Sievieti un vīrieti ieliec aplī.
Pēc tam šo apli ieslēdz kvadrātā.
Kvadrāts jānovieto trijstūrī,
Lai tas ar katru virsotni pieskaras sfērai.
Tā rodas Filozofu Akmens. Ja tas nav saprotams,
Iepazīsti ģeometrijas likumus
Un visu sapratīsi!******************************************************************
Platons, viens no diženākajiem filozofiem, uzskatīja, ka mākslas un zinātnes pamatu galvenās idejas ir ierakstītas cilvēka atmiņā un tās var atjaunot atkārtošanas un atsvaidzināšanas ceļā. Lai to pierādītu, viņš uzaicināja jaunu, neizglītotu, vienkāršu puisi un sāka tam piedāvāt ģeometriskus uzdevumus tādā veidā, ka jaunietis redzēja pareizo risinājumu, un, kaut gan sākumā neko nesaprata, sniedza tādas atbildes, it kā būtu aizsniedzis abstraktās zinātnes dziļumus.
Platons no tā secināja, ka bērni sākumā nezina doktrīnu un zinātni no dzīves, bet atceras tās, atrodot atmiņas dziļumos. Te viņš atsaucās uz Annus Magnus (Diženais Gads), kurš, pēc viņa domām, sākās pirms četrdesmit astoņiem tūkstošiem saules gadu, pirms tam, kad debesis atgriezās un kad tās pašas lietas, cilvēki un notikumi bija tādi paši kā šodien, šobrīd.
Taču katrs cilvēks jūt, ka tam visam nav stingra pamata, ka tas līdzinās sapnim. Mēs nenoliedzam, ka dziļi mūsu apziņā ierakstītas eksistē zināšanu un slēptu spēku dzirkstis, kuras var atjaunoties ar intuīcijas palīdzību, taču mēs absolūti noliedzam apgalvojumu, ka tās var būt tikpat lielas kā mākslas un zinātnes summa, kas apgūta izglītības ceļā.
Tad ir vērts pārdomāt jautājumu, no kurienes gan sākumā radās tāda zinātne un māksla, ja cilvēks to neizgudroja, un vai to no debesīm nav mums pasniedzis visu cilvēku Dievs?
Es atbildēšu tā: zem pelnu kārtas var būt paslēpts tik daudz kvēlojošu ogļu, ka pelnus izrušinot, ar tām varētu pietikt, lai uzceptu gaļu vai sasildītos; tomēr šī situācija mazliet atšķiras no tās, kad pelnos var atrast tikai dažas dzirksteles, kuras var noderēt, lai izmantotu, ja vien tās saudzēsim un papildināsim ar saprātīgas rīcības, prasmes un centības svaigu kurināmo, pretējā gadījumā tās viegli nodzisīs. Aristoteļa sekotāji piekrīt pēdējam, bet platoniķi pirmajam.
Pēdējam, kā liekas, piekrīt prāts un pieredze, bet pirmais pamatojas tikai uz iztēli un fantāziju. Rodas jautājums: kāpēc Platons virs savas skolas ieejas uzrakstīja, ka neviens, kurš nezina ģeometriju, nepārkāps tās slieksni, ja pat mazi bērni to zina? Vai gan pieaugušie ir neizglītotāki kā bērni?
Diezin vai tā ir, jo, novērojot dzīvniekus, kā tie izvairās no uguns, ūdens, aizām un citām briesmām, mēs redzam, kādu nepatiku viņi pret šīm briesmām sajūt. Taču cilvēka bērns neko par to nezina, viņš no tām neizvairās.
Kāpēc gan bite, muša un ods izvairās no uguns, kaut gan skaidrs, ka tiem nav pieredzes, uz kuras pamata rastos šī zināšana?
Tāpēc, ka Daba viņiem to iemācījusi; taču cilvēkam, kad viņš piedzimst, par to nekas nav zināms. Ja bērnam tik vienkārša un dabiska liekas ģeometrija, kā tas varēja gadīties, ka Platonam nebija zināms riņķa laukums, bet Aristotelis apgalvoja, ka to var uzzināt, kaut gan vēl nebija uzzinājis.
Taču fakts, ka tas bija zināms Natūrfilozofiem, izriet no likuma: Pārvērt riņķi kvadrātā, bet to, ar trijstūra palīdzību atkal par riņķi!
Ar riņķi viņi domāja jebkuru vienkāršu ķermeni, kuram nebija stūru, bet ar kvadrātu četras stihijas. To var saprast sekojoši: ja visvienkāršāko no pieejamām fiziskām figūrām sadala četrās stihiju krāsās, tas kļūs par dažādmalu taisnstūri.
Tagad visiem vajadzētu kļūt skaidrs, ka tas ir fizisks laukums un atbilst Dabiskajam, un no tā var iegūt daudz vairāk labuma cilvēku domas attīstībai kā no jebkuras matemātiskas teorijas, ja tā nav saistīta ar matēriju. Lai to pilnīgāk apgūtu, ģeometrijā, nodarbojoties ar cietiem ķermeņiem, jāzina materiālu figūru tilpums, citiem vārdiem, jāzina sfēras un kuba tilpums un šīs zināšanas jāizmanto praksē.
Ja riņķa līnijas garums ir sfēras šķērsgriezuma vidējais lielums, kas vienāds ar 32 pēdām, cik garai jābūt kuba šķautnei, kura tilpums vienāds ar šīs sfēras tilpumu? No otras puses, vadoties no kuba izmēriem, var pievērsties sfērai un riņķa līnijai.
Līdzīgā veidā filozofi reducē kvadrātu par trijstūri, citiem vārdiem, par Miesu, Garu un Dvēseli, kas izpaužas pirmajās trijās krāsās, pirms parādās sarkanā: Miesa vai Zeme sevi piesaka kā Saturniskais melnums, Gars vai Mēness baltums atklājas kā ūdens, bet Dvēsele vai gaiss mums redzams kā Saules dzeltenums.
Kad trijstūris kļūst ideāls, to no jauna jāpārveido par riņķa līniju, citiem vārdiem, par nepārejošu sarkanu krāsu, un šīs operācijas gaitā sieviete kļūst par vīrieti, savienojas ar to, bet pirmie seši veselie skaitļi atbrīvojas ar viena palīdzību, un divējādība no jauna top par savienību, kur valda mūžīgs Miers.