Pieprasīt no kāda, lai viņš akli ticētu cita cilvēka vārdiem un par to justies apmierinātam ir tas pats, kas likt uzticēties otram vairāk, nekā sev pašam, paliekot bez sava personīgā viedokļa. Tam, kam nav zināšanu, tas palicis bez pārliecības un izpratnes, un izvēlās reliģiju, orientējoties tikai uz ārējiem apstākļiem. Viņš, visticamāk, akceptēs to ticību, kuru pieņēmuši viņa vecāki vai apkārtējie, bet, ja mainīs savu ticību, izdarīs to tīras sentimentalitātes vai aprēķina dēļ, vēloties gūt kādu labumu.
Bet tāda cilvēka gars no tā neko negūs, tāpēc, ka patiesība jāmīl viņas pašas dēļ, nedomājot par sevi un par izdevīgumu; tieši tāpat arī intelektuālā plānā būs maz labuma, ja vienu aizspriedumu nomaina cits. Tikai tad cilvēks varēs pietuvināties patiesībai, kad viņš viņu iemīlēs, jo viņa – patiesība, un atteiksies no jebkādiem aizspriedumiem; tikai tad patiesības gaisma varēs ielauzties cilvēka dvēselē.
Var būt, ir lietderīgi pētīt citu cilvēku viedokļus un glabāt tos mūsu atmiņas grāmatā, tomēr nevajadzētu uzreiz ne ticēt citu domām, ne arī tās noraidīt bez pamatojuma, bet gan vienmēr tās svērt saprāta un taisnīguma svaros.
Pat izcilāko svaidīto mācība, protams, patiesa, var tikai mūs virzīt, nevis dot mums negrozāmas zināšanas. Viņi var mums norādīt ceļu, bet kāpt pa kāpnēm tas jādara mums pašiem. Pieņemt to dictum ticēšanai nemaz nav labāk, kā bez ierunām uzticēties jebkādai citai autoritātei. Zināšanas dod spēku, šaubas atņem gribu.
Tas, kurš netic, ka spēj staigāt, nevar staigāt un arī nevarēs, kamēr vien nenoticēs; tas, kurš no pieredzes zina, ka spēj sevi pārvaldīt, var sevi vadīt. Viņš var pārvaldīt to, kas par viņu zemāks, jo zemākais pakļaujas augstākajam, un nav nekā augstāka par cilvēku, kurš sevi iepazinis.