Cilvēki ir paraduši šķirot saprātu un materiju. Saprāts viņiem nozīmē garīgu īpašību, turpretī materija ir nedzīva, bez gara, substance, pretēja saprātam. Kad mēs sākam izprast, ka abi – saprāts un matērija – nav nekas vairāk kā Logosa izpausme un atklāsme, tad mūsu uzskats mainās. Tad mēs redzam, ka materija nav mazāk dievišķa par saprātu un daiļuma un diženuma izpausmi dod ne tikai ģēnija prāts, bet arī tā materijas daļiņa, kas veido kristallu. Kā aiz saprāta, tā aiz materijas norisinās varenā Darītāja darbs. Šīs Darītājs vēlās, lai viss attīstītos un pilnveidotos. Viņš pārrauga un vada ikvienu attīstības pakāpi. Kā Viņa materijas sastāva pētīšana, tā arī viņa Saprāta izpratne noved mūs pie Viņa Dabas apjēgšanas. Šī Daba ir mūžīgi apburoša, Viņa materija atspoguļo Viņa Gudrību, Spēku un Daiļumu.

Lai apjēgtu Logosa Dzīvi kā materiju Teozofijas apgaismojumā, iepriekš noskaidrosim tagadējās zinātnes uzskatus par materiju. Zinātnisko faktu izpratne palīdzēs radīt stipru pamatu viņu dziļākai izpratnei, raugoties no Teozofijas viedokļa. Materija, kas veido mūsu apkārtējo pasauli, sastāv no dažādām substancēm ar kuºām mēs esam vairāk vai mazāk pazīstami. Zeme, uz kuºas mēs stāvam, ir cieta. Ūdens, ko mēs dzeºam, ir šķidrs. Gaiss, ko mēs elpojam, ir gāzveidīgs. Mūsu mājas, darba rīki, iekārta, ir pagatavoti no dažādiem materijas veidiem, piemēram – māliem, koka, metalliem u.c. Tāpat materija, lai gan citāda veida, atrodas arī mūsu ķermeņos, apkārtējos cilvēkos, dzīvniekos un visā „dzīvā”, kas mīt uz mūsu planētas.

Šo materiju mēs pazīstam vai nu kā cietu, piemēram – koks vai dzelzs, vai kā šķidru, piemēram – ūdens vai arī kā gāzveidīgu – atmosfaira. Materija eksistē vēl daudzos, arī mums nezināmos veidos. Lai arī cik niecīgs būtu mūsu pasaules priekšmetu sastāvs, visi šie priekšmeti pēc būtības sastāv no dažām pamatsubstancēm. Šīs pamatsubstances tiek sauktas par ķīmiskiem elementiem. Zinātne pazīst šādus elementus: alumīnijs, antimons, argons, arsens, barijs, bismuts, bors, broms, kadmijs, cēzijs, kalcijs, ogļradis, chlors, chroms, kobalts, kolombijs, vaºš, disprozijs, erbijs, glicijs, zelts, hēlijs, holmijs, ūdeņradis, indijs, irīdijs, dzelzs, kriptons, lantans, svins, litijs, lutēcijs, mgnijs, mangans, dzīvsudrabs, molibdens, neodimijs, neons, niķels, nitons /rādija emanācija/, slāpeklis, osmijs, skābeklis, pallādijs, fosfors, platīns, kālijs, prazeodimijs, rādijs, rodijs, rubidijs, rutenijs, samārijs, skandijs, selēns, iremijs, sudrabs, nātrijs, stroncijs, sērs, tantals, telūrs, terbijs, tallijs, torijs, tullijs, alva, titāns, volframs, urans, vanadijs, ksenone, itterbijs, neo-itterbijs, itrijs, cinks, cirkonijs. Papildus ar gaišredzības palīdzību vēl tika atrasti, nosakot elementu atomu svaru utt., šādi elementi: okultums, meta-neons, meta-argons, meta-kriptons, meta-ksenons, samārijs A, dzīvsudrabs B – dzīvsudraba paveids, kas pie normālas temperatūras ir pavisam blīvs, – un elements, kas atrodas starp rādiju un toriju, laikam aktinums.

Katrs ķīmisks elements eksistē „atomu” stāvoklī. Šeit vārdu „atoms” lietosim ķimiskā nevis teozofiskā izpratnē. Tā, piemēram, gabals sēra būs sēra atomu agregāts, pie kam šo atomu nevar tālāk sadalīt. Tas pats ir attiecināms uz visu elementu atomiem. Patiesībā „elementu atomu var uzskatīt kā substanci, kuºas daļiņas satur kopā spēks, kas pārsniedz visus mums zināmos spēkus”, tā izteicās Mellors.

Visi zināmie ķīmiskie elementi iedalās divās galvenās grupās: metalli un nemetalli. Metalliskie elementi: alumīnijs, mangāns, kalcijs u.c.. Nemetalliskie: bors, skābeklis, chlors u.c. Metalli savienojumos ar skābekli un ūdeņradi dod „sāļus”, nemetalli savienojumos ar tiem pašiem diviem elementiem dod „skābes”. Metalli labi vada siltumu un elektrisko strāvu, turpretim nemetalli ir vāji vadītāji. Ir vēl trešā elementu grupa, piemēram, arsens, antimons u.c., kuºus sauc par metalloidiem, jo tiem piemīt kā metallu, tā arī nemetallu īpašības.

72.zīmējumā pirmā nodalījumā uzskaitīti 12 elementi, kā arī pievesti viņu ķīmiskie apzīmējumi. Otrā un trešā nodalījumā aprādīts, kā pirmatnējie elementi, savienojoties savā starpā, rada jaunas substances. Tā divas ūdeņraža daļiņas savienojoties ar vienu skābekļa daļiņu, rada vienu ūdens daļiņu. Viena nātrija daļiņa savienojoties ar vienu chora daļiņu dod vienu sāls daļiņu. Tādā kārtā tiek savienoti viens elements ar otru un pat vairāki kopā, lai radītu neskaitāmus organiskus savienojumus, kas sastāda mūsu pasauli. Savienojumu dažādība ir tik liela, ka vienas alkohola daļiņas radīšanai vajadzīgi tikai 2 atomi oglekļa, 6 atomi ūdeņraža un 1 atoms skābekļa, turpretī vienas hemoglobīna /asins krāsvielas/ daļiņas radīšanai vajadzīgi 712 atomi oglekļa, 1130 atomu ūdeņraža, 214 atomu slāpekļa, 1 atoms dzelzs, 2 atomi sēra un 425 atomi skābekļa.

Protoplazma, pirmatnējā dzīvā substance, no kuºas tiek radītas šūniņas, sastāv no ūdeņraža, oglekļa, slāpekļa, skābekļa, sēra, fosfora, chlora, natrija, kalcija, magnija un dzelzs, kādās īsti proporcijās – vēl nav skaidri zināms.

Var teikt, ka ķīmiskie elementi ir ķieģeļi, no ķuºiem tiek celta mūsu pasaule. Tie ne tikai savienojas savā starpā, ar maz izņēmumiem, bet pati šī savienošanās notiek pateicoties zināmām īpašībām, kas piemīt katram elementam. Šādu tiekšanos uz savienošanos sauc par valenci /Zīm.73./ Aplūkojot zīmējuma pirmo aili, redzam, ka viens atoms fluora vai chlora, broma vai joda savienojas ar vienu atomu ūdeņraža. Turpretim viens atoms skābekļa, sēra, selēna vai tellūra savienojas ar diviem ūdeņraža atomiem /sk. zīm. otru aili/. Slāpeklis, fosfors un arsēns savām kombinācijām ņem trīs ūdeņraža atomus, bet oglekļa un silīcija atoms prasa četrus ūdeņraža atomus, skat. zīmējuma trešo un ceturto aili.

73.zīmējuma lejasdaļā ir attēloti divi gadījumi, kad viens kāda elementa atoms savienojas ar pieciem kāda cita elementa atomiem. Chor-amonijs sastāv no viena slāpekļa atoma, četriem ūdeņraža atomiem un viena chlora atoma, tādēļ ķīmija māca, ka slāpeklis, kas šeit būs piecvērtīgs elements, it kā atbrīvo no sevis piecos virzienos savu neapmierināto savienošanās tieksmi, kas arī tiek apmierināta savienojoties ar četriem ūdeņraža atomiem un vienu chlora atomu. Penta-chor-fosfors – otrs elementa piecvērtības gadījums.

Ķīmija norāda mums uz vēl vienu interesantu faktu. Kad ķīmiskie elementi savienojas, tie vienmēr rada ģeometriskas figuras. Šis fakts attēlots 74.zīmējumā. Purva gāže sastāv no viena oglekļa atoma un četriem ūdeņraža atomiem. Kekjulē domā, ka pieci atomi izplatījumā ieņem tādu stāvokli, kāds norādīts 74.zīmējumā, kur oglekļa atoms atrodas tetraedra vidū, bet četri ūdeņraža atomi – viņa četros stūros. Kāda cita gāze, ko sauc par etānu, sastāv no diviem oglekļa atomiem un sešiem ūdeņraža atomiem. Domā, ka viņas astoņi atomi novietoti šādi: divu tetraedru koni viens otru savstarpēji caurnirst, pie kam šo konu virsotnē atrodas pa vienam oglekļa atomam, bet seši ūdeņraža atomi novietoti abu pamatu trijos stūºos.

Šādas ģeometriskas izbūves tālāku ilustrāciju mēs sastopam kobalta, violeokobaltamina un prozetokobaltamina amonija savienojumos. Pirmais savienojums pieņem violetu krāsu, pēdējais – zaļu. Abi satur divu chora atomus ar četrām amonija daļiņām, pie kam katra no tām sastāv no viena slāpekļa atoma un trim ūdeņraža atomiem. Domāja, ka krāsu dažādība ir atkarīga no divu chlora atomu atrašanās vietas astoņskalndnī. Ja divi chlora atomi atrodas astoņskaldņa pretējās virsotnēs, kobalta savienojums būs violets. Ja abi chlora atomi atrodas astoņskaldņa vienas šķautnes abās pusēs, rodas zaļa krāsa /skat. 74.zīmējuma trešo aili/.

Ķīmiskiem elementiem piemīt noteiktas īpašības, kuºas var izteikt šādi:
1/ Katram elementam ir savs noteikts svars un nav divu elementu ar vienādu svaru. No šī likuma ir atrasts tikai viens izņēmums: meta-kalons un laikam arī tullijs, ar vienu un to pašu svaru – 3096 „pirmatnējie fiziskie atomi”, jeb 172, kurpretim H=1.
2/ Elementi ir paramagnētiski un diamagnētiski, t.i., kad tie nokļūst zem magnētiskā spēka iespaida, daži elementi novietojas paralēli magnētiskā spēka līnijām – paramagnētiskie, citi, turpretī novietojas zem taisna leņķa – diamagnētiskie.
3/ Elementi ir vai nu pozitīvi elektrizēti, vai arī negatīvi.
4/ Elementiem piemīt zināma vērtība, jeb valence, t.i. sevišķi ievērojama tieksme savienoties ar ūdeņradi, pie kam pievienoto ūdeņraža atomu skaits ir atkarīgs no elementa valences.

/Turpinājums sekos./