Tagad mēģināsim izprast, kā dzīvnieku dzīvība diferencējas, tuvojoties individualizācijai. Ja mēs ņemsim kaut kuºu Grupas Dvēseli, piemēram, Canidas /zīm.56/, šī Grupas Dvēsele pastāv mentālā plānā.

Pieņemsim, ka viņa iemiesojas canidae formā dažādās pasaules malās. Klimata un vietējo apstākļu dažādība izsauc individuālā formā atrodošās dzīvības dažādās reakcijas, atkarībā no tā, kādā pasaules daļā šī dzīvība izpaudusies.

Katra forma, iegūstot pieredzi vienā vai otrā pasaules malā, nomirstot ienes Grupas Dvēselē īpatnu pieredzi un tieksmes. Ar laiku, kad šādu pieredžu krājums izrādīsies pietiekoši liels, redzēsim Grupas Dvēseles dažādu šūniņu rašanos /nucla/, kuºas katra uzglabā sevī sevišķās pieredzes un tieksmes veidu. Ja mēs iedomāsimies kādu pieredzi kā formā esošās dzīvības zināmu vibrāciju ātrumu, tad vienā vielā atrodošās dažāda ātruma vibrācijas rada tieksmi sadalīties, gluži tāpat, kā saplīst glāze, ja viņā ielej karstu ūdeni, jo iekšējo daļiņu vibrāciju ātrums pēkšņi top lielāks, nekā ārējo. Pamatojoties uz šo likumu, pēc dažām paaudzēm canidae Grupas Dvēsele sadalīsies vilku, lapsu, suņu šakāļu un citu Grupas Dvēselēs.

Pateicoties pārdzīvojumu dažādībai tādā pat kārtā sadalīsies arī felidae Grupas Dvēsele mazākās Lauvu, tīģeru, kaķu un citās grupu dvēselēs. Tāpat kā cilts dalās dzimtās un veidos, tā arī Grupu Dvēsele pamazam sadalās arvien mazākās Grupu Dvēselēs, kas sevī ietver vairāk dažādības tieksmēs un īpašībās /zīm.56./.

Šinī Grupas Dvēseles sadalīšanās procesā mēs nonāksim pie tā, ka neliela augsti attīstīta Grupas Dvēsele būs tikai mazā fizisko formu daudzumā esošā dzīvība. Kad tas ir noticis un kad šīs formas ir novestas pastāvīgā sakarā ar cilvēku, tad kļūst iespējama pāreja no dzīvnieka uz cilvēku un iestāsies laiks individuālizēties.

Ja, piemēram, mēs ņemsim pirmatnēju felidae Grupas Dvēseli, ar laiku no viņas izveidosies maza Grupas Dvēsele, kas apgaro noteiktu augsti attīstītu mājas kaķu sugu /zīm.56./. Sasniedzot šo līmeni ir iespējama indivuālizācija. Ņemsim divus kaķus Nr.1 un Nr.2 un pieņemsim, ka viņu pieredze ir dažāda, ka kaķis Nr.1 būs mājā, kur to labi kopj un izturās pret viņu maigi un uzmanīgi. Kaķis Nr.2 – piedzimis mājā, kur viņa dzīves vietu nozīmē ierobežotā ķēķī un kur viņu izdzina no istabas. Kaķis Nr.1 atrazdamies daudz labvēlīgākos apstākļos, zem sava saimnieka vai saimnieces labvēlīgo domu un jūtu iespaida, sāks reaģēt uz daudz augstākām vibrācijām. Pateicoties tam, vēl pirms viņa nāves notiks atdalīšanās tādā mazajā Grupas Dvēselē kā tā Grupas Dvēseles daļa, kas atbilst kaķa Nr.1 dvēselei, atrausies no pārējās Grupas Dvēseles. Kas attiecas uz kaķi Nr.2, tad viņa dzīvība pēc nāves atgriezīsies Grupas Dvēselē.

Kad kaķis Nr.1, vēl dzīvs būdams, tādā kārtā atdalīsies no Grupas Dvēseles, tālākās viņa individuālizācijas pakāpes, kļūst saprotamākas, aplūkojot diagrammu 57.zīmējumā, kaut arī šī diagramma neattiecas uz šo kaķi, bet gan uz suni „Džeks”. Džeks bija sugas foksterjers, ļoti padevīgs saviem saimniekiem un liels draugs šo rindiņu rakstītājam.

Ja mēs skatīsimies uz mūsu diagrammu un iedomāsimies Grupas Dvēseli un viņā Džeku kā taisnstūri, mēs redzēsim, ka glāsti un labās jūtas, kas bija veltītas Džekam, izsauks Grupas Dvēseles atdalīšanos un pacelšanos augšup konusa veidā. Tad viss mentālās materijas daudzums, kas atbilst „Džeka dvēselei”, lēni atdalīsies no pārējās mentālās materijas, kas sastāda Grupas Dvēseli, kā tas parādīts diagrammas trešajā ailē.

Šāda Džeka atdalīšanās no suņu Grupas Dvēseles notiek ne tikai pateicoties augstākām vibrācijām, kas izplūst pret viņu no viņa saimnieka un draugiem, kā arī pateicoties tam, ka Monāda, „Dievišķības daļiņa”, tiecas izveidot Ego vai dvēseli, lai uzsāktu savus cilvēcīgos pārdzīvojumus.

Šī Monada jau sen pievienoja sev pa atomam no katra plāna kā savu nākošo centru katrā plānā, kā uz priekšu izsūtītā daļiņa, ievērojot viņas nākošo darbu. Šie „permanentie atomi” kā pakāpeniski sūtīti elementālā, minerālā, stādu un dzīvnieku Grupas Dvēselē, lai iegūtu viņās atomam nepieciešamo pieredzi. Kad šie permanentie atomi nāk sakarā ar augsti attīstītu dzīvnieku Grupas Dvēseles daļu, kas līdzīga „Džeka dvēselei”, tad Monada sūta no saviem augstumiem zināmus iespaidus kā atbildi uz to labo iedarbību, ko Džeka dvēselei parādījuši viņa cilvēcīgie draugi.

Šādu ietekmi diagrammā simbolizē spēks, kas izplūst no Monadas uz „Džeka dvēseli”. Diagrammā Monada ir simbolizēta kā augšējais apgrieztais konuss, bet katra zvaigznīte šinī konusā izteic to īpašību, kuºu Monada izpauž katrā savas darbības plānā.

Kad „Džeka dvēsele” zem stiprāku un Dievišķīgāku Monadas izstarojumu iespaida atdalās no Grupas Dvēseles, Džeks, kaut arī, pēc izskata vēl suns, pēc būtības jau atrodas pārejas stādijā. Un, lai gan viņš nav vairs suns, tomēr arī viņš nav vēl cilvēks. Šī stādija attēlota diagrammas trešajā ailē.

Nākošā stādija, kas attēlota diagrammas pēdējā ailē, rodas pateicoties pastiprinātam izplūdumam, kas nāk no augstāko plānu Monadas un izveido nepārejošo /nemainīgo/ ķermeni. To, kas notiks, var izteikt tikai salīdzinoši. Ja mēs iedomāsimies, ka „Džeka dvēsele”, kas attēlota trešā ailē ar zemāko konusu, ir līdzīga ūdens tvaiku bezveidīgai masai; pēc tam iedomāsimies visu šo masu sabiezējušu vienā pilienā un iepūtīsim šinī pilienā gaisu, kas izveidos mazu pūslīti, tad tas būs kaut kas līdzīgs tam, kas var notikt ar „Džeka dvēseli”, kad nonāk Monada un rada nepārejošo ķermeni. Dievišķīgā elpa, kas ir Monadas enerģija, izplūst mentālā materijā, kas bija Džeka mazā dvēsele. Šī mentālā materija tika pārveidota nepārejošā ķermenī, t.i. kļuva par nepārejošu ķermeni, lai taptu par vadītāju, resp. izpausmes līdzekli šim „Dēlam, kas nokāpis no Tēva klēpja” un lai izveidotos par cilvēka dvēseli.

Jāatzīmē, ka individuālizācijas procesā dzīvnieks nepārvēršās par cilvēku tādā pat ceļā, kā stāds attīstās par dzīvnieku. Viss, kas bija dzīvniekā cēls, pie indiviālizācijas kļūst par čaulu, lai tanī ieietu Dievišķīgā Dzirksts – Monada. Monada nevar radīt Ego nepārejošā ķermenī, kamēr nebūs izietas visas iepriekšējās stādijas, kas dod pieredzi dzīvnieku un zemākās valstīs. Izmantojot visu dzīvnieku valstī piesavināto pieredzi, Monada top par enerģijas straumi un Dievišķīgās Dzīvības apziņu, un šī straume pilnīgi atšķiras no tās dzīvības straumes, kas dod dzīvību valstīm, zemākām par cilvēku valsti. Lūk, kāpēc evolūcijā ir tik liels robs starp cilvēkveidīgo pērtiķi un visjaunāko indiviālizēto dvēseli. Pēdējā ir Monadas dzīvība, turpretī pirmā ir tikai augstākā dzīvnieku dzīvības izteiksme.

Kopš Džeka dvēsele atdalījās no suņu Grupas Dvēseles, viņš pēc būtības nav vairs suns kaut arī saglabājis suņa formu. No atdalīšanās momenta līdz tiešai nepārejošā ķermeņa izveidošanai, ir daudzas pārveidošanās stādijas. Šo stādiju ilgums un saīsinājums ir atkarīgs no cilvēku pareizas individuālizācijas procesa izpratnes. Pateicoties šādai izpratnei mūsu draugi – dzīvnieki var ātrāk uzņemt to Dievišķīgo izplūsmi, kas no tiem izveidos cilvēku dvēseles.

Viena no augstākām cilvēku dzīves priekšrocībām ir sadarbības iespējamība ar Dievišķīgo plānu, paātrinot augstāko dzīvnieku individualizāciju. Pateicoties neziņai, kas īsti norisinājas neredzamās pasaulēs, minēto priekšrocību var izmantot tikai nedaudzi.

Tagadnes cilvēki domā, ka dzīvnieki eksistē tikai lai kalpotu cilvēkam. Ir gan pareizi, ka dzīvnieku pienākums palīdzēt mūsu civilizācijas attīstībai, tomēr tie eksistē ne tikai priekš cilvēkiem, bet vispirmā kārtā tādēļ, lai izpildītu savu uzdevumu Dievišķīgā Plānā. Savās attiecībās ar dzīvniekiem atcerēsimies, ka mūsu pienākums ir raudzīties, lai viņu attīstība ietu pa tādiem ceļiem, kas paātrina viņu individualizāciju. Mēs attīstam zirgos saprātu, pamudinot viņus lepoties ar ātru skriešanu. Suņos mēs attīstam medību veiklību, kaķos – prasmi ķert peles. Viss tas ir galīgi nepareizi. Dzīvnieki nāk sakaros ar cilvēku tikai tādēļ, lai apslāpētu viņos mežonīgos instinktus un attīstītu cēlākas, cilvēcīgas īpašības. Ikviens cilvēka solis, kuºa mērķis ir izmantot dzīvnieka veiklību savu iegribu apmierināšanai, nodara dzīvnieku dzīvības attīstībai lielu ļaunumu.

Kaut gan augstākais saprāts un kontrole pār dabas spēkiem dod mums varu pār dzīvnieku valsti, mums tomēr vēl jāiemācās šo varu izlietot dzīvnieku valsts labā, bet ne personīgā labuma gūšanai.