Aiziešanas process no fiziskās pasaules, kuºu sauc par nāvi, nekādas pārmaiņas dvēseles nepārejošā ķermenī nerada. Vispirms tiek atstāts fiziskais ķermenis un tādēļ dvēsele vairs nereaģē uz fiziskiem kairinājumiem. Tomēr viņai vēl paliek mentālais un astrālais ķermenis. Pēc tam viņa atbrīvojas no astrālā ķermeņa un tādēļ zaudē sakaru ar astrāliem kairinājumiem un sāk novērot zemākās mentālās plāksnes pasauli. Beidzot dvēsele atstāj arī pašu mentālo ķermeni un paliek savā patiesi nepārejošā ķermenī, bez zemākiem vadiem, resp., ķermeņiem.Tagad dvēsele nokļuvusi atkal mājās, kaut gan pēc būtības viņa savu mītni nemaz nebija atstājusi. Viņa tikai koncentrēja savas apziņas un gribas daļu caur zemākās, resp., rupjākas, materijas vadiem jeb ķermeņiem. Cilvēki to sauc par atkal iemiesošanos. Dvēsele izlietoja šos vadus vai instrumentus ilgāku vai īsāku laiku, un, kad tie viņai vairs nebija vajadzīgi, viņa tos atstāja.
Tas, ko mēs saucam par dzīvību un nāvi, dvēselei ir tikai viņas apziņas daļas laicīgā tiekšanās zemākās plāksnē, un pēc tam apziņas atgriešanās atkal augstākās plāksnēs.
Zem plāksnēm jāsaprot dažādus pasaules stāvokļus, atkarībā no vibrāciju smalkuma.
Reinkarnācijas likuma pētīšanas metode izteicas dvēseles piedzimšanas novērošanās fiziskā ķermenī, viņas dzīves pētīšanā šinī ķermenī, viņas šķiršanās no fiziskā ķermeņa pēc nāves. Tālāk viņas atbrīvošanās no astrālā un mentālā ķermeņa un viņas galīgā atgriešanās savā dabīgā stāvoklī nepārejošā ķermenī. Visu, kas šī procesa laikā norisinājas, iezīmējas Logosa Atmiņā un pētnieks, kas spēj pacelties līdz saskarsmei ar šo Atmiņu, var izsekot visu dvēseles atkal iemiesojumu virkni.
Šī pētīšanas metode tika pielietota pagātnē, tiek pielietota arī mūsu laikos un ir iegūts pietiekošs faktu daudzums lai varētu taisīt attiecīgus slēdzienus, resp., izvest zināmu likumību.
Pirmais svarīgākais fakts atkal iemiesošanās procesā ir tas, ka viņas likumi iedarbojas dažādi uz dažāda tipa dvēselēm. Visas dvēseles ikvienā, pēc patikas ņemtā laikmetā, nav vienādas pēc savām spējām, jo vienas ir vecākas, otras jaunākas. Kāpēc šāda starpība pastāv, to apskatīsim VII nodaļā Dzīvnieku evolūcija.
Atkal iemiesošanās mērķis ir veicināt dvēseles tuvošanos pilnībai, lai tā kļūtu arvien gudrāka pateicoties pieredzei, kas tiek gūta katrā iemiesojumā. Vien īsa zemes dzīve ir daudz par mazu, lai kaut cik jūtami pavirzītos uz priekšu pa evolūcijas kāpnēm. Ir novērots, ka dažas dvēseles ļoti ātri un viegli aptver pārdzīvoto pieredzi, citas turpretim to spēj ļoti lēni un viņām ir nepieciešama viena un tā paša pārdzīvojuma vairākkārtēja atkārtošanās. Šāda nevienādība spēju ziņā izskaidrojama ar dvēseļu vecuma starpību un atbilstoši šim vecumam, dvēseles iedalās piecās lielās grupās.
Piektās grupas – visjaunākās dvēseles, neprot kontrolēt savu rūpju un emocionālo dabu un nav apveltītas ar prāta attīstību. Mūsdienu pasaulē šīs dvēseles sastopamas starp mežoņiem un puscivilizētās rasēs, kā arī attīstībā atpakaļ palikušos un noziedzīgos civilizētu sabiedrību tipos.
Ceturtā grupā ietilpst nedaudz vairāk attīstītas dvēseles, kuºas pacēlušās virs mežoņa stādijas, bet vēl ar pirmatnēju prātu, bez iedomāšanās spējām un ar iniciatīves trūkumu.
Abās augstākminētās grupās ietilpst vairāk kā deviņas desmitdaļas no visas cilvēces.
Trešā grupā ietilpst vairāk uz priekšu pavirzījušās, kulturālas dvēseles visās rasēs, kuºu prāta aploks neaprobežojas ar viņu ģimeni vai tautu vien, bet tiecās arī uz pilnības ideālu un apzinīgi pūlās to sasniegt.
Otrā grupā ietilpst tās nedaudzās dvēseles, kuºas skaidri izpratušas dzīves jēgu un apzinās, ka šij dzīves jēgas izpratnei jāizpaužās pašaizliedzīgā kalpošanā Vispārības Labumam. Šīs dvēseles ir stājušās Ceļā un apzinīgi veido savu nākotni.
Pirmā grupā ietilps, kā rets zieds mūsu cilvēces kokā Adepti, Gudrības Skolotāji, Varenie, Cilvēces Vecākie Brāļi, Dieva atspulgs uz zemes, kuºi vada zemes evolūciju saskaņā ar Dievišķīgo Plānu.
Atkal iemiesojušos dvēseļu tipi
1. Adepti – nav padoti atkal iemiesošanās likumam
2. Ceļā- atkal iemiesojas nekavējoties, zem Skolotāja uzraudzības un atsakās no uzturēšanās Debesu Valstībā.
3. Kulturālis –
a/ atkal iemiesojas divas reizes katrā apakšrasē. Vidēji uzturās 1200 gadus Debesu Valstībā.
b/ vairākkārt iemiesojas tai pašā apakšrasē. Debesu Valstībā uzturās caurmērā 700 gadus.
4. Mazattīstītie – Daudzas reizes iemiesojas vienā un tai pašā apakšrasē, pirms pāriet nākošā.
5. Neattīstītie – Daudzas reizes iemiesojas vienā un tai pašā apakšrasē, pirms pāriet nākošā.
Atkaliemiesošanās notiek pat rasu apakšrasēs, par kuºām mēs jau runājam iepriekšējā modaļā. Pirms pārejam pie viņas likumības izpētīšanas no šī likuma iedarbības sfairas jāizslēdz divas grupas Adeptus un tos, kuºi atrodās Ceļā. Adepts ir pacēlies pāri nepieciešamībai atkal iemiesoties. Viņš jau ir guvis visu pieredzi, kādu Viņam spēja dot civilizācijas, Viņš jau ir sasniedzis to mērķi, kādēļ ir kļuvis par cilvēku. Kaut arī viņš ir kļuvis par pīlāru Dieva templī un neizies vairs no tā, daudzi Adepti tomēr atkal iemiesojas cilvēku vidū, lai darbotos kā likumdevēji un Vadoņi un būtu par saiti starp cilvēku un Dievību. Ja Adepts nolēmis iemiesoties, viņš pats lemj, kur un kad viņš piedzims, jo viņš ir sava likteņa kungs.
Ceļā atrodošies Gudrības Skolotāju mācekļi pēc nāves atkal iemiesojas parasti pēc dažiem mēnešiem vai gadiem, neatstājot savu mentālo un astrālo ķermeni, kā tas parasti notiek pirms dzimšanas. Vispārējais likums ir tāds, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves, dvēsele pavada īsu periodu /šķīstīšanās laiks/ astrālā plānā. Vēlāk, pēc astrālā ķermeņa atstāšanas, viņas paliek dažus gadu simteņus zemākā mentāla plānā.
Šo zemāko mentālo pasauli var apzīmēt kā zemāko apvidu Debesīs, jeb, kā to teozofijā sauc Dēvačanu. Tur pilnīgi piepildās visi sapņi un tieksmes pēc laimes, kuºas tika izjustas zemes dzīves laikā. Gadu simteņus tur pavada laimīgā darbībā, kamēr tieksmes neizsīkst un dvēsele neatstās savu mentālo ķermeni kā izdzīvojušu. Ar to tad arī noslēdzas dvēseles iemiesošanās un viņa paliek savā nepārejošā ķermenī ar visiem uzkrājumiem, piedzīvojumiem un pieredzi, kas pārradīti ideālos un garīgās spējās.
Tomēr ļoti daudz vēl palicis nesasniegts un daudz kas vēl jādara sevis pilnveidošanai, tāpēc dvēsele dzimst no jauna un atkal veido sev trīs jaunus ķermeņus: mentālo, astrālo un fizisko.
Izņēmumu šeit sastāda māceklis Ceļā. Viņš atsakās no svētlaimības perioda Dēvačanā, lai turpinātu fiziskā pasaulē sava Skolotāja darbu, lai kalpotu cilvēcei ar savu darbu. Viņa Skolotājs izvēlās viņam attiecīgu dzimšanas vietu un laiku un māceklis atgriežās uz zemi tikko nobeigtās zemes dzīves astrālā un mentālā ķermenī, atkal ietērpjoties no jauna vienīgi fiziskā ķermenī.
Atkal iemiesošanās likumus, kas attiecas uz parastām dvēselēm, nevis Adeptiem un viņu mācekļiem, izpētīsim turpinājumā, aplūkojot faktus par četru indivīdu pagājušajām dzīvēm.
Turpinājums sekos