Priekš neattīstīto un pirmatnējo cilvēku dvēselēm iemiesošanās likums izmainās tādā ziņā, ka viņām vairākkārt jāpiedzimst vienā un tanī pašā apakšrasē, pirms pāriet uz nākošo. Iemesls ir viņu nespēja iegūt vajadzīgo pieredzi viena vai divu mūžu laikā vienā un tanī pašā apakšrasē. Starplaiks starp viņu iemiesojumiem mēdz būt tikai pāris gadus ilgs, bet var arī turpināties divus un trīs gadu simteņus.
Patiesībā kulturālās grupas ir savu evolūciju veidojušas miljoniem gadu kopā ar pārējiem. Ceturtās un piektās grupas atkrišana nav notikusi pateicoties viņu ļaunumam, bet vienkārši tāpēc, ka tās ir pārāk jaunas salīdzinot ar pārējām.
Plašāku redzes aploku un dziļākas simpātijas, kas mūsu dienās piemīt kultūrālai dvēselei, ar laiku iegūs arī pirmatnējo un mazāk attīstīto cilvēku dvēseles. Agri vai vēlu visi izaugs dvēseles bezgalīgās dzīves laikā. Apskatot šos dzīvju plānus un iegaumējot viņos atzīmētās vietas, laiku un rases, varētu pacelties jautājums, uz kāda pamata pētnieks balstījies, tos savācot un atzīmējot? Kādā veidā viņš uzzināja, ka vīrietis Poseidonijā subjekts D un eskimosu sieviete nākošā iemiesojumā ir viena un tā pati dvēsele? Pieņemsim, ka ir Logosa Atmiņa, bet kādā ceļā var iegūt šos sīkos datus?
Jautājums ir pilnīgi dabīgs un viņa izskaidr