Lūgšana, meditācija un apcere. Izvairoties no striktām definīcijām, padomāsim, kas varētu būt raksturīgs katrai no šīm māsām. Sāksim ar lūgšanu – laikam relatīvi visvienkāršāk saprotamo no trijotnes. Tomēr, neskatoties uz it kā vienkāršību, ir šķautnītes, ar kurām domās un vārdos es vēlētos mazliet paspēlēties.

Viena no kolorītākajām „Mērnieku laiku” epizodēm ir Ķenča lūgšana. Jautājums, ko uzdevu pats sev šo pārdomu sakarā – vai patiesi tā bija lūgšana? Gan lūgšanai, gan prasīšanai ir kopēja iezīme – [augstāka spēka] uzruna ar sākotnēju uzstādījumu kaut ko sekmēt. Bet kas ir tas īpašais, kas lūgšanu atšķir no prasīšanas (savtīgums kā kritērijs tomēr vienmēr nederēs, jo prasīt jau var ne tikai kaut ko sev; prasīt var priekš tuviniekiem, tautas, galu galā, priekš cilvēces un pasaules)?

Iezīme, kas lūgšanas gadījumā ir ļoti īpaša – patiesi lūdzot cilvēks nostājas Radītāja un Esamības priekšā „novilcis nost” savu ego vai vismaz daļu no tā. Prasīšanas gadījumā tā tas nenotiek. Savukārt, cilvēka stāvēšana Esamības priekšā bez ego ir orgasmiska atdošanās Esamībai. Tātad lūgšana varētu būt uzruna ar sekojošu atdošanos Uzrunātajam (lūdzu, nepārprast, šeit neiet runa par kaut kā lūgšanu kaimiņam vai kaimiņienei! Pie kam kaimiņu gadījumā tā tomēr vairāk vai mazāk paliks prasīšana, kaut arī uzruna ietvers vārdiņu „lūdzu”).

Zem meditācijas nosaukuma tiek paliktas dažnedažādas lietas. Kopējā iezīme – tās visas ir darbības, kad kaut kas apzināts tiek darīts ar domājošo prātu vai domājošajā prātā. Tā attiecas gan uz prāta koncentrāciju, gan tieši otrādi, uz atbrīvošanu, gan vizualizācijas procesiem (kas arī varētu piederēt pie koncentrācijas un tomēr nav gluži tas pats). Šo dažādo procesu palikšana zem meditācijas jēdziena ir iesakņojusies pamatīgi un, acīmredzot, ir jāpieņem bez šķēpu laušanas; tiesa, katru reizi jēdzienu sastopot, katram pašam ir jāapzinās, kas ar meditāciju konkrētajā gadījumā ir domāts.

Man gribētos teikt, ka meditācija ir domājošā prāta apzināta nomierināšanās un apzināta BŪŠANA rāmā prāta stāvoklī, saplūsmē ar Esamību. Šādi traktējot, starp meditāciju un lūgšanu ir divas būtiskas atšķirības:
1) meditācijā nav sākotnēji apzinātā uzrunājošā momenta;
2) patiesā lūgšanā ego tiek „novilkts nost” jau sākumā, meditācijas gadījumā tas „izšķīst” līdz ar prāta nomierināšanos.

Varbūt mazliet mazāk populāra no māsām ir apcere. Taču tas nenozīmē, ka mazāk interesanta un mazāk svarīga.

Iedomāsimies ziedu pļavu tās kopējā veidolā – ar atsevišķiem smaržīgiem ziediem un ziedu pušķīšiem, zaļo zāli, zumošām bitēm, vēju šalkoņu apkārtējos kokos, putnu dziesmām un sienāžu sisināšanu. Vērosim vienu pļavā esošu ziedu pušķīti un, paturot redzeslokā gan pārējo ainavu, gan visas apkārtesošās smaržas, skaņas, mēģināsim to vārdos aprakstīt. Mēs šo pušķīti esam it kā izņēmuši no visa kopējā un tomēr neesam to „nogriezuši”, jo tas tomēr mūsu redzeslokā ir palicis sasaistīts ar visu pārējo. Mūsu pasaules uztvere to ļauj darīt. Taču, ja mēs mēģināsim pastāstīt par ziedu pušķīti kādam citam, mums būs tas „jānogriež”, jo pateikti vārdi nespēj ietvert visas kopsakarības.

Līdzīgi kā ar ziedu pušķīti – apcere ir mierīgas, rimtas pārdomas par kādu lietu, parādību vai procesu, nezaudējot to sasaisti ar pārējo kopumu. Tāpēc apcere parasti atspoguļo Īstenību. Jo rimtākas būs pārdomas (lasi – mierīgāks prāts), jo pilnīgāka un plašāka būs sasaiste ar visu pārējo. Ar apcerēto, protams, var padalīties. Tikai nevajag brīnīties, ka klausītāji var nesaprast. Jo tas, ar ko notiek padalīšanās, atkal nav nekas vairāk kā „grieztie ziedi”.

Mēģināju rotaļājoties aprakstīt šos trīs jēdzienus, taču aicinu atcerēties – dialoga gadījumā absolūtas un pilnīgi korektas definīcijas nemaz nav tik svarīgas. Ja var saprasties vispār bez vārdiem, nevajadzētu būt problēmām „nolasīt” sarunu biedra vēstīto no „pusprecīzi” sacītā. Ja ir atvērta sirds, tas nemaz nav tik grūti.