Viņš ienāk zālē, zvaniņiem šķindot, visā savā krāšņajā un kā izrādās arī smagajā tērpā, jo nest uz saviem pleciem ap 30 kg smago apģērbu nav joka lieta, kaut arī augumā mazā tuvieša kauli ir smagi- viņš sverot 108 kg. Kuldīgā viņš savos 57 gados pat esot dejojams lecis vairāk kā pusmetru virs zemes, izdzenājot nelabvēlīgos garus. Te tāda nepieciešamība nav, jo, kā viņš vēlāk saka, te esot sanākuši labi cilvēki, zālē esot laba aura. Daži no klātesošajiem neticot šamaņiem, bet neesot nelabvēlīgi noskaņoti pret viņu un citiem. Par to paši varam pārliecināties, jo visai drīz šamanis savu oriģinālo cepuri ar putna spalvām pastumj augstāk uz pieres un mēs varam saredzēt viņa acis.

Ir bijušas tikšanās vietas, kur bijusi negatīva enerģija un viņš savas acis nav atklājis. Acis, kā zināms, ir dvēseles spogulis un viņam tās ir siltumu izstarojošas. Mans subjektīvais iespaids gan vizuāli, gan intuitīvi ir pozitīvs, uzticību radošs. Nu tāds labsirdīgs, kautrīgs cilvēks, kurš pieradis vairāk darīt nekā gari runāt. Pie tērpa ir ļoti daudz lentīšu- tik, cik gadā dienu- 365 lentītes, katra ar savu nozīmi.

Lāzo teic, ka par savu tērpu vien varētu stāstīt ļoti daudz, ko katrs tērpa elements nozīmējot. Piemēram, par cepuri viņš saka, ka tā esot kā ”putns lidojumā”- augšējā pasaule. Izsauktie gari vērtē viņu kā šamani, tāpēc arī tērpam ir sava nozīme. Priekšmetos, kuri piekarināti pie tērpa (un to nav maz!), mītot “palīggari”, kuriem katram esot sava simboliska nozīme, kas vairojot šamaņa pārcilvēciskās spējas. Pie tērpa ir piekarināti arī daudzi zvaniņi, kas atbaidot ļaunos garus. Lāzo nekad nevienu tērpu nav nopircis veikalā. Viņš tos vienmēr ir darinājis pats. Protot gan šūt, gan adīt, veidot. Vārdu sakot, prot visu! Nepajautājām gan, ko tad viņa sieva darīja, kamēr viņš adīja, bet tas jau arī nav svarīgi. Droši vien audzināja viņu sešus dēlus.

Ievadā tiek pastāstīts par viņa valsti, kas esot gandrīz kā Latvija miniatūrā, kontūras ziņā līdzīga. Abas valstis šķir tikai 8000 km. Atšķirība tāda, ka tur vēl ir mežonīga, neskarta daba. Lāzo pirmo reizi Latvijā ieradies 2004.gadā kā festivāla dalībnieks. Viņa viedoklis ir, ka Latvija ir skaista, zaļa zeme. Ienāca prātā, ka gluži kā A.Upīša “Zaļā zeme”..

Uz jautājumu: kas tad ir šamanis?, Lāzo atbild, ka starpnieks starp labiem un ļauniem gariem, kurš darbojās cilvēku interesēs, dziedina tos, dod padomus. Šamanisms ir ticējumu sistēma, starpniecība starp ļauniem gariem un labiem gariem Viņš dziedina slimības, sazinoties ar gariem, uzaicinot tos palīdzēt. Šamanim jāprot sazināties ar gariem, izsaukt tos, jāizprot viņi. Parasti šamanis ieejot transa stāvoklī, lai izārstētu cilvēkus. Ceremonijas laikā, pēc dabas apstākļu mainības, varot noteikt, kāds dabas gars šoreiz ieradies palīdzēt. Garus varot redzēt, kad fotografē pret uguni, ugunskuru, sveci.

Mūsdienās šamanismu pielieto tad, kad medicīna nespēj palīdzēt. Un tā nespēj palīdzēt ļoti daudzās situācijās. Viens no galvenajiem šamaņa „ieročiem” ir rīkles dziedāšana, kuru Lāzo ir iepraktizējies pielietot dziedināšanas nolūkā. Šamanis nevarot būt jebkurš, to nenosaka, neizlemj cilvēki. Par šamani var sākt „strādāt” ne ātrāk kā no 48 gadu vecuma, kad pagājis 4 reiz 12 gadu cikls. Līdz tam jāstrādā citi darbi.

Tā kā par visu ir jāsamaksā, tad gariem tiek doti ziedojumi. Lāzo saka: „Ja vēlaties garu palīdzību, tad esiet dāsni, ziedojiet. Neskopojieties! Ja ēdat, tad vienu piena vai zupas karotīti varat noziedot gariem, izlejot to pie kāda sev tuva, enerģētiska mīļa koka”. Tuviešiem esot pat speciāla karotīte- deviņactiņa- ar deviņiem caurumiem. Izlejot to, šķidrums vienlaicīgi nonāk deviņās vietās- tā tiek ziedots deviņu pasauļu gariem.

Jautājot, kā viņš nosaka slimības, šamanis atbild, ka parasti cilvēki atnākot pie viņa un paši rādot, kur sāpot vai sakot, kas par problēmu. Tālāk viņam jānosaka, kas ir slimības cēlonis. Visbiežāk visas dziedināšanas notiekot caur galvu, līdzsvarojot enerģijas, īpaši psihisko slimību gadījumos. Cilvēks ir dabas bērns, tāpēc šamanis var viņam palīdzēt, dot padomus.

Uz jautājumu: vai cilvēks, kurš sapratis, kā ir jādzīvo, kāda ir dzīves jēga, neslimos?, Lāzo atbild, ka neslimos, jo pārsvarā no cilvēka paša ir atkarīgs viņa veselības stāvoklis. Protams, cilvēka veselību ietekmē iedzimtība, gēni, profesionālo slimību rašanās, strādājot kaitīgā darba vidē, arī medikamentu lietošana. Tad vēl nepatikšanas darbā, sarežģījumi attiecību jomā, konkurence- tas viss iespaido veselību. Bet pārsvarā cilvēku „saēd” no iekšienes viņa ļaunās domas, skaudība, aprunāšana. Cilvēkiem patīkot par citiem patenkot, pakritizēt, bet tas ir cits cilvēks, tas neesi tu! Lāzo saka: “ Dzīvojiet godīgi savu dzīvi, nevis citu cilvēku dzīvi! Atcerieties, ka bērni no jums mācās!”. Par savu uzdevumu šajā dzīvē viņš uzskata pienākumu palīdzēt cilvēkiem, izaudzināt par kārtīgiem cilvēkiem savus dēlus, no kuriem viens, iespējams, būs viņa aizvietotājs.

Jautājot, vai viņš piedalās kāzu un bēru ceremonijās, Lāzo saka, ka kāzu ceremonijās viņš piedalās, bet uz bērēm neiet, jo tur esot ļoti daudz ļaunu garu. Ja šamanis nav pieredzējis un viņam trūkst zināšanu, kā tikt galā ar ļaunajiem gariem, var būt bēdīgs rezultāts. Sapratu, ka pats neuzprasās uz tādiem piedzīvojumiem.

Lāzo ēdienkarte pārsvarā sastāv no baltā ēdiena, vārītas gaļas, tējas. Latvijā viņam iegaršojušies cepti kartupeļi. Baltais ēdiens ir dažāda veida piena produkti, ko viņš atzinīgi novērtē. Protams, arī bez gaļas produktiem nevarot iztikt. Dzer viņš zaļo tēju ar pienu, pieberot mazliet sāli (vēl neesmu pagaršojusi, kā tāds „kokteilis” garšo, bet laikam vajadzēs pamēģināt)). Šāda tēja labi attīra organismu, dod sāta sajūtu. Pārsvarā ēd katlā vārītu ēdienu. Kas man likās interesanti, tad tas, ka tuvieši vidēja biezuma ēdienu lokot ar mēli, nu tā, kā kaķi lok pienu. Un ne jau tāpēc, ka karošu nav vai ka pirmatnēji būtu savā attīstības ziņā, bet gan tādēļ, lai tiktu trenēta mēle, kakla muskuļi. Vairogdziedzera problēmas viņiem neesot. Lāzo uzskata, ka cilvēks ir dabas bērns un ka viss, kas dabā ir atrodams, ir viņam ēdams. ( nepārprast lūdzu)

Lāzo mums ļāva ne tikai noklausīties viņa dziedāšanā un spēlēšanā, bet arī pastrādāt pašiem ar sevi šamaņa mūzikas pavadījumā. Varbūt to varētu nosaukt par meditācijas veidu? Mums bija jāaizver acis, jāpadomā par aizvadīto pagātni, tagadni un to, kādu vēlamies redzēt mūsu nākotni, par bijušajiem šķēršļiem, ja vēlējāmies, varējām pieminēt cilvēkus, kuri vairs nav kopā ar mums.

Mazliet padalīšos personīgā pieredzē. Atskanot mūzikai, bungu rīboņai, un tai pieņemoties skaļumā, tā palēnām pārņēma mani pilnīgi savā varā. Acu priekšā zemapziņa vizualizēja man tuvu cilvēku, kurš vairs nav kopā ar mani. Mēs smaidot pamājām viens otram atā! un dzirdēju balsi, kura teica- tiksimies nākošajā dzīvē! Tad starp mums uzradās balta plāna siena un attēls izzuda. Lai arī mirklis bija pilns gaišuma un mīļuma, tomēr jutu, kā pār vaigu viena pēc otras sāka ritēt asaras. Lai kā gribēju tām pateikt, stop!, tomēr mūzikas vibrācijas to neļāva, bija jāizreaģē visas emocijas.

Pašai man bija licies, ka sen visu ar prātu esmu sapratusi, izdzīvojusi visas emocijas, pieņēmusi šo aiziešanu, tomēr izrādījās, ka kaut kur dvēseles stūrīšos vēl bija kas palicis. Kā vēlāk, aprunājoties ar citiem, secināju, neviens nepalika vienaldzīgi sēžot. Asaras ritēja pat tiem, kuri sākumā bija par to visu smīkņājuši. Varbūt tas norāda, ka katram no mums iekšā ir kaut kas, kas nav līdz galam izdzīvots, atreaģēts, lai arī pašiem tā nešķiet. Piemēram, kā ar tuvu cilvēku nāvi. Ar prātu saprotam, ka nekas nebeidzās, viss turpinās, un tomēr- emocijas ņem virsroku.

Vēl Lāzo nodziedāja dziesmu par uzticību, mīlestību, tādu, kāda ir dzērvēm. Ja viena no dzērvēm aizejot bojā, tad otra to nevarot pārdzīvot. Pirmos pāris gadus viņa atgriežoties tajā vietā atvadīties, kur bijuši kopā, bet pēc tam uzlidojot augstu debesīs un triecoties lejā pret akmeņiem… Tāpēc dzērvju ir tik maz.

Pēc tam šamanis no klātesošajiem atvadījās un pieņēma pacientus individuāli. Tādu, kuri gribēja viņu satikt, bija ļoti daudz.

Daži vingrinājumi:

Vingrinājums redzes uzlabošanai, „skaidrai” galvai, labai atmiņai – skatieties, galvu negrozot, pa labi, tad pa kreisi, tā kādas 30 sekundes vairākas reizes dienā.
Ja kāds jums ko nejauku pateicis, aizvainojis, tad paceliet augšā vienu roku, izplestiem pirkstiem, un nolaidiet to lejā gar sānu.