Simboliskais lauks. Vārti. Pīķis. Darbība. Vara. Pārsvars. Uzvara. Efektivitāte. Cēlsirdība. Aktīva aizsardzība.
Thurisaz Rūna ezotēriski atbilst Vēža zīmei.
* * *
Ir patīkami pievienoties tam, kam pievienojas visi ļaudis. Tas ir pierastais un veselais zemākajā attīstības līmenī, bet augstākajā – bīstamais bara instinkts, kurš gluži kā ģenētisks stereotips sēž cilvēkā un nemitīgi čukst: “Sajuksi prātā, aiziesi nepareizā virzienā, tevi tur nesauc, tu nevarēsi to paveikt, tas viss ir pasakas un nieki.”
Ezotērisks tikai tāpēc ir ezotērisks, ka tas ir slēpts, nezināms un nesaprotams lielākajai daļai ļaužu. Tas ir dabiski, jo ezotēriķu apvienībā valda pilnīgi citi principi, cita morāle un citas darbības.

Tātad, Thurisaz Rūna simbolizē ezotēriskos vārtus – tā ir katra mūsu paša izvēle un atbildība. Neviens neizvēlas mūsu vietā un tā ir dziļi garīga izvēle. Tas ir lēmums noteiktus pārdzīvojumus un uztveri atzīt par realitāti. Tā ir tikai ētiska izvēle un atskatīties uz citiem un ir neiespējami, šo izvēli izdarot, meklēt loģiskus argumentus, tāpēc, ka visa pierastās dzīves loģika ir pret iespēju iziet caur šiem vārtiem.

Visas ezotēriskās doktrīnas satur zināšanas par cilvēka spēju īstenot lēcienu pār bezdibeni. Pie kam, jāatceras, ka atpakaļ tikt nebūs iespējams. Nāksies dzīvot citā realitātē pēc citiem principiem, kas ārēji nav pretrunā ar sociālajiem pieņēmumiem, taču iekšējās izjūtas ir pilnīgi citas. Pārlēkušiem otrā krastā, mums jākļūst citādiem: atmodinātiem un atbildīgiem par sevi. Mums jāsaprot, ka otrā krastā veidojas tā krasta pasaules realitāte, tās dzīves pārvaldība, lai arī tur ir gauži maz cilvēku. Daži lēcienam gatavojas ilgus gadus. Daži pastāv uz kraujas malas un tad aiziet, jo jūt, ka nespēs pārlēkt.

Bīstami ir stāvēt vienlaikus abos krastos – lēkt uz citu realitāti, kur valda ezotēriskas doktrīnas, bet apliecinājumu savai rīcībai meklēt pamestajā krastā. Tad ir iespējams tikai krist, jo cilvēku uztrauc domas par pamesto sociumu, par atteikšanos no normālām cilvēciskām attiecībām.

Vārti uz prieka valstību atveras tikai pēc tam, kad būsim izpētījuši savu Ēnu. Lēkt pār bezdibeni ir iespējams tikai tad, ja mēs patiesi esam atteikušies no visa muļķīgā un smagā, kas mūs velk lejup.

Astroloģijā Vēža zīme ir saistīta ar dziļiem kompleksiem. K.G.Jungs tos dēvēja par Ēnu. Mūsu dvēseles otra puse ne vienmēr ir mums redzama. Taču neredzamā veidā tā ir mums klāt un papildinās ik mirklī, kad tiecamies būt labāki nekā esam patiesībā. Atrazdamies sabiedrībā, mēs apgūstam labas ārējās, sociāli pieņemamās īpašības, taču pēc līdzības un kompensācijas likumības tās vai citas īpašības uzkrājas Ēnas pusē. Ja Ēna nav izstrādāta, nedrīkst lēkt pār bezdibeni, jo “dvēseles atkritumi” izbirs.

Pie vārtiem stāv Sliekšņa Sargs (Saturna simbols), kurš neatļauj ieiet citā realitātē tam, kura dvēsele ir baiļu un iluzoru gaidu pārpilna. Sardze nežēlīgi pārbauda mūs, jo slēptajā pasaulē netiek ielaisti cilvēki, kuri vēlas tur iekļūt ar zemākās pasaules vērtību sistēmu. Iesvētīšanas dziļākā doma ir pilnīga iekšējās gatavības pārbaude – visdziļākā tumsa ir jāattīra.

Mūsu nepilnības savijas ilūzijās, kļūdainos priekšstatos, kuri mīt dvēseles dzīlēs un nav redzami virspusē. Piemēram, ir cilvēki, kuri zemapziņā uzskata, ka visi viņiem ir parādā, tāpēc daudziem viņi ir nepatīkami pat tad, ja ārēji ir respektabli. Ir cilvēki, kuri zemapziņā pārliecināti, ka ir pārāki par visiem – viņu psihes dzīlēs mīt maldīgs priekšstats par viņu pārākuma tiesībām.

Kad mēs sajūtam dziļu iekšēju neapmierinātību par to vai citu mūsu dzīves notikumu norisi, mums vispirms jāvēršas sevī, lai noskaidrotu, kas mūsos ir pretstatā notiekošajam. Ja mēs esam neapmierināti ar kaut ko, šīs neapmierinātības iemesls nav jāmeklē ārējā realitātē. Mēs to redzam tā, kā mums norāda pašu gaidas un vērtējums. Ja mēs patiesi jūtamies ārēji ierobežoti, tas norāda uz nepieciešamību nodarboties ar pašanalīzi. Nevis tādēļ, lai sev to paskaidrotu, bet tādēļ, lai saprastu, kas radījis šķēršļus. Ir, piemēram, hroniski neveiksminieki. Visu viņi it kā dara pareizi, bet patiesībā dziļi zemapziņā baidās no uzvaras, baidās no laba iznākuma. Varbūt kaut kādu iemeslu dēļ bērnībā viņus pārliecināja, ka viņi ir tikpat nelaimīgi kā viņu māte.
Thurisaz Rūnā savienojas darbība un nekustība: iekšēja darbība un ārēja bezdarbība. Uz kādu laiku mums jāatsakās no ārējas darbošanās un jādodas dziļi sevī, lai gūtu atbildes uz jautājumiem: “Kāds ir notiekošā iemesls? Kāds spēks mani ievilināja slazdos? Kāpēc jau devīto reizi es uzkāpju uz viena un tā paša grābekļa? Kas zemapziņā mani piesaista šai neveiksmei? Ja es pats staigāju pa zemi, pats pieņemu lēmumus, pats esmu atbildīgs, tātad mani virzošā sākotne arī ir manī mītošo nepatikšanu iemesls.”

Svarīgi ir ieņemt un apzināties Kunga pozīciju – tās labā, okultā jēga ir sajust sevi kā zirnekli, uz kuru stiepjas notiekošā pavedieni. Un, ja ar zirnekļa tīklu kaut kas nav kārtībā, tātad kaut kas nav kārtībā ar dvēseles kodolu. Jebkuras cilvēciskas problēmas vienmēr ir saistītas ar pagātni. Mēs esam kā koks, kura saknes stiepjas nodzīvotajos gados un tas, kas ar mums notiek šodien, ir mūsu aizvakardienas darbošanās sekas. Ja mēs nevēršamies pie pagātnes ar domu izmainīt savu tagadni, mēs to nekad neizmainīsim un arī šodienā, “šeit un tagad” nespēsim iekārtoties. Vēzis ir pašanalīzes zīme – tā ir dziļa savu emocionālo kompleksu novērtēšana. Cilvēks, kurš strādā Vēža zīmes ezotēriskajā līmenī, iedziļinās pats sevī.

Thurisaz Rūnā ir slēpts Saturns, kurš atrodas Vēža zīmes dzīlēs. Tāpēc tā ir tik smaga un varena. Ar šo Rūnu saistās ļoti sarežģītas norises, kas norāda uz kvalitatīvām stāvokļu izmaiņām, uz pilnīgu vides maiņu. Thurisaz nāk lūzumu un krīzes periodos, kad radikāli mainās cilvēka dzīve, lai arī apkārtējie to vēl nav pamanījuši. Smagas krīzes situācijas nedrīkst pārvarēt tikai balstoties uz tīru spēku, jo spēks bez saprāta noteikti nes līdzi sāpes un bailes. Laužot ārējo situāciju, mēs pret sevi izturamies nežēlīgi, jo tā ir smalkā veidā saistīta ar mūsu dziļākajām un intīmākajām pagātnes kļūdām. Savienojot centienus ar izpratni, mēs daudz vieglāk varam pārvarēt grūtības. Thurisaz neko neuzspiež. Norises var būt ļoti nepatīkamas, bet mums vienmēr ir izvēle. Mēs varam doties atpakaļ mierīgajā pagātnē. Ja strādājam ar Rūnām, mēs labi jūtam, ka varam atteikties no cīņas un neieiet pa Vārtiem. Mums vienmēr ir iespēja atkāpties agrāk sagatavotajās pozīcijās. Taču no mūsu lēmuma būs atkarīgs ļoti daudz kas: divreiz vienā upē iekāpt nevar. Pilnīgi iespējams, ka nākamajā reizē notiekošais būs daudz nežēlīgāks, smagāks un slimīgāks. Atkāpjoties jāņem vērā, ka ārējā situācija nepazudīs. Mēs varam atkāpties, noslēpties, un situācija izšķīst, bet tikai uz laiku, jo Thurisaz uzdevums ir piesaistīt mūsu apjēgsmi. Šāda mācībstunda ir neizbēgama.

Saturns un Vēža zīme ir smagi karmiski saistīti faktori. Saturns atbild par nopietniem ārējiem pārbaudījumiem, savukārt Vēža zīme – par agrās bērnības pieredzi un dzimšanas karmu. Bieži nākas izdzīvot citu problēmas: vecāki pacenšas nodot bērniem pašu karmiskos ģenētiskos uzdevumus. Strādājot ar Thurisaz, svarīgi ir noskaidrot, kā grēks ir vide un notikumi, kuros mēs nonākam un par ko mēs maksājam. Ja mēs vēlamies novelt vainu uz dzimtu, tātad mēs jau esam kalpi, kas novēluši atbildību no sevis.

Ļaudis bieži gaužas par savu smago karmu. Viņiem šķiet, ka viņi izdzīvo kaut ko savu senču vietā, bet jāatceras, ka karmā nemēdz būt nekā sveša. Var būt mēs senču laikos šai pašā dzimtā paši sev uzdāvinājām šo karmu un tagad atgriezāmies, lai maksātu par uzkrāto.

Ar Thurisaz nedrīkst pieņemt sasteigtus lēmumus. Vissvarīgākie iekšējie lēmumi jāpieņem visspriegākajā spēku koncentrēšanās mirklī. Ļoti svarīgi ir temperatūru pacelt līdz vārīšanās līmenim, kaut arī tas nebūt nav patīkami. Problēmai ir jāuzkarst. Tad izeja no tās izrādīsies vieglāka un vienkāršāka. Ja neesam labi ieskrējušies, nekur tālu aizlēkt neizdosies. Ja enerģiju neesam uzkrājuši pietiekamā daudzumā, ir neiespējami īstenot darbību. Tikai ieelpojot pietiekami daudz gaisa, ir iespējams ienirt dziļāk ūdenī. Smagas situācijas visbiežāk tikai šķiet kā ciešanas. Patiesībā tās ir tikai spēka uzkrāšanas iespējas. Ja esam nomierinājušies kaut vai tikai ārēji un esam gatavi lēcienam, sapratnes vārti mūsu priekšā atveras paši.

Thurisaz Rūnai ir divas fāzes. Pirmā ir pārdomu fāze. Tā nav saistīta ar sasteigtu darbību vai pēkšņu reakciju uz notiekošo. Mums tiek dots pietiekami daudz laika, lai atrastu vienīgo pareizo lēmumu. Otrā fāze – kad lēmums pieņemts, tā pieprasa nekavējošu rīcību. Līdzko rodas sajūta, ka šaubu barjera ir pārvarēta, jārīkojas acumirklī, necenšoties vēl desmit reizes pārvērtēt lēmumu – tas ir tas pats simbols – lēciens pār bezdibeni. Līdzko nobriedis lēmums, dzimst arī enerģija tā īstenošanai. Ja mēs zaudējam laiku, turpinot šaubīties, enerģija zūd un situācija mūs saplosa.

Apgriezta Thurisaz Rūna

Apgriezta Thurisaz brīdina par sasteigtības bīstamību. Tā apliecina, ka pagaidām vārti ir slēgti un iziet caur tiem šobrīd ir neiespējami – ir jāgaida. Īpaši svarīga apgriezta Thurisaz ir tajos brīžos, kad mēs stāvam svarīgas izvēles priekšā. Tā brīdina par to, ka mēs neapšaubāmi kļūdīsimies, ja rīkosimies sasteigti. Mēs nebūsim objektīvi, ja neizdomāsim situāciju līdz beigām. Thurisaz ir arī aktīvas aizsardzības simbols. Tā sargā mūs no jebkā – lai kas tas arī nebūtu. Tas ir ļoti smalks okults fenomens, kas saistīts ar ieslēgšanos Egregorā. Lai pārvarētu nepatīkamo un izmainītos uz labu, ir nepieciešams iegūt augstāko labvēlību un sajust, ka mēs esam Augstāko Spēku pasargāti. Augstākas pārvaldības sajūta rodas tikai tad, ja mēs aktīvi domājam par notiekošo. Nedrīkst vienkārši gaidīt labvēlīgu mirkli. Nepieciešami vēl arī domāt. Un tikai izdomājot situāciju līdz galam, mēs saņemam svētību. Egrgors rosina uz lēcienu, kad redz, ka mēs patiesi zinām, kur un kā lekt.

Piesardzība ir pārbaudījumu atslēga – spēja pārredzēt, izprast un apjēgt notiekošo. Runa ir ne tikai par motivācijas apzināšanu, bet arī par notiekošā neadekvātu uztveri. Mēs nesaprotam kaut kādus notikumu iemeslus, bet mēs nedrīkstam darboties tumsā, tāpēc vispirms mums ir jāapgaismo viss ar mums šai brīdī notiekošais ar savu saprāta un savas apziņas gaismu.

Apgriezta Thurisaz brīdina par to, ka mēs varam rīkoties neapdomīgi, jo radušās grūtības. nav līdz galam skaidras. Noteikti parādīsies dažādas nianses, kuras analizējot izrādīsies galvenās. Jo labāk informēti mēs esam, jo plašākas ir mūsu darbības iespējas.

Thurisaz pieprasa arī darbības likumību. Mums jājūt, ka īstenojam kaut ko dziļi pamatotu, kaut ko tādu, ko paši atzīstam kā patiesu, kaut arī to darām sevis dēļ. Mēs kā cilvēki esam būtnes, kuras kalpo daudziem kāviem (egregoriem), tai skaitā, arī egoistiskajam. Tāpēc daudzkārt mūsu rīcība var būt egoistiska. Ja darbojamies bez iekšējas pārliecības, mēs nespējam iziet caur Vārtiem. Lūk, kādēļ nepieciešams izdomāt līdz galam. Un, kad esam ieguvuši pārliecību par savas rīcības likumību, mūsu darbība nenoliedzami būs veiksmīga. Šeit runa nav par ārēju rīcību, bet par to, kā jārīkojas, lai saņemtu kāva (egregora0 atbalstu. Pārdomājot notiekošo, mēs saistāmies ar kāvu un uzzinām, kā rīkoties. Šīs zināšanas izpaužas kā iekšēja taisnības izjūta. To ir neiespējami sajaukt ar kaut ko citu. Tas nav tikai paša viedoklis, paranoja vai lepnība. Tā ir iesakņošanās pieņemtā lēmuma patiesumā. Cilvēkā ienāk kāva izstarota gribas plūsma, ar kuras palīdzību viņš var pārvarēt šķietami nepārvaramas situācijas.

Thurisaz personāži

Sargs. Eksaminētājs. Svētais Pēteris. Sfinksa.
Sfinksa, kura uzdod mīklas. Tā pārbauda varoņa elementārās uztveres spējas.
Izkritusi Thurisaz norāda uz nepieciešamību padomāt. Notiekošais ir iegrozījies kā domāšanas mācība. Rīcība ir tikai galējā darbība – ja domāšana bijusi kļūdaina, arī rīcība būs tāda pati.

Thurisaz sižeti

Buratīno ar zelta atslēdziņu.
Ali-Baba, kurš zin slepenos vārdus: “Sezam, atveries!”.
Šo sižetu pamatjēga ir tāda, ka atslēga iz atrodama jebkurai situācijai. Īkstītis ar viltību pārspēja Milzi.
Ja nespējam ieiet, ja nespējam atvērt durvis, Thurisaz mums saka: “Izproti to, ko redzi! Izproti savus iespaidus un saproti, ka atbilde slēpjas tajos.”
Ir ļoti viegli noteikt, vai Thurisaz Rūnu esam īstenojuši pareizi. Pēc tās realizēšanas mums kļūst daudz vieglāk. Ja situācija risināta pareizi, tad jau pēc dažām dienām jūtam atvieglojumu – kaut kas ir atraisījies, kaut kas izšķīdis, kaut kas aizlidojis. Ja vieglāk nekļūst, tātad Thurisaz prasības nav īstenotas, tās pagājušas dvēselei garām. Tad Rūna izkritīs atkal un atkal, bet jau citos esības līmeņos.

Thurisaz mītiskie personāži

Trojans ir dēmonisks personāžs slāvu mītoloģijā – trīsgalvu būtne, triju valstību, zemākās, vidējās un augstākās, pārvaldnieks, kurš pārvalda sodīšanu un katastrofālas izmaiņas sabiedrībā, bet nejaucas atsevišķu cilvēku dzīvē. Viņš nāk tikai tad, ja ļaudis ir pārkāpuši sabiedrisko kārtību vai nav patiesi veikuši rituālus un ziedojuši dieviem.

Ozols ir raksturīgs Vēža zīmes simbols. Visos dabas reliģiju kultos milzīgie koki tiek uzskatīti par ieejas vārtiem citās valstībās. Koki atver durvis dievišķajā pasaulē. Ozols simbolizē dievu kalnu. Pastāv maldīgs priekšstats par to, it kā dabas dievības tieši vada cilvēku dzīvi. Mēs esam pieraduši izturēties pret saistību ar augstāko pasauli tāpat kā pret ikdienas sakariem: piezvanīji, pajautāji, saņēmi atbildi, izdarīji. Patiesībā Dievības iespaido mūsu dzīvi, bet skar to netieši, caur notikumiem. Mēs esam neziņā par to, ko debesis grib. Nonākot svētnīcā, mēs nonākam saskarsmē ar augstāko pasauli un kādu laiku atrodamies noteiktā apziņas stāvoklī. No svētnīcas mēs izejam jau pieņēmuši lēmumu. Dzīves gaitā mēs aizvien saņemam apliecinājumus par to, vai iedvesmotāji saprasti pareizi un vai lēmums ir bijis pareizs. Tas nozīmē, ka dabas dievību kultos cilvēks lēmumu pieņem patstāvīgi, pēc saskarsmes ar dievišķajiem spēkiem – saskarsme ar augstākajiem spēkiem nebūt nenozīmē tiešu norādījumu saņemšanu. Šī tradīcija ir ļoti sena. Delfu orākuli nekad nav runājuši tieši. Cilvēkam vienmēr paliek brīva izvēles iespēja.

Skandināvi, druīdi un senslāvi, kā arī citas senās civilizācijas, augstākajā valstībā iegāja caur kokiem, ļoti reti caur ūdenstilpnēm, vēl retāk caur akmeņiem, klintīm un kalniem. Thurisaz Vārti visbiežāk bija koki. Tāpēc ar Rūnām ir saistītas arī driādes – sievišķi gari, koku pārvaldnieki. Tie ielaiž cilvēku citā pasaulē, bet arī pārbauda viņa motīvus. Lai pieņemtu to vai citu lēmumu, vajadzēja apmaldīties mežā un pacensties no tā iziet. Priesteris vienam no viņiem ļauj ieiet dziļi mežā un tur atstāj. Ja cilvēks neatgriezās, tātad viņš nespēj atrast īsto ceļu pats uz savu dvēseli un apmaldījās pats savās bailēs, motīvos un driādes viņu nelaida laukā. Ja cilvēks iedvesmojās no augstākiem spēkiem un atrada kopēju valodu ar driādēm, mežs ļāva viņam iziet laukā. Pie tam viņš iznāca izmainījies un pieņēmis pareizu lēmumu.

Senās iesvētības cilvēku nolika uz reālas bojāejas robežas – tas ir ļoti svarīgs notikums. Pilnīgi nopietni valdīja uzskats, ka cilvēks, kurš spēj pārvaldīt augstākos spēkus, noteikti iznāks, izlīdīs, izdzīvos. Mums ir patīkami domāt, ka iesvētīšana ir jauks un patīkams pārdzīvojums, bet, ja patiesi tā būtu, tad mēs nezinātu nekā par varonīgiem ļaudīm, kuri patiesi pārdzīvoja gara nāvi un iznāca no tās pārveidoti. Un tikai tie, kuriem nācies pārdzīvot galējas situācijas, ir saņēmuši tiesības rīkoties visas tautas vārdā. Vēzis ir arī dzimtas un ģimenes simbols.

Skandināvu mītoloģijā Vārtus pārvaldīja Odīna mīļotā sieva Friga. Viņa bija piļu, mājas pavarda valdniece un vārtu atvēršanas meistare. Pie viņas vērsās vienmēr, kad bija nepieciešams atrast bagātības vai atrisināt kādu attiecību noslēpumu. Lai cik tas būtu dīvaini, vienmēr, pirms pieņem lēmumu, vēršas nevis pie Augstākajiem Dieviem, bet tieši pie Frigas. Mīklu atminēšana ir atkarīga no tā, cik jūtīgi uztveram Frigas iespaidu.

Ar Frigu saistītie rituāli vienmēr norisinās mājās. Cilvēku, kurš meklē atbildi, ieslēdz mājā, līdz viņš atrod atbildi uz savu jautājumu. Māju ielenc priesteri, kuri soda, ja pieņemtais lēmums vai atrastā atbilde viņus neapmierina.

Hekate ir pirmsolimpiskā dievība. Tumšās, tā saucamās sātaniskās dienas pirms Jauna Mēness, ir Hekates dienas un būtībā – motīvu pārvērtēšanas dienas. Mēs dzīvojam noteiktu ciklu ietvaros. Šo ciklu paši svarīgākie punkti ir dažas dienas pirms ziemas Saulgriežiem un pirms Jauna Mēness. Šai laikā mums vēlams izsūdzēt grēkus un ierobežot sabiedriskos kontaktus un iedziļināties sevī un noslēgt rēķinus ar iepriekšējo ciklu. Mūsdienās Hekates ciklu (29. Mēness dienu) mēdz uztvert kā sātanisku, tātad, ļaunu. Patiesībā tā ir attīrīšanās diena, šķiršanās no kļūdām, kas notikušas visa Mēness cikla laikā. Hekates dienas patiesībā ir ļoti labvēlīgas cilvēka dvēselei.

29. Mēness diena, no kuras visi bēg kā no mēra, ir vispiemērotākā diena, kad varam iedziļināties savas dvēseles dzīlēs. Mēs izvērtējam visu, kas noticis Mēness mēneša laikā, kas pareizi dzīvojošam cilvēkam ir nesis milzums daudz notikumu: kļūdu un atradumu. Ja mēs esam nopietni izanalizējuši aizgājušo mēnesi, tad jaunajā mēs ieiesim iesvētīti. Daudzām tautām Mēness cikli tiek uzlūkoti kā ļoti svarīgi laika atskaites punkti. Diemžēl mēs bieži aizmirstam, ka tieši zaudējumu un spriedzes dienas ir visdziedinošākās cilvēkam, jo tieši tad, kad ir smagi, visvieglāk ir iespējams piekļūt sev tuvu klāt.

Hekate vai Mēness neredzamā puse ir ļoti svarīga dieviete. Viņa atriebjas visiem, kuri priekšlaicīgi ielauzušies pazemes valstībā. Visiem negatavajiem, kuri neievērojot tradīcijas, bez skolotāja palīdzības, ārpus ordeņiem un ārpus noliktā laika lavās ezotērikā, Hekate atņem saprātu. Cilvēks, kurš iegāja pa vārtiem būdams negatavs, atgriežas prātā vājš.

Thurisaz Rūnas mistēriju izspēlē raganas, kuras nekad nedzīvo cilvēku vidū. Viņu dzīvesvietas atrodas tālu ārpus kopienas robežām un ne katrs spēj atrast taku uz viņu mājokli. Raganas cilvēku pārved no viena apziņas līmeņa citā, taču šīs pārejas vienmēr ir saistītas ar smagiem pārbaudījumiem. Cilvēkam ir jāaiziet līdz robežai, jāpārvar nepatika un dziļas bailes no raganas, tikai tad viņš var doties pie viņas pēc gaismas. Caur sāpēm un ciešanām raganas māca dzīvot citādi. Cilvēkam jāatgriežas jaunam, izmainītam vai viņš neatgriežas vispār. Šādi veidojas priekšstati par indīgām zālītēm.

Raganu burvestības gandrīz vienmēr ir saistītas ar psihi izmainošām vielām un norisēm uz vājprāta robežas. Pat patiesas dabas reliģijas laikā, kad ļaudis pietiekami nopietni izturējās pret daudzdievību hierarhiju, raganu kulti nebija sevišķi iecienīti. Ja cilvēks ziņkārības dzīts, vienkārši aiz intereses atnāca iepazīties ar raganu, viņš saskārās ar rupjību un nepatiku. Bet tas, kurš viņām uzticējās, atdeva sevi viņu rokās, saņēma no raganas atbildīgu attieksmi un tās kļuva par viņa garīgajiem skolotājiem. Briesmīga ir tā sabiedrība, kurā nevar saņemt nepieciešamo palīdzību. Virspusējai un plaši dzīvojošai sabiedrībai viss ir skaidrs un pazīstams – ja sabojājies mehānisms galvā, iedzer tableti vai dodies uz psihslimnīcu. Taču senatnē ļaudis ļoti labi zināja, ka cilvēka dzīvē darbojas Thurisaz un tad patiesi var palīdzēt kāda drūmā mežā mītoša noslēpumaina burve, pie kuras ir bail doties, bet šis bailes ir kā smaga slimība, kas apliecina krīzi.

Pats gājiens pie raganas jau bija vīrišķīga rīcība. Būtībā cilvēks metās ar galvu atvarā. Un ne jau vienmēr ragana spēja palīdzēt. Ne vienmēr cilvēks spēja atgriezties izdziedināts un vesels. Mēs esam pieņēmuši, ka dziedniekam labākajā gadījumā ir jāizdziedina, sliktākajā – viss paliek kā bijis. Taču mēdz notikt, ka labākais risinājums ir cilvēka aiziešana no fiziskā lauka.

Mūsdienu sabiedrība ir radījusi plīvuru: ragana – slikti, pagānisms – baisi, okultās zināšanas – kaitīgi. Mēs pat nespējam padomāt par to, kā dzīvojuši mūsu senči – kā viņi dziedinājušies, kā mācījušies, kā karojuši utt. Mūsos it kā nav saglabājušās šīs atmiņas. Taču būtībā mēs esam kādas senas, dziļas, nopietnas un pamatīgas kultūras mantinieki, par kuru diemžēl zinām tikai kaut ko virspusēju. Tikai tagad viss šķiet vienkārši: uz jebkuru jautājumu jāsaņem tūlītēja atbilde. Taču senatnē pastāvēja pārvaldnieku panteoni, daudzslāņaini rituāli un svētki. Dažkārt, lai atrisinātu kādu noteiktu problēmu, ļaudīm nācās doties aiz trejdeviņām zemēm. Tā bija pilnasinīga, daudzveidīga, krāsaina dzīve – daudz interesantāka un veselīgāka.

Thurisaz Rūnas mantiskā nozīme

Situācija: Klusa lūgšana.
Izaicinājums: Pateicība savam liktenim.
Piesardzība: Jebkurš nosodījums ir kaitīgs.
Norādījums: Vērošana no malas.
Mierinājums: Atbrīvojoties no pagātnes, mēs iegūstam jaunu enerģijas avotu.
Pagātni nedrīkst nosodīt. Tā jāaplūko, jā pateicas tai un tā jāatlaiž – ir jāatbrīvojas no piesaistīšanās atmiņu pavedieniem un pagātnes kļūdām un veiksmēm.
Thurisaz Rūnas tēls ir cilvēks, kurš stāv kalna pakājē mirkli pirms pacelties gaisā, lai lidotu uz virsotni. Viss ir palicis aiz muguras. Viss palicis lejā. Viņam uz muguras izaugs spārni, lai dotos tukšumā, kas patiesībā nozīmē – lai lidotu.
Nepārdomājot iziet pa Vārtiem ir bīstami. Thurisaz Rūna pieprasa ļoti pamatīgu analīzi, ļoti dziļus meklējumus.

Apgrieztas Thurisaz Rūnas mantiskā nozīme

Situācija: vājums
Izaicinājums: pieslēgšanās slepenajam pasaules un paša liktens ritmam; iespēja pamēģināt saprast visdziļākos notiekošā iemeslus.
Piesardzība: no neatrisinātajām vecajām problēmām neradīt jaunas.
Norādījums: nefokusēt spēkus.
Ieteikums: uzdevumi ir atrisināmi zemā enerģētiskā līmenī.
Mierinājums: patiesais spēks ir nesajūtams.

Svarīga piebilde par Thurisaz Rūnu: nedrīkst darboties vājuma mirkļa vadīts. Vājums cilvēku izaicina darboties sasteigti. Kad viņš ir stiprs, viņš darbojas ātri, pārliecinoši, nešaubīgi. Sasteigtība ir mēģinājums novelt smagumu no sevis, izvairīties no ārējām nepatikšanām, neatrisinot iekšējos sarežģījumus. Ja rīcību veicina vājums, tai sekos nožēla un neapmierinātība. Sākotnējā mūsu dzīves pazīme ir nejēdzīga steiga. Mums nav laika paklusēt, padomāt, pārdomāt par to, ko mēs darām. Mūsu neapmierinātība ar pagātni ir saistīta ar sasteigtību. Kad mēs pārslēdzamies uz lēnāku ritmu, mēs izejam saiknē ar egregoru (kāvu). Cilvēks, kurš darbojas lēni, ir stiprs. Viņš vienmēr redz, kas notiek.

Jau tika teikts, ka Thurisaz ir vienlaicīgi darbības un nedarbošanās Rūna. Šeit noder laba līdzība: mēs iekāpjam liftā, nospiežam pogu un tagad mums ir tikai jāgaida, līdz durvis vajadzīgajā stāvā atvērsies. Kad mēs ieejam pa Vārtiem, mums jāpārstāj dīdīties, mums vispār jāpārstāj darboties. Upe pati mūs nes. Pāreja notiek neatkarīgi no cilvēka gribas. Būtībā jebkura pāreja notiek Absolūta pārraudzībā. Kvalitatīvas pārmaiņas mūsu dzīvē Kosmosam nav vienaldzīgas. Pārmaiņas esības līmenī piesaista augstākās pasaules uzmanību. Hierarhija vienmēr seko tam, kurš pāriet augstākā apziņas līmenī. Tāpēc, iekāpjot liftā, nav īpaši jāsatraucas – šeit darbojas ļoti nopietna palīgu sabiedrība, kura zin, kā transformēt cilvēka organismu. No mums pašiem ir atkarīga atļaujas došana, šķiršanās no pagātnes – pirmais solis, bet tad viss notiek ļoti spontāni.

Jo tālāk mēs attīstāmies, jo vairāk saprotam, ka visa notiekošā lauvas tiesa, pat, ja tas šķietami ir pašu lēmums, notiek automātiski darbojošos likumu, noteiktu evolūcijas mehānismu darbības ietekmē. Taču tas nebūt neatbrīvo no atbildības par lēmumiem, kas pieņemti Vārtu priekšā. Sliekšņa sargs uzmana tieši to, cik mēs esam dedzīgi, cik mēs patiesi esam gatavi pārvērtēt savu bagāžu un jauni un citādi ieiet citā līmenī. Saskaroties ar Thurisaz, ir iespējams izprast, ka šī Rūna ir ļoti svarīgu pagrieziena un atjaunotnes punktu Rūna, par kuriem, neskatoties uz darbojošamies likumiem, mēs esam atbildīgi, jo tas notiek tieši ar mums.