Līdz ar pamazām pieaugošām zināšanām cilvēks sāk uzlūkot pasauli, kuºā viņš dzīvo, kā tādu, kuºu regulē noteikti likumi. Ikviens dabas likums, kad mēs to sākam pazīt, arvien vairāk atbrīvo mūsu gribu, kaut arī pirmā acumirklī varētu likties, it kā tas ierobežo mūsu darbību. Tā kā darbība ir cilvēka iekšējās pasaules domu un jūtu kompleksa rezultāts, tad arī cilvēkam nepieciešami jāiepazīstas ar šo pasauli, kas tomēr ir likuma un kārtības pasaule. Lielais Karmas jeb Darbības Likums, kuºu Teozofija apskata, atklāj cilvēkam kaut ko no viņa būtnes iekšējās konstrukcijas, tādā kārtā palīdzot cilvēkam kļūt par apstākļu kungu, bet ne par vergu. Modernā zinātne mums māca, ka visas pasaule ir enerģijas izpaudums. Kā elektrons ir enerģijas krājums, gluži tāpat arī katra zvaigzne ir enerģijas krājums, tikai daudz lielākā apjomā. Šī enerģija pastāvīgi mainās, kustība pārvēršas siltumā vai elektrībā, tā atkal magnētismā utt. Viens enerģijas veids pārvēršas citā. Arī pats cilvēks ir enerģijas krātuve. Viņš smeļ enerģiju no ieņemtās barības un to pārvērš sava ķermeņa kustībās. Cilvēka enerģija, ja viņš to izlieto labiem darbiem, dod pozitīvus rezultātus un mēs šo enerģiju saucam par labu. Turpretī, ja šo enerģiju izlieto negatīvi, t.i. sliktiem darbiem, mēs to saucam par ļaunu.
Savas dzīves laikā cilvēks ir it kā starpnieks, viņš pārvērš viņā ieplūstošo pasaules enerģiju vai nu lietderīgai kalpošanai, – vai arī to izlieto kaitīgiem darbiem.
Karmas likums ir cēloņu un seku likuma izpausme, skatoties, kā cilvēks pārveido caur viņu plūstošo enerģiju. Karmas likums ievēro ne tikai redzamo pasauli un viņas spēkus, kā to dara mūsu zinātne, bet arī daudz plašāku neredzamo pasauli un viņas spēkus. Šī neredzamā pasaule ir cilvēka darbības īstā sfaira. Kā ar vienu acu plakstiņa kustību cilvēks raida pasaulē spēku, kas iespaido visu citu spēku līdzsvaru mūsu fiziskā kosmosā, tā arī ar ikvienu domu un izjūtu viņš maina savu attiecību pret visumu un visuma attiecību pret sevi.
Cenšoties izprast Karmu, vispirms vajaga uztvert, ka mums ir darīšana ar spēku un viņa sekām. Šis spēks pieder fiziskai kustību pasaulei, astrālai jūtu pasaulei vai arī mentālai domu pasaulei. Mēs pielietojam visus trīs šī spēka veidus. Pirmo, kad darbojamies savā fiziskā ķermenī, otro kad sajūtam mūsu astrālā ķermenī, trešo kad domājam konkreti vai abstrakti mūsu mentālā vai nepārejošā ķermenī. Tiecoties, sapņojot, domājot, jūtot, darbojoties ar visām šīm norisēm mēs iedarbinam triju pasauļu spēkus. Atkarībā no tā, kā mēs pielietojam šos spēkus, mēs vai nu veicinam, vai arī kavējam vispārējo pasaules norisi. Spēks, kuºu mēs pielietojam visos būtības plānos, ir Logosa Enerģija un šo enerģiju mēs dažādi pārveidojam. Izmantojot un pārveidojot šo enerģiju mums jāzin, ka Viņa Griba ir, lai šī enerģija tiktu izmantota Viņa evolūcijas plānu veicināšanai. Ja mēs šo plānu veicinam, tad mūsu rīcība un darbība ir laba, pretējā gadījumā slikta. Tā kā mēs pastāvīgi un nepārtraukti izlietojam Viņa enerģiju, tad mums arī nepārtraukti jāveicina vai jākavē Viņa plānu.
Mēs zinām, ka cilvēks nav atsevišķs indivīds pats par sevi, bet ir viena vienība no vairākiem miljoniem cilvēku indivīdu. Tādēļ katra doma, katra izjūta un katra darbība, ko cilvēks domā, izjūt un dara, atstāj iespaidu uz pārējiem cilvēkiem atkarībā no viņu lielāka vai mazāka tuvuma viņam, kā spēka izplatītājam. Katra šāda spēka izlietošana no cilvēka puses, kuºš palīdz visumam vai arī aizkavē visuma kustību, kaut gan arī pats ir šī visuma daļa, rada noteiktu rezultātu, kas atstāj savu iespaidu uz viņa likteni. Šeit pievestā diagrammā redzam īsu cilvēka darbību un no tām radīto pretdarbību rezultātu apskatu.
Katrs kaitīgs darbs, priekš kuºa patērējam zināmu daudzumu Visumā radītā spēka, pārvēršas tikpat lielā kaitīga iespaida daudzumā, kas vērsts pret citu. No tā izriet, ka Visuma līdzsvars attiecībā pret šo citu ir izjaukts no apvainotāja puses un tādēļ līdzsvaru jāatjauno uz pēdējā rēķina. Viņa karma, pateicoties izdarītam ļaunumam, izpaudīsies ciešanās, bet spēks, ar kuºu šis ļaunums bija nodarīts izlādēsies caur cietušā, kā arī šī spēka pielikšanas punktu. Tādā kārtā izjauktais līdzsvars atjaunosies. Tas pats arī notiek ar labiem darbiem. Cilvēka karma vai reakcija ir spēks, kas materiālos apstākļus ievirzīs tā, lai tie radītu apmierinātību viņam, kā labā darba izdarītājam.
Pasaulē, kuºā valda likums, katrs spēka veids darbojās savā plānā. Cilvēks pasniedz dāvanu nabagam ar žēluma un līdzjūtības izjūtu, cits to dara tāpēc, lai tiktu no viņa vaļā, kā no nepatīkamas parādības. Abi viņi izdara labu darbu un abiem šī labā darba karma izpaudīsies kā materiāla apmierinātība. Bet pirmajam radīsies papildus karma astrālā plānā par viņa žēlumu un līdzjūtību un tā izpaudīsies priekš viņa priecīgā emocijā. Turpretī otram tādas karmas nebūs. Ja nav nekā vairāk, ko cietējam dot, kā tikai līdzjūtību, tad ar to tiks iegūta emocionāla laime, bet bez fiziska apmierinājuma.
Lai izskaidrotu šo sarežģīto jautājumu, katrs spēka veids apzīmēts ar sevišķu simbolu /skat. zīmējuma pēdējo aili/. Šīs zīmes ir tikai simboli. Augstākā mentālā plānā, kur cilvēka dvēsele mīt savā nepārejošā ķermenī, ļaunuma nav. Tur nav sliktas pretdarbības dvēseles tieksmēm. Slikts cilvēks nav slikta dvēsele, viņš ir tikai neattīstītas dvēseles pārstāvis fiziskā ķermenī un šīs dvēseles spēki vēl ir par vāju, lai kontrolētu savu fiziskās izpausmes vadu, resp., fizisko ķermeni.
Ikviens no mums ierodas šinī dzīvē no tālas pagātnes, kuºa aptveº jau daudzas dzīves. Kad mēs no jauna ķeramies pie mūsu zemes dzīves uzdevuma pildīšanas, mēs atnesam sev līdz savu labo un ļauno karmu. Kā jau bija iepriekš sacīts, šī karma sastāv no dažādiem spēkiem. Nākamajā zīmējumā ir mēģināts attēlot indivīdu kā viņa paša radīto labo un ļauno spēku pielikšanas punktu. Zīmējumā melnā krāsa nozīmē ciešanas, skumjas un uztraukumus, bet baltā krāsa iedvesmi, laimi un apmierinājumu.
Iespējams, ka uzlūkojot zīmējumu, mūs vispirms pārsteigs lielais daudzums ciešanu, bēdu, nemiera, kas sastāda cilvēka mantojumu un tikai trīs ideāli. Atcerēsimies, ka dažādu plānu spēkiem nav vienādas spējas, lai panāktu pārmaiņas cilvēka liktenī. Fiziskā spēka vienībai, kas rada fizisku apmierinājumu, varbūt ir tikai simtā daļa no tās varenības, kas piemīt tai mentālā spēka vienībai, kuºa veido ideālus. Ja fiziskā spēka vienību apzīmēsim ar 1, tad nebūs pārspīlēti, ja astrālo vienību apzīmēsim ar 5, zemāko mentālo ar 25 un augstākās mentālās pasaules ideālu ar 125.
Ja cilvēkam ir daudz bēdu, ciešanu, nemiera viņa karmā, un tikai neliels skaits ideālu, viņa dzīve tomēr būs sekmīga, bet ne neveiksmīga. No otras puses, karma var atnest cilvēkam augstu sabiedrisku stāvokli un bagātību, kas viņam dos daudz apmierinājumu, laimi, bet ja viņš no pagātnes nav atnesis līdz iedvesmi savam prātam, viņa dzīve būs patīkama niecība.
Turpinājums sekos.