eugène Canseliet/ (par ko liecina Buše – piez.), raksta:

„Patiesi, Galvenā Arkāna Atslēga ir attēlota vienā no figūrām, kas rotā iepriekšējo darbu. Tā ietverta tikai Krāsā, zināmā darba agrās stadijas Amatniekam…”

Šī krāsa ir parādīta grāmatas pirmajā gravīrā, kurā redzama Lejasēģiptes aina un lepns Sfinkss profilā, kuram blakus atrodas retorte, anators un „Mutus Liber”, ar atvērtu pirmo gravīru, kā arī uz cilvēka galvaskausa stāvošs sardoniska izskata krauklis ar izplestiem spārniem.

Šim noslēpumainajam simbolu krājumam vajadzētu vedināt aizdomāties par Senās Ēģiptes galvaspilsētu Memfisu, kura bija dibināta Menesa valdīšanas laikā. Mūsdienās Memfiss apzīmē tumsu. Tādu etimoloģiju var konstatēt, izejot no vārda „smirdošs” (mephitic), kurš nozīmē arī slikti smakojošu gāzi. Tādā veidā mēs atrodamies hermētiskajā trūdēšanas stadijā. Ja par to rodas kādas šaubas, tad tās atspēkos gravīrā attēlotais Hermētiskais krauklis. Savukārt galvaskauss mūsu atmiņā modinās vārdus no Svētajiem Rakstiem: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jņ 12,24)

Un tā, Darba sākumā noteikti jānotiek Trūdēšanai, kura simbolizē „caput corvi” (kraukļa galva – tulka piez.). Septiņiem kaislīgiem ķermeņiem ir jāizzūd, un līdz ar tiem arī septiņiem nāves grēkiem, kopā ar kuriem izzudīs septiņi galvenie maldi, kuri aptraipa Dvēseli. Tie arī ir septiņas Pūķa galvas no Jāņa atklāsmes grāmatas, pretstatā septiņiem tikumiem: četriem Kardināliem un trim Teoloģiskiem.

Nav nekāda labuma virzīties tālāk, kamēr netiks izieta šī neizbēgamā stadija. Pievērsīsimies Seno Meistaru vārdiem:

„Pirmkārt, Ķermenim nepieciešams sadalīties, kļūt par atvērtām Durvīm, lai ļautu Dabai īstenot savu darbu…” (Setons, Kosmopolīts /Seton, Cosmopolit/ „Novum lumen chymicaum de lapide Philosophorum”),

jo:

„No elementu, kuri ir Sēra un Merkūra komponentes, tīrības vai tīrības trūkuma, būs atkarīgs, kādi metāli radīsies: pilnīgi vai nepilnīgi” (Rodžers Bēkons /Roger Bacon/, „Alķīmijas spogulis” /Speculum alchemiae/),

un:

„Nebūs iespējams tam nogaidīt, netrūdot” (Hugins no Barmas /Huginus à Barma/, „Proves akmens”).

Tagad nav nekādu šķēršļu, lai Kandidāds nenonāktu līdz mūsu viedoklim, ja vien viņš piekritīs tos pieņemt vienreiz un uz visiem laikiem, ka visas drumstalas un daļiņas, iegūtās lekcijās, bieži vien slikti apgūtas, un arī iegūtās mācībās, kuras neatbilst doktrīnai, bet, kurām viņš vēlas sekot un izmantot praksē, nav nekas cits, kā tikai šķērslis viņa mistiskajā ceļojumā. Šīm pseido-zināšanām un maldīgai gudrībai nav pilnīgi nekādas nozīmes. Kandidātam ir jāapzinās, ka:

„Vulgārā ķīmija – tā ir Dabas veidoto struktūru saārdīšanas māksla, savukārt Hermētiskā ķīmija – māksla strādāt kopā ar Dabu, lai uzlabotu tās veidotās struktūras” (Doms Perneti /Dom Pernety/, „Ģrieķu un ēģiptiešu mīti”).

„Ievēro, ka Vīra un viņa laulātās draudzenes savienība noris, pirms viņi noņems no sevis savu apģērbu un rotas, gan no savas sejas, gan visas miesas, un tādi viņi ieiet arī Kapenēs, tikpat tīri, kā ienākot šajā pasaulē” (Basils Valentīns, „Gudrības Divpadsmit Atslēgas”).

Un tikai pēc tam, kad viss būs attīrīts, uz sākotnēji jau sairšanai nolemtas garīgo uzskatu sistēmas drupām, Kandidāts reiz spēs turpināt pilnīgi jaunu ceļu:

„Tu uzzināsi, ka pilnīga meistarība sastāv vairāk no šķīšanas, nekā no sabiezēšanas… ” (Alberts Lielais /Albertus Magnus/, „Grāmata ar astoņām nodaļām”).