Ikviena cilvēka dzīvē viņa apkārtējai pasaulei piekrīt ļoti liela nozīme. Mēs ievērojamā mērā kļūstam par to, par ko mūs izveido mūsu pasaules pazīšana. Mēs uztveram pasauli ar saviem jutekļu orgāniem, kuºu mums ir pieci. Ja kāds no šiem jutekļiem ir bojāts, tad ar to mūsu pasaules uztveres aploks tiek samazināts. Kaut gan mēs visu laiku pielietojam savus jutekļus un ar to palīdzību redzam, dzirdam, sajūtam, ožam tās pasaules priekšmetus, kuºā mēs dzīvojam, tomēr mēs vāji apjēdzam, kāds sarežģīts process ietverts mūsu pasaules „zināšanā”. Mēs neaptveram, ka mums ir zināma tikai daļa no tā, kas patiesībā ir un kas jāizprot mūsu apkārtējā pasaulē.Iztirzāsim, piemēram, mūsu pasaules uztveri ar redzes palīdzību. Ko nozīmē „redzēt” priekšmetus? Tas nozīmē, ka mūsu acis reaģē uz tādām gaismas vibrācijām, kuºas raida pret mums vērstā priekšmeta puse un ka mūsu apziņa pārvērš šīs vibrācijas formas un krāsas priekšstatā. Tas, ko mēs redzam, ir tikai priekšmeta priekšējā puse, mēs neredzam visu veselo, kas sastādās no visām priekšmeta daļām. Tātad mūsu redzes spēja ir gaismas viļņu iespaida rezultāts, uz kuºiem reaģē mūsu acis. Bet kas tad īstenībā ir gaisma? Atbildot uz šo jautājumu mēs redzēsim, cik maza ir mums redzamā pasaules daļa un cik plaša ir no mums neredzamā pasaules daļa.

Zīmējumā attēloti galvenie fakti no gaismas lauka. Gaisma ir vibrācija ēterī un atkarībā no viļņu gaºuma un viņu svārstību skaita rodas attiecīga krāsa. Mums pazīstamā gaisma iziet no mūsu saules, kuºa raida izplatījumā dažādu svārstību ātruma staru kūļus. Šos staru kūļus mēs saucam par „balto” gaismu.

Ja mēs noliksim stikla prizmu baltās gaismas stara ceļā, tad stikla daļiņas staru kūli sadalīs viņu sintezējošās vibrācijās. Šīs vibrācijas, iedarbojoties uz mūsu acs tīkleni, izsauc mūsu apziņā krāsas sajūtu. Mūsu acs var saskatīt septiņas krāsas: sarkanu, oranžu, dzeltenu, zaļu, gaišzilu, tumšzilu un violetu. Šīs septiņas krāsas un viņu sajaukumu nokrāsas veido visu to pasaules krāsu dažādību, kuºā mēs dzīvojam. Bet mums redzamās krāsas nav vienīgās, kas eksistē. Mēs varam redzēt tikai tās krāsas, kuºas uztver mūsu acis, bet mūsu acu uztvere ir ļoti aprobežota.

Gaismas spektrā mēs varam redzēt krāsu gammu no sarkanā līdz gaiši zilam, bet pēc tam violeto krāsu un tikai nedaudzi cilvēki var ieraudzīt zilo starp gaiši zilo un violeto. Kamēr ētera vibrācijas nepārsniedz 15 000 uz centimetra, radot sarkano krāsu, un ne mazāk kā 25 000 uz centimetra, radot violeto krāsu, mēs varam reaģēt uz saules vibrācijām un uztvert tās kā krāsas.

Neliels mēģinājums mums pierādīs, ka pirms sarkanā uz aiz violetā spektrā ir vibrācijas, kuºas izsauktu mūsu apziņā dažādas krāsas, ja mēs varētu uz tām atbildēt. Ja mēs novietosim vairojamo stiklu tajā vietā, kur krīt infrasarkanie stari, bet acs neko neredz, un staru laušanas fokusā novietosim gabaliņu fosfora, tas aizdegsies no izsauktā karstuma acīmredzot tāpēc, ka blakus vibrācijām, kas rada infrasarkano gaismu, spektrā atrodas arī tādas vibrācijas, kas rada siltumu. Tāpat arī spektra otrā galā, – ja mēs aizklāsim violetos starus un aiz violetās krāsas, kur mūsu acs neko vairs neredz, novietosim ar platīna cianīdu apklāto disku vai ekrānu, mēs novērosim, ka pateicoties ultravioleto staru iedarbībai disks sāks spīdēt. Tātad saules staros ir mūsu acij neredzama infrasarkanā un ultravioletā krāsa. Ja mēs spētu tās redzēt, tad priekšmetu nokrāsa parādītu mums ne tikai jaunas krāsas, bet arī jaunas krāsu kombinācijas.

Tikpat aprobežotas ir mūsu dzirdes spējas. Dabā eksistē stipri zemas un stipri augstas skaņas, ko mūsu dzirde nespēj uztvert. Skaņas rada gaisa viļņi. Viszemākā, ar normālu dzirdi uztveramā nots, veido 32 skaņu viļņus sekundē, visaugstākā – 4224 skaņu viļņus sekundē. Mūsu ausis uztver skaņu viļņus starp šīm robežām. Bet eksistē gaisa viļņi, kas ir lēnāki par 32 sekundē un arī ātrāki par 4224 sekundē. Priekš mums viņi neeksistē, jo mēs tos nedzirdam, kaut arī no tiem veidotās skaņas ietver mūs no visām pusēm.

Zemāk attēlota vibrāciju tabula, kas dod vispārēju sajēgu tām dabas parādībām, kuºas izsauc gaisā un ēterī notiekošās vibrācijas. Ja mēs iedomāsimies pendeli, kas svārstās divas reizes sekundē, palielinot kustību ātrumu līdz 4 sekundē, pēc tam uz 8 u.t.t. Ar katru vēzienu divkāršojot ātrumu, mēs izsauksim zināmu skaitu vibrāciju sekundē.

Gaisā esošos viļņus mēs sākam uztvert ar savu dzirdi tikai no vibrāciju skalas 5.pakāpes un izbeidzam starp 13. un 15.pakāpi. Tālāk seko elektriskie viļņi ēterī, bet tos mēs „redzam” tikai tad, kad tie iedarbojas pietiekoši stipri uz ēteru, lai izsauktu gaismu. Elektriskā staipule, kas vada strāvu ar milzīgu voltāžu, nav redzama mūsu acij. Bet kad elektriskā strāva sastop pretestību un izsauc ēterī visaugstāko vibrāciju pakāpi, no 45. līdz 50.pakāpei pēc tabulas, tikai tad mūsu acs redz elektrību. Pievestā diagramma pietiekoši apgaismo šo jautājumu.

Kā zinātne noskaidrojusi, vibrācijas sastāv no viļņiem, kuºu samērs svārstās no 400 – 250.000 vienā collā. Pēdējais skaitlis rodās pie ūdeņraža izstarošanas zem elektrības izlādēšanās iespaida. Mēs reaģējam tikai mazliet vairāk kā uz 1/9 daļu no šīm vibrācijām. Citiem vārdiem sakot, no visas mūsu apkārtējās pasaules, ko zinātne atklājusi, mēs pazīstam tikai apmēram 1/8 daļu, bet 7/8 daļas ir mūsu apziņai pagaidām apslēptas.

Pieņemsim, ka mūsu nervi ir citādi iekārtoti. Pieņemsim, ka tie reaģē nevis uz gaismas viļņiem, bet gan uz elektriskiem. Kā gan tad pārvērtīsies visa mūsu apkārtējā redzamā pasaule. Kad spīdētu saule, nebūtu saules gaismas, mūsu apkārtējā atmosfaira būtu necaurspīdīga, bet visur, kur sastopami elektriskie fainomēni, mēs tos varētu „redzēt”. Elektriskā vai telefona staipule būtu apaļš caurums, caur kuºu mēs vērotu pasauli. Mūsu istabas nebūtu apgaismotas ar elektrisko spuldžu gaismu, bet staipulēm, kas izstieptas gar sienām. Patiesībā, ja mūsu sajūtas reaģētu uz elektriskiem viļņiem, mums nebūtu vajadzīgi elektriskie vadi. Mēs „redzētu” pateicoties gaismai, kuºu izstaro elektroni, kas ietilpst atomos. Mums nebūtu dienu un nakšu maiņas, bet gan „mūžīga” diena līdz tam laikam, kamēr elektroni turpinātu savu darbu.

Zīm. 45. un 46. mēs redzam, cik dažāds liekas priekšmets, ja to uztver kā dažādu vibrācijas tipu izpausmi. Abos zīmējumos ir attēlota saule, uzņemta ar fotografisko aparātu. Zīm. 45. uzņēmums izdarīts uz parastās plates, kas reaģē uz baltajiem saules stariem. Zīm.46. saules attēls uzņemts ar elektrohēliogrāfu, ko izgudrojis profesors Hale, kuºa plates, pateicoties speciāli pielāgotam spektram, reaģē tikai uz dažām saules vibrācijām – izslēdz visas pārējās. Lai dabūtu šo attēlu, kamerā pielaida tikai tās gaismas vibrācijas, kuºas rada kalcija tvaiki. Tādā kārtā ieguvām divus dažādus saules attēlus, kas abi uzņemti ar fotoaparātu. Ja vienā un tai pašā laikā vērstu uz sauli divus teleskopus, vienu ar parasto kameru, otru – ar spektrohēliogrāfu, kas pielāgots speciālām vibrācijām, mēs dabūtu divas, vienas un tās pašas saules fotografijas, tikai katru savādāku detaļās. Kopējas palika tikai apaļās kontūras.

Tas ir tas pats princips, uz kuºa pamatojas gaišredzība. Ap mums ir daudz vibrāciju, uz kuºām ikdienišķs cilvēks nespēj reaģēt. Viņš neredz un neaptver visu to pasaules daļu, kuºa mums atklātos, ja mēs spētu reaģēt uz attiecīgām vibrācijām. Gaišreģis spēj reaģēt uz tām un tāpēc viņš „redz” vairāk no tās reālās pasaules, kuºā mēs pavadām mūsu dienas. Saprotams, ne visi gaišreģi vienādā mērā reaģē uz neredzamās pasaules vibrācijām. Daži „redz” nedaudz, citi daudz vairāk. Daži skaidri apzinās to, ko redz, citi uzņem redzēto neskaidri un nekārtīgi. Gaišredzības princips pilnīgi pielīdzinās parastās redzes principam. Kādai jābūt nervu un smadzeņu centru speciālai attīstībai, lai reaģētu uz neredzamās pasaules vibrācijām, mēs vēl nezinam. Nākotnes zinātne plaši izpētīs smadzeņu fizioloģiju un izskaidros gaišredzības mechanismu ar daudz lielāku pilnību, nekā tagad.

Par apkārtējās neredzamās pasaules parādībām es runāju nevis no citu vārdiem, bet gan no personīgām zināšanām un novērojumiem. Nepārtraukta apziņa mani pārliecina, ka mani aptver no visām pusēm, no iekšienes un ārienes, neredzamās pasaules priekšmeti, kuºus ļoti grūti aprakstīt. Gandrīz nav vajadzīga gribas piepūlēšana, lai redzētu šo neredzamo pasauli. Neredzamā pasaule nav skatāma ar parastām acīm un nav no svara, vai tās ir aizvērtas, vai atvērtas. Fiziskā un garīgā redze nav atkarīga viena no otras. Tomēr tās var darboties vienā un tajā pašā laikā.

Šī neredzamā pasaule mirdz un liekās, it kā katrs viņas punkts staro pats no sevis, un šī gaisma atšķiras no fiziskās pasaules gaismas. Visa šī telpa ir pilna kustības un brīnišķīgā, neizteicamā kārtā iedveš domu par ceturto telpas izmērījumu. Man tomēr jāapliecina, ar visu man pieejamo enerģiju, ka priekš mana apziņas, priekš mana „Es”, šī neredzamā pasaule ir daudz reālāka par redzamo pasauli. Raugoties „neredzamā” pasaulē, fiziskā pasaule liekas priekš manis pilnīga ilūzija un tai nepiemīt it neviena no tām īpašībām, kuºas mana apziņa varētu nosaukt par reālām. „Mūsu pasaule”, ja es to salīdzinu ar to gaišo realitāti, ko rada „neredzamā pasaule”, vai pat tikai viņas maza daļiņa, kuºu es redzu, – ir tikai mirāža, ēna vai sapnis. Tomēr mūsu fiziskā pasaule, kamēr mēs viņā uzturamies, ir pietiekoši „reāla”.

Turpinājums sekos.