Dieva klātbūtnē nav nekā ļauna. Dievs turklāt ir tikpat nelielā mērā saistīts ar nelaimēm gluži kā matemātika ir nesaistīta ar mūsu kļūdām vai cik mūzika ir nevainojama, ja mēs kā instrumenti neprotam to skaisti un pareizi spēlēt. Dievam nebūtiska ir personība, rase, nācija vai reliģija. Jo Dievs ir Vienots! Un, ja mēs jautājam sev, kāpēc pasaule nav tik ideāla un laba, kāda tā varētu būt, atbilde ir mūsos pašos, jo mēs paši esam šo apstākļu radītāji uz Zemes. Mēs nekad nekļūsim par kādu ārēju, ar mums nesaistītu, apstākļu upuriem. Ja mums ir nepieciešams uzlabot kādus nepilnīgus apstākļus šeit uz Zemes, tad ir divi virzieni, kādos mēs varam būt aktīvi iekšējais un ārējais virziens. Un divu veidu cīņas ar mīlestību vai bez mīlestības.Cīņa nebūt nenozīmē slikti. Ja mēs cīnāmies pret kaut ko, mēs jau esam zaudējuši. Un tad mēs atdodam savu enerģiju tam, pret ko esam gājuši kaujā. Taču, ja mēs cīnāmies par kaut ko, mēs savu uzmanību vēršam uz kaut ko pilnīgu tas ir labs sākums. Un tomēr mēs nevarēsim ievākt labus un gatavus augļus, ja būsim aizmirsuši par mīlestību. Cīņa bez mīlestības ir nežēlīga un ārdoša. Ir ļaudis, kuri patiesi iedegas vien tad, kad viņiem sejā mests izaicinājums. Mīlestības ceļš bez cīņas ir maigāks. To var atrast un pa to iet ievērojot disciplīnu, taču arī šeit mums jāpamana vis, ja vēlamies noturēties uz šī ceļa. Vairojoties mūsu zināšanām vairojas arī mūsu atbildība par dzīvi un par dzīvību.
Ja mēs vēlamies izzināt patiesu mīlestību, mums jādodas pie tās avota. Un tā sākums ir mūsos, pat tad, ja tā ir tikai neliela straumīte ciniķa vai neapmierinātā sirdī. Diži un nemainīgi likumi, kuri saglabā pasaules dzīvības bezgalību, sākas dižākajā Radīšanas izpausmē Mīlestībā. Viņa ir sirds, Visa avots, patiesais centrs, no kura sākas visa veidolu pasaule. Šeit sākas: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ja tu nepeldi pats savas esības mīlestībā, iespējams, tu tikai centies būt labs pret citiem un izpalīdzēt viņiem, bet būtībā tā tomēr nav tā patiesā Mīlestības esence. Kā gan izzināt Saskaņas noslēpumu? Saskaņa, miers, tā ir rāma jūra, kad visas vētras garām. To jau vēsta pats vārds saskaņa, saskanība. Miers nozīmē būt viena ar otru, nevis vienam pret otru. Patiess miers ir neiespējam bez mīlestības. Miers sākas zināšanā, ka mēs visi esam vienoti. Es nevienam nevaru nodarīt pāri, jo viss skar mani. Miers sākas tai brīdī, kad var uztvert mirkli viss ir šeit un viss ir labi. Līdzko es palieku ar kaut ko neapmierināta vai satraukta miers pazūd, izirst. Mēs vienmēr esam to apstākļu iegansts, kuros mēs atrodamies un ir bezjēdzīgi to noliegt. Ja kaut kas, kas notiek neatbilst mūsu priekšstatiem par pilnību, tam, ko mēs vēlamies, ja mēs esam rīkojušies nepareizi un arvien ļaujam mūsu domām un jūtām trenkāties ap šo pieņēmumu, mums pat nav jēgas brīnītie pat, ka esam tālu no ideāliem. Domas ir apzinātais Radīšanas spēks.
Tieši šo apzinoties ir svarīgi saprast, kā visu var mainīt, kā visu var veidot citādu. Cik svarīgi ir rast dievišķo dzirksteli pašiem sevī! Vērsties pie Mīlestības avota.
Kur gan rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc sitas mūsu sirds? Vai gan tas nav brīnums, ka vēl mātes miesās esot, jaunā sirds pukst ritmiski un neapstājoties? Un tā turpina visas dzīves laikā. Kur gan ir atbilde uz šo jautājumu? Pirms dažiem gadiem amerikāņu mediķi sāka pētīt kādu īpašu punktu sirds kreisās puses augšpusē tas ir kāds īpašs punkts, kurā temperatūra ir augstāka nekā pārējās sirds temperatūra. Tas ir punkts, kurā deg dievišķā dzirksts un tās karstums ir fiziski sajūtams. Šī dzirkst aizvien saņem enerģiju no dievišķās gaismas, kas no Radītāja plūst katra cilvēka sirdī. Kardiologi zina par šo punktu, bet parasti izvairās par to runāt, jo nespēj to izskaidrot. Mēs esam saistīti ar Dievu un tā ir ne tikai skaista ideja, bet fiziska realitāte. Pat ja mēs neticam un melojam Dievam, katrā dzīves mirklī mums ir nepieciešama viņa dzīvības enerģija, kas sākotnēji ir Dievišķā būtība un kuras sūtība ir kļūt par spēcīgu un varenu liesmu. Tāda ir dievišķā dzirksts mūsu sirdīs.
Katra asins molekula plūstot caur sirdi, uzsūc sevī dievišķo enerģiju, kas patiesībā ir dzīvības spēks un tieši tā pati enerģija plūst mūsu nervu sistēmā. Dzirkstele sirdī uztur mūsu ķermeņa temperatūru pastāvīgu. Brīžos, kad dzirkstele nedaudz pastiprinās, paaugstinās mūsu ķermeņa temperatūra, tādējādi sadedzinot vīrusus un baktērijas. Mūsu organisms var pārciest temperatūras paaugstināšanos par 5°C, bet 43°C sadeg olbaltums un cilvēka fiziskais ķermenis mirst. Tāpēc cilvēks nedrīkst ēst ēdienu, kas ir karstāks par 42°C.
Asinis plūst cauri ķermenim un šim jūtīgajam sirds punktam, tādēji attīrās un pārveidojas. Mūsu sirds ir ne tikai sūknis, bet arī asins attīrītāja un pārveidotāja. Asinis taču mēdz dēvēt par dvēseles pārnēsātājām. Vajadzētu pārvērtēt mūsu spriedumus par sirdi kā asins sūkni. Asinis plūst paša. Enerģētisko impulsu tā saņem no dzirksteles. Katra cilvēka patiesa pilnveidošanās ir saistīta ar dzirksteles pastiprināšanos. Taču Dieva noliegums, atkāpšanās no viņa, katra ārdoša doma un negatīvas jūtas dzirksteles spēku vājina. Jo vājā dzirkstele, jo vairāk destrukcijas slimības, ciešanas, iegribas. Taču līdzko mēs sākam līdzsvarot savas domas un jūtas, līdzko mēs nopietni sākam rūpēties par savu garīgo dzīvi, kas mīlestības piepildīta, dzirkstele sirdī paplašināsies. Viss, ko mēs tagad darīsim, būs dižas, spēcīgas enerģijas pilns, turklāt tam būs arī nopietnas sekas, ja mēs sāksim vieglprātīgi izturēties pret šo ugunīgo spēku.
Sirds dzirksteles atslēga ir Mīlestība. Ja mēs sēdēsim klusumā, mierā paši ar sevi, domāsim mīlestības domas un pilnveidosim savas jūtas mīlestībā, mēs dzirdēsim atbalsi, dievišķās dzirksteles atsaukšanos lai arī tā būt kā vāra liesmiņa. Lūk, tāda ir dzirksts! Mūsu sirds pukst tikai tādēļ, ka tā ir mūsos. Mūsu ķermenis ir Visaugstākā templis, mūsu sirds dārgumu svētnīca. Patiesi, tā ir fiziska realitāte. ES ESMU ŠŪNA DIEVA ĶERMENĪ. Bez ikkatra viena cilvēka Dievs nav pilnība un ikreiz, kad cilvēks noliedz savu dievišķumu, viņš noliedz Dievu. Ja jesmj ES ESMU… mūsu sirdī mītošā Trejādā Dieva trešā šķautne.
Ļaudīm, kas pieraduši balstīties pēdējos gadsimtos dotajās vēstīs par Dieva atdalītību no cilvēka var būt būs grūti šo pieņemt, bet tāda tomēr ir patiesība.
Daudzviet reliģijas tēvi Dievu uzskata par vīrišķu aspektu, bet tā gluži tas nav. Būtībā Dievs ir Debesu ģimene: Dievs-Tēvs, Dieviete-Māte un Dievs-Bērns (Kristus). Dievs-Tēvs ir Griba, Vara un Spēks tās ir zilā liesma. Dieviete-Māte atklāsme un Gudrība zeltainā liesma. Viņi kopā rada bērnu Mīlestību rožainā liesma. Tādējādi Griba, Gudrība un Mīlestība ir mūsu sirdī mītošās dievišķās dzirksteles trejādas izpausmes.
Jo spožāk iedegas šī Liesma, jo vairāk gaismas enerģijas saņem mūsu ķermenis un jo vairāk aktivizējas vibrāciju līmenis, – mūsu šūnas taču arī ir saspiesta gaisma. Jo augstākas vibrācijas, jo ātrāk kustas elektroni atomā, jo augstākas vibrācijas mēs spējam uztvert. Tādējādi vairojas pilnība. Ekonomikas atsalšana, pasaules gala draudi, slimības tas viss vairs nebiedē mūs, tas nespēj mūs sasniegt, jo mēs nesaskanam ar šo baiļu vibrācijām. Mēs pamazām paceļamies virs maijas, virs ilūziju pasaules, virs ēnu pasaules un masu apziņas. Tā ir drošākā vieta, kurā mēs varam būt Dievišķās klātbūtnes izjūta, Vienotības izjūta.
Dzīvot ļaujoties radošiem likumiem, – tāds ir ceļš uz patiesu brīvību gan iekšēju, gan ārēju. Vienīgais brīvības ceļš pārticības, miera un laimes pasaule ir ceļš, kas ved mūsos pašos. Kad mēs būsim sapratuši, ka ikkatru lietu, notikumu un cilvēku mēs varam piepildīt ar beznosacījuma mīlestību, mēs varam atvērt savas sirds durvis.
Tad mēs esam atraduši Svēto Grālu un mūsos var ienākt pilnība. Tas pastāv tā ir svētlaime un tai nav nepieciešami nekādi ārēji iemesli. Ļaudis instinktīvi to meklē, turklāt daudzi tic, ka šāds iekšēja miera un laimes stāvoklis var ilgt mūžīgi. Par īsteniem cilvēki kļūst vienīgi tad, kad atver vārtus. Mūsu misija ir brīvi mīlēt visu Radīto. Vien tad, kad jebko, ko darām un domājam, mēs laižam caur šiem plaši atvērtajiem sirds vārtiem, jebkas, kas būs mūsu radīts, būs gaismas piepildīts, nevis tikai pasauli aptumšojoša ēna. Austrumos to dēvē par karmu, kas nozīmē to, ka mēs turpinām mācības nākamajā Zemes dzīves klasē vai varbūt esam atstāti uz otru gadu. Katrs elektrons, kas nav pietiekami piepildīts ar domu un jūtu enerģiju, agrāk vai vēlāk atgriežas pie mums, lai mēs to atbrīvotu. Šī atbrīvošana ir saistīta ar mācīšanās pieredzi un dažkārt arī ar ciešanām. Tā ir atbrīvošanās no ego cilvēka zemākās personības.
Gudrais vienmēr padomā par to, vai viņa rīcība nesīs labumu vai ļaunumu. Pat ja mēs esam egoisti, būtu gudri vienmēr padomāt par savas rīcības sekām. Ir nepieciešama Griba, lai sakārtotu domas un jūtas. Un nepieciešama Gudrība, lai pareizi domātu, justu un rīkotos. Tad mūsos var piedzimt Bērns, Mīlestība.