Teozofisko tradīciju pētnieku savāktie fakti mums vēsta, ka mūsu fiziskā pasaule ir tikai daļa no īstās pasaules. Mums apkārt ir daudzas neredzamas pasaules un tomēr katra no šīm pasaulēm ir materiāla, t.i., tā izteic ne tikai priekšstatu pašu par sevi, bet arī kaut ko pagatavotu no matērijas, kaut gan neredzamo pasauļu matērija pēc savām īpašībām un būtības ir daudzreiz smalkāka nekā mūsu fiziskās pasaules matērija, pie kuºas mēs esam pieraduši. Mēs pazīstam cietu un šķidru matēriju, bet gāzveidīgu matēriju, līdzīgu mūsu gaisam, parasti mēs neaptveram, un ievērojam gāzes tikai tad, kad tās mūs kaut kādi apgrūtina, piemēram, ļoti stiprs vējš vai arī indīgas gāzes, kas apgrūtina elpošanu.

Vēl smalkāku matērijas veidu, ko atklājusi mūsu modernā zinātne, sauc par „starveidīgo” matēriju. Tālāk ir vēl noslēpumainais spīdošais ēters, kam piemīt visas matērijas īpašības un kuºš tomēr tik ļoti atšķiras no visiem mums pazīstamiem matērijas veidiem.

Viss šis plašais smalkāko matērijas veidu lauks ir teozofu izpētīs un aprakstīts. Zīmējumā 47. mēģināts dot dažus faktus no neredzamo pasauļu lauka.

Pastāv septiņi plāni jeb pasaules, ar kuºām cilvēks atrodas speciālās attiecībās un katrs indivīds pavada zināmu savas dzīves posmu kādā no tiem. Trijos zemākos plānos cilvēkam ir pavadonis – ķermenis, kas veidots no šo plānu matērijas, un šis ķermenis noder kā darbības un pazīšanas līdzeklis šajos plānos. Tādā kārtā katram no mums ir fiziskais ķermenis, kas veidots no septiņiem fiziskās matērijas veidiem. Ar šo ķermeni mēs gūstam visas fiziskās pasaules gudrības un pieredzi.

Tāpat katram no mums ir ķermenis, kas veidots no astrālās matērijas. Šo matēriju sauc par astrālo tāpēc, ka viņa mirdz kā zvaigznes. Bez tam katram no mums ir vēl mentālais un nepārejošais, tiem ir sava anatomija un fizioloģija, ne mazāk komplicēta, kā fiziskam ķermenim. Augstākā par mentālo pasauli, cilvēciskā apziņa ir vēl dīgļa stāvoklī un viņa ķermeņi šīm pasaulēm gaida savu izveidošanu un noformēšanu.

Kā diagrammā parādīts, katras pasaules plāns atšķiras no citiem. Dabiskie fainomēni, kā siltums, gaisma un elektrība, kas piemīt mūsu fiziskai pasaulei un tās matērijai, neiespaido citu plānu matērijas. Līdzīgi tam, ka fiziskā matērija var būt sabiezētā, šķidrā un gāzveida stāvoklī, tā ir trīs matērijas veidi arī citos plānos. Katra plāna matērija dalās septiņos apakšiedalījumos, kuºus sauc par apakšplāniem. Mūsu fiziskai pasaulei piemīt ne tikai trīs stāvokļi, par kuºiem jau runājām un kas mums ir labi pazīstami, bet vēl citi četri, kuºus sauc par ēterisko, apakšatomisko un atomisko. Šeit ir jāievēro, ka vārds „ēteriskais” attiecas uz zināmu fiziskās matērijas stāvokli, bet ne uz zinātnisko ēteri, t.i. substanci, kas piepilda starpplanētu izplatījumu un pārraida tālāk zvaigžņu gaismas viļņus.

Mūsu pasaules sistēmas augstākais apakšplāns katrā no septiņiem plāniem tiek saukts par „atomisko”, jo viņa daļiņas nesastāv no molekulām kā pārējo sešu apakšplānu, bet no dotā plāna tālākās sastāvdaļās nedalāmām vienībām.

Visas neredzamās pasaules apņem mūs no visām pusēm un tās nav telpiski nošķirtas no mūsu fiziskās pasaules. Astrālā pasaule ar saviem iemītniekiem vienmēr ir ap mums, kaut lielākais vairums cilvēku to nemaz nenojauš. Tāpat arī tā neredzamā pasaule, kuºu pēc tradīcijas sauc par „debesīm”, ir tepat ap mums, nevis kaut kur aiz zvaigznēm. Debesu godība mūs aptver no visām pusēm, būtu mums tik acis, lai to redzētu un ausis, lai dzirdētu. Kā gan tas var būt, ka mūsu istabās, dārzos, ceļos, mūsu pilsētās – ir arī vēl citas pasaules? Kā var vairākas pasaules ieņemt vienu un to pašu telpu?

Šīs pasaules var eksistēt vienā telpā tāpēc, ka katra augstākā pasaule sastāv no smalkākas matērijas, nekā zemākā. Ja mēs salīdzināsim triju zemāko pasauļu matēriju ar trim fiziskās matērijas stāvokļiem, kuºus mēs pazīstam kā cietu, šķidru un gāzveidīgu un, ja mēs uz mirkli iedomāsimies fizisko pasauli kā cietu vielu, astrālo – šķidru un mentālo – gāzveidīgu, tad mums kļūs skaidrs, kā šīs trīs pasaules var ieņemt vienu un to pašu telpu . Var piepildīt pudeli ar smiltīm līdz pat augšai un tomēr viņa nebūs pavisam pilna, jo starp smilšu graudiņiem paliek brīva, ar gaisu pildīta telpa. Mēs varam pudelē ieliet ūdeni un ūdens daļiņas ieņems tās tukšās vietas starp smilšu graudiņiem. Arī tagad vēl pudele nebūs pilna, jo ūdeni var piesātināt ar gaisu, t.i. ar gāzes daļiņām var piepildīt tukšos laukus ūdenī, jo ūdens pilnīgi neaizpilda visu telpu un starp viņa daļiņām paliek starpas. Tā smiltis, ūdens un gāze vienā laikā var atrasties vienā un tanī pašā telpā.

Ņemsim vēl kādu piemēru. Iedomāsimies lielu istabu, kas pildīta vecmodīgām, apaļām lielgabala lodēm, kas sablīvētas pēc iespējas cieši. Pateicoties šo ložu apaļai formai, cik tuvu vienu otrai tās arī nenovietotu, starp tām vienmēr atradīsies tukša telpa. Pieņemsim, ka tagad mēs piepildam istabu ar smalkām skrotīm, kuºām piemīt noslēpumaina pārvietošanās spēja. Skrotītes varētu novietoties starp šīm lielgabala lodēm un pārvietojoties nesastapt nepārvaramu šķērsli no ložu puses. Pieņemsim, ka istaba ir pilnīgi pieblīvēta ar skrotīm un tām vairs nav iespējams pārvietoties starp lodēm. Tomēr pateicoties tam, ka skrotītes ir apaļas, starp viņām būs tukša telpa, un ja mēs uzsūtīsim mikrobu armiju, tiem būs pilnīgi iespējams pārvietoties starp skrotēm, tās nebūs mikrobiem nepārvarams šķērslis.

Apmēram tādā pat veidā sadzīvo mūsu fiziskā pasaule ar astrālo, mentālo un augstāko pasauli. Mūsu fiziskā pasaule, savos stāvokļos: cietā, šķidrā un gāzveidīgā ir poraina un starp viņas daļiņām ir lieli tukšumi. Šinīs tukšumos atrodās augstāko plānu matērija.

Neblīvas atmosfairiskās gāzes atoms, līdzīgi argonam, var brīvi pārvietoties caur metāla sietiņu, nesastopot viņā nekādu kavēkli, un tā kā argons ne ar vienu vielu nesavienojas, tad viņš šinī telpā uzturēsies neatkarīgi no sieta, pat nenojaušot šī sietiņa klātbūtni, lai gan sietiņš un gāze ieņem vienu un to pašu telpu. Astrālās un citu pasauļu būtnes ir ap mums, dzīvojot savu dzīvi un mēs nenojaušam viņu klātbūtni, tāpat kā viņas mūsu, izņemot sevišķus, pāºnormālus gadījumus.

Pieņemsim, ka ir kāds, kas spēj reaģēt uz astrālās un mentālās pasaules vibrācijām, un tādēļ „redz” tās. Pieņemsim arī, ka viņš ir zinātniski sagatavots šo pasauļu pētīšanai. Ko gan viņš redzēs? Viņš redzēs daudzas parādības, kas prasīsi ilgu laiku to izprašanai un ietveršanai. Pirmais, ko viņš ieraudzīs un kas viņu visvairāk pārsteigs būs tas, ka viņš redzēs tos savus draugus un paziņas, kuºus viņš uzskatīja par mirušiem. Tomēr izrādās, ka šie „mirušie” dzīvo citās pasaulēs, ja tikai tie nav telpiski novietoti tālajās debesīs, šķīstītavā vai arī ellē. Viņi ir te, fiziskās pasaules turpinājumā – Smalkā Pasaulē. Viņš redzēs „mirušos” vai nu laimīgus, pieticīgus vai arī garlaikojošus, vai arī bezgalīgi nelaimīgus.

Viņš ievēros arī, ka būtnes tādā apziņas stāvoklī novietotas dažādos astrālās un mentālās pasaules apakšplānos. Viņš ievēros, kā šie apakšplāni izplatās no zemes virsas un tādā kārtā var rast priekšstatu par neredzamo pasauļu „ģeografiju”. Viņš ievēros, ka astrālā pasaulē, sevišķi viņas zemākos iedalījumos, pagaidām dzīvo dziļi nelaimīgi cilvēki un, liekas, šī astrālās pasaules daļa ir tā „elle”, par kuºu runā visas pasaules reliģijas. Acīmredzot, augstākā astrālās pasaules daļa ir tā sauktā „šķīstītava”, bet nākošā, vēl augstākā – „Gaismas Valsts”. Ar vēl vairāk attīstītām spējām novērotājs redzēs to neredzamās pasaules daļu, kur „mirušie” dzīvo tādā pilnīgā laimē, uz kādu ikviens no tiem ir spējīgs. Viņš nāks pie slēdziena, ka tā acīmredzot ir „paradīze”, kaut gan tā daudzos punktos nesakrīt ar to, kādu mums tēlo reliģija.

Dzīvības un nāves noslēpums priekš viņa atklāsies, skatoties kā viņš novēros neredzamās pasaules, tādēļ ļoti nepieciešami jau tagad, zemes dzīvē šķīstīt savas domas un mācīties domāt skaidri, noteikti un pozitīvi. Neredzamās pasaules domai ir milzīga nozīme un ļoti daudzi astrālās pasaules iemītnieki nožēlo, ka neviens viņiem nav aizrādījis par domāšanas milzīgo nozīmi jau šeit, zemes dzīvē. Astrālā pasaulē nevar uzsākt domāšanas attīstību, to jāsāk šeit, bet tur var turpināt.

Zīm. 48 ir mēģināts klasificēt iemītniekus trijās pasaulēs, t.i. fiziskā, astrālā un mentālā. Trīs dažādi attīstošo būtņu tipi kopīgi izlieto trīs pasaules:

1. Cilvēciskā – sastāv no cilvēkiem un dzīvniekiem.
2. Dēvu un Eņģeļu pasaule ar Dabas gariem un fejām.
3. „Elementālās Esences” un minerālu dzīve.

Visgrūtāk ir saprast trešo tipu, jo tā ir dzīvība, kas neizpaužās tik stingrās un ilgstošās formās. Astrālās un mentālās pasaules matērija kā tāda, t.i. ārpus tām dvēselēm, kuºās viņa ietērpjās dzīvo savu atsevišķu, smalki jūtīgu un ātru dzīvi, tomēr neindividuālizētu. Ja mēs spēsim stādīties priekšā, kā var just ūdens daļiņas, kas iesprostotas glāzē, kad caur ūdeni laiž elektrisko strāvu, tad mēs gūtu vāju nojautu par astrālās un mentālās matērijas dzīves spēju un enerģiju kā tādu, kad visu minēto triju tipu „elementālā esence” iedarbojas uz to. Šī elementālā esence atrodas it kā „kritiskā stāvoklī”, gatava strauji pārvērsties „domu-tēlos” tik līdz domājošā cilvēka vibrācijas iespaido viņu. Atkarībā no domu spēka, veida un īpašībām elementālā esence veido domu tēlus no astrālās un mentālās matērijas. Šādi domu-tēli mēdz būt acumirklīgi, vai arī ilgstoši, kas eksistē dažas stundas, mēnešus vai pat ilgus gadus. Tādēļ tos patiesi var uzskatīt kā neredzamo pasauļu iemītniekus. Tie saucas par elementāliem.

Apmēram tam pašam diferencētam dzīves tipam pieder formas no fiziskās matērijas ēteriskām gradācijām. Turpretī minerālu dzīve ir vairāk diferencēta. Minerāliem piemīt divējāda eksistence: kā formai un kā dzīvībai. Kā forma minerāls sastāv no dažādiem ķīmiskiem elementiem. Kā dzīvība viņš ir tā attīstošās dzīves pakāpe, kas tiecas no matērijas veidot dažādu ģeometrisku formu kristallus.

Apskatot diagrammas otru aili, mēs redzam, ka minerāli, stādi, dzīvnieki un cilvēki ir fiziskie iemītnieki. Pie īslaicīgiem elementiem, kas sairst pēc dažām nedēļām vai mēnešiem pieder fiziskā ķermeņa smalkās ēteriskās daļas, kuºas sauc par „ēteriskiem dubultniekiem” un, kuºi lidinās virs kapiem, kuºos paglabāti viņu fiziskie ķermeņi. Tā kā ēteriskie dubultnieki patur sava fiziskā ķermeņa formu un arī tāpēc, ka tie līdz zināmai pakāpei vēl ir no fiziskās matērijas, tos dažreiz redz sensitīvi cilvēki kapos un nepareizi apzīmē tos, kā mirušo cilvēku dvēseles.

Astrālā pasaulē kādu laiku mitinās visas zemes būtnes, cilvēki un zvēri, kuºu augstākie ķermeņi naktīs, miegā atstāj savu fizisko mājokli. Miegā mēs visi uzturamies astrālā ķermenī, darbodamies astrālā plānā vai nu pilnīgi apzinīgi un aktīvi vai arī neapzinīgi, it kā pusmiegā, atkarībā no mūsu sasniegumiem evolūcijas ceļā. Kad mēs esam nomodā, mūsu fiziskais ķermenis atkal savienojas ar augstākiem ķermeņiem, un uz astrālās pasaules kairinājumiem vairs nereaģējam. Kas attiecas uz „mirušiem”, tad viņi astrālos ķermeņos „pagaidam” uzturās astrālā pasaulē, kā tas minēts diagrammā, jo pēc zināma perioda viņi pāriet „debesu” pasaulē, mentālā un augstākā plānā, kuºu sauc par Ugunīgo Pasauli un kas ir ikvienas dvēseles īstais miteklis. Dzīves uzdevums ir sasniegt Ugunīgo Pasauli pilnā apziņā un ar visu pieredzi. Tomēr pagaidu uzturēšanās astrālā plānā var ilgt dažas dienas un arī dažus gadu simteņus.

„Nomestie astrālie ķermeņi” – tiek izsmeļoši un skaidri apzīmēti ar šiem vārdiem. Gluži tāpat, kā „mirstot” mēs nometam savu fizisko ķermeni un uz laiku pārejam dzīvot astrālā pasaulē, tā arī atstājot astrālo pasauli un pārejot mentālā, t.i. domu pasaulē, mēs atstājam savu astrālo ķermeni. Nomestie astrālie ķermeņi atšķiras no fiziskiem ar to, ka tie uzglabā zināmu daļu no aizgājušās dvēseles apziņas, kas palikusi saistīta astrālā ķermeņa daļiņās. Tāpēc atstātiem astrāliem ķermeņiem piemīt zināma atmiņas spēja un uzglabājot kādu laiku arī zināmas kustības spējas, līdzīgi automātam. Tie atdarina aizgājušā cilvēka izteiksmes un paradumus. Viņus sauc par „rēgiem”, „spokiem” un tos bieži vien pievelk spiritiskos seansos un nepareizi apzīmē par īstām dvēselēm, kaut gan tie patiesībā ir tikai šo dvēseļu ēnas. Ja tos mākslīgi neuztur, ko spiritiskos seansos tomēr dara, viņi sairst pēc dažām stundām, mēnešiem vai gadiem, atkarībā no tā, vai augstākā plānā aizgājušā dvēsele bija ar materiālām vai garīgām tieksmēm. Jāaizrāda, ka spiritisms nekādi nespēj stāties sakaros ar īstām dvēselēm. Izņemot „astrālās čaulas”, spiritiskos seansos var pievilkt garus no zemākās astrālās pasaules, kas var beigties ļoti slikti priekš visiem seansa dalībniekiem. Mākslīgā iespiešanās zemākā astrālā pasaulē ir briesmu pilna. Cilvēks, kas patiesi meklē ceļu uz gaismu, nekad un ne zem kādiem apstākļiem nepiedalīsies spiritiskā seansā, jo tas var viņam dot neizlabojamu ļaunumu.

Septiņi debesu pasaules apakšplāni sastāda divus lielus nodalījumus: trīs augstākie apakšplāni sastāda augstākās debesis, bet četri zemākie pazīstami zem kopēja nosaukuma „Dēvačana” – dievu mītne jeb gaismas un svētlaimības vieta, jo viņa četros zemākos nodalījumos uzturās mirušo dvēseles svētlaimības stāvoklī, kas aprakstīts dažādās reliģijās kā paradīze. Tur arī atrodas pirms nāves individualizējušies dzīvnieki, kas sasnieguši cilvēka dvēseles pakāpi. Apakšējā apakšplānā dzīvo vīrieši, sievietes, bērni, kuºu izcilus īpašība ir bijusi savstarpējā simpātija zemes dzīvē, kaut arī tā nav varējusi pietiekoši izpausties ārējo apstākļu dēļ. Viņi dzīvo svētlaimībā veselus gadu simteņus, satiekoties ar tiem, kuºus mīlējuši par visiem vairāk. Nākošā, otrā apakšplānā dzīvo tie, kas bez mīlas izjutuši arī svētu godbijību un padevību noteiktam reliģiskam ideālam. Tālāk, trešā apakšplānā dzīvo tie, kuºi savu mīlu un reliģiozās jūtas pielietojuši filantropijā. Ceturtā plāna apakšplānā atrodās tie, kuºiem bez jau minētām teicamām īpašībām piemīt vai nu filozofiskās, mākslinieciskās, vai arī zinātniskās spējas viņu zemes dzīves laikā.

Trijos augstākos apakšplānos, augstākās debesīs, atrodās visu to dvēseļu pastāvīgā dzīves vieta, kuºas sastāda mūsu cilvēci. Viņi tur dzīvo kā individualitātes, kā visu spēju un apziņas kopība, kas attīstījušās visā ilgajā „evolūcijas ceļā. No šejienes katra dvēsele kā individualitāte nonāk zemes dzīvē, lai no jauna iemiesotos, izpaužot daļiņu no sevis, kā „personību”, lai zemākos plānos gūtu dzīves pieredzi”. Visaugstākā apskšplānā dzīvo Adepti un viņu tuvākie skolnieki. Otrā apakšplānā, skaitot uz leju, uzturās dvēseles, kas sasniegušas augstu evolūcijas pakāpi, kas izpaužās viņu zemes dzīves laikā kā iedzimta kulturāla un dabīga izsmalcinātība. Tālāk uz leju, trešā apakšplānā atrodas viss milzīgais vairums, ap sešdesmit miljardu dvēseļu, kas sastāda evolūcijā atpakaļpalikušo cilvēces massu.

Pavisam cita nekā tikko aprakstītā redzamās un neredzamās pasaules dzīve ir Dēvu jeb Eņģeļu evolūcija. Augstākā debess apvidū dzīvo augstākais Dēvu tips „Arupa”, kas nozīmē – „bez formas”. Tā viņus sauc tāpēc, ka viņu ķermeņi veidoti no trīs augstāko apakšplānu mentālās matērijas, ko techniski sauc „bez formas”, jo šinī matērijā domu spēks neietērpjas noteikti apzīmētās formās, bet izteicas kā komplicētas starojošas vibrācijas.

Četros zemākos apakšplānos, kuºus sauc par „Rupa” vai „Forma”, tādēļ, ka domu spēks tur rada domu tēlus, kuºiem ir noteiktas formas un apzīmējumi – dzīvo „Rupa-Dēvas”, zemākie Eņģeļi. Astrālā pasaulē uzturās zemāko pakāpju Eņģeļi, kas pazīstami zem nosaukuma „Kama-Dēvas” vai „vēlēšanās” Dēvas, jo astrālā pasaule, kuºā tie mīt, pēc savas būtības ir sevī koncentrēts emociju apvidus.

Šinī plānā, kā arī fiziskā plāna ēteriskā apvidū, atrodas Dabas gari jeb fejas. Šo garu attiecības ar Dēvām ir līdzīgas mūsu mīļo mājas dzīvnieku attiecībām pret mums. Neraugoties uz to, ka augstāko pakāpju fejām ir augsts saprātīgums, tās vēl nav individualizētas, tas ir viņas vēl sastāda grupas dvēseles daļu. Lēni viņas tuvojas individualizācijai, pateicoties viņu padevībai individuālām Dēvām, tāpat kā mūsu mīļotie suņi un kaķi iegūst dvēseles atkaliemiesošanās spējas, pateicoties savai pieķeršanai mums.

Neredzamās pasaules, kas attēlotas zīm. 49., atrodas mūsu saules sistēmas robežās. Šīs pasaules ir attīstošās cilvēces gudrības un pieredzes iegūšanas lauks. Bet ir arī citi esības plāni ārpus saules sistēmas, kuºus sauc par „Kosmiskiem plāniem”. Katram Kosmiskam plānam ir savi septiņi iedalījumi jeb apakšplāni un katra kosmiskā plāna zemākais, septītais apakšplāns veido šo septiņu plānu visaugstāko atomisko apakšplānu mūsu saules sistēmas robežās. Šīs idejas noskaidrošanai aplūkosim diagrammas, kas attēlotas zīm. 47. un 49.

Piektā kosmiskā Mentālā Plānā atrodas, kā noteikts Domu-Tēls, visu dzīves tipu un formu evolūcionālais plāns priekš visiem mūsu septiņiem plāniem. Šis Plāns ir Paša Logosa Doma par to, kā evolūcijai jānorisinājas no sākuma līdz beigām. Šinī kosmiskā plānā atrodas „Paraugveidi”, par kuºiem runāja Platons. Tur teiciens – „kā bija sākumā, kā ir tagad un kā būs vienmēr” – ir objektīva realitāte.

Aplūkojot saules sistēmas un kosmisko plānu diagrammas, mēs redzam, ka mūsu mentālās pasaules visaugstākais apakšplāns sastāda kosmiskā mentālā plāna zemāko nodalījumu. No tā izriet apbrīnojams fakts, ka tas, kas var pacelt savu apziņu līdz kosmiskam plānam, nonāk tiešā sakarā ar viņa Paraugtēlu iedvesmojošo spēku. Tāpat kā debesu daiļums atspoguļojas dziļās akas gludā līmenī, kaut gan izplatījuma mākoņi un ūdens ir tāļu viens no otra, tāpat apskaidrotais prāts un dvēseles garīgās emocijas redz, jūt un zin, kas mūs gaida.

Tādas ir neredzamās pasaules, kuºu zemākā un mazākā daļā mēs izpildam savu laicīgo lomu. Bet mūsu nemirstīgais „Es” mantos plašu, neredzamu pasauli, kuºā noritēs mūsu daudz pilnīgāka dzīve, skatoties pēc tā, kā mēs augsim apziņā un spēkā, pārdzīvojot veselu rindu dievišķīgu notikumu starp dievišķīgiem šedevriem. Pat vismazākais priekšstats par šo plašo neredzamo pasauli izlabo mūsu aprobežoto redzes aploku un sniedz dzīves un evolūcijas perspektīves, kuºu iespaids un apburošā iedarbība arvien dziļāk iespiežas mūsu apziņā.

Visas cilvēcīgā prāta šaubas izgaist kā migla pirms saules lēkta, ja cilvēks pats var redzēt un ar tiešu pieredzi uztvert, nevis tikai ticēt. Lai gan lielākam cilvēku vairumam šī tiešā uztvere vēl nav pieejama, tad tomēr ir cita, apskaidrota prāta un apgaismotas intuīcijas pieredze, kas līdzīgi bākai vada mūsu gaitas pa laicīgās pasaules ceļiem.

Ja arī teosofija tūliņ nevar visiem dot tiešu redzamību, tā tomēr var dot vairāk, nekā ikkuºa filozofija. Tā var dot visu lietu būtības izpratni, kas iedvesmo uz visu labu un padara mūsu dzīvi bagātāku ar entuziasmu. Kamēr nebūs iespējams visiem redzēt to, ko tagad redz tikai daži, teosofija nevar pretendēt ne uz ko vairāk, ka tikai dot līdzīgu apskaidrotību neredzamo pasauļu patiesiem meklētājiem.